Braucām ekspedīcijā ar zirga ratiem meklēt zilo govi. Darīt darbu iemainijām pret dienu ar dilli, jo iedvesmu pazaudēju. Divām govīm bij pikniks pļavā pie dīķa. Un kājas izaugušas tik garas, lai Cēsu rajona,Līgatnes pagasta Gaujas nacionālā parka Dabas takas dille izstaigātu savām kājām. Pirmo reizi parkā bez vārda "Opā...!" Un tas nav maz - tā ir BAUDA! Mums kā vecākiem, jo spējām tik skriet aiz..
Vardēm auru laiks. zaķkāpostiem īstais skābums. vienas nakts laikā dīķis pilns ar kurkuļiem olās. Trīs milzīgi kalni. trīs drosmīgi bērni. Pagalmā uzziedējusi narcise. Pēteronkuls mirklī saveidoja olu dēli,vai ripināmo reni..., tātad viņš mirklī saveidoja daudz mirkļus smieklu. Tik vienkārši. Tik pat mirklīgi citi onkuļi spēj visu dienas skaistumu sagraut. Tik skaistas dienas noslēgumā. Sāp, ka cilvēki pat nedomā - ko viņi runā, ko saka.. , viņi pat sevi nedzird. Un ja es runāju... un jautāju, par to kas tiek plānots saistībā ar manu bērnu.. tas nenozīmē, ka es kasos! Man vienkārši nav vienalga un sāp sirds.. un gribas, lai cilvēki cienītu viens otru..
No kalna skatoties uz leju viss citādi rādās. Un dziesmas meža takās vēl līksmāk skan. Un Aļona dillei iemācija, kas jādara jātniekam - kad zirgs kāpj kalnā.. vai no tā lejā.. Un gāju aiz zirga un domāju, ka uzticos zirgam no visas sirds. Un bērnam sirds ir tik plaša, lai tajā ietilptu zirgs un visa pasaule, kas redzama skatoties uz leju. Bet par to kā zirgs uzbruka Valteram un cik dziļa ir Gauja pie Turaidas tilta un cik daudz smaida dille ar zirni ir saražojuši šajās brīvdienās - par to i uzrakstīt nevar. Un paldies visiem, kuri pateica, ka man objektīvam virsū pleķis. :)