Daudz kastīšu stāv bēniņistabā.. Pa vidu audumu.papīru.mālu.pērļu.stiepļu un grāmatu "bardaka" . Vecmammai vasarās ciemos brauca vīra brālis - Stjopa(sķopa vai stefanonkuls) kopā ar savu kundzi.. bāli zaļā žigulī..Kundzei mati mūžīgā copē un līdzi somiņa ar neskaitāmām zāļu burciņām. Stefanonkuls mani sauca par krisĶiku un parasti manā vietā pļāva zāli lopiem un veica milijons svarīgus darbiņus. Bet man no viņa mantojumā ir vairākas ierīces. Vienu kastīti atvērām.
Es ceru, ka es uz vecumu būšu tik pat rūpīga un taupīga - un manā darbnīcā/garāžā būs vesela dārgumu kolekcija ar instrumentiem un aparātiem, kas nenovērtējami paliktu nākamajām paaudzēm. lai lietotu, nevis putekļos pazustu.
cauri spīd un zīmēt. galvenais jau poga un gaisma ..un sadegušo putekļu smarža. Dillei gan zīmēt mirkļos, kad to piedāvā, lai sanāktu labs rezultāts - nekad negribas. cauri spīdīgi zīmējumi - kā filmā.. viens kadrs aiz otra. tik katrā šoreiz cits stāsts. Jāattīsta kāds tukšs negatīvs tam visam..
Visa māja smaržo pēc sadegušiem putekļiem . arī pirmajā stāvā.. vai arī deguns pieelpots pilns..
patiesi..maģiski..skaisti..
AtbildētDzēst