Šķiet es nebiju aizmigusi, kad bija jau jāver acis vaļā.
Knapi atvēru, bet atvēru.
Uzstellēju sevi vertikāli un pārējais jau liecināja , ka Lieldienas ir mani mīļākie svētki, kaut es jau šaubos, jo mīļākie svētki man ir visi, ja vien apkārt ir cilvēki, kuri patiesi grib svinēt. Un pat par spīti tiem, kuri negrib, sniegūdenī olas vārijām. Un tas nekas, ka visas rīta bildes aizsniga.
Un man patiesībā šķiet, ka vajag lielu spēku, lai cilvēki nebūtu izmētāti pa visu pasauli un sanāktu kopā svētkos. Un mēs jau tikai vēl veidojam tradīcijas, mācamies būt svētkos kopā, jo tā patiesi nav bijis.
Jo mēs vienmēr esam bijuši izmētāti pa visu pasauli.
Bet man šķiet, ka ir forši būt kopā.
Un mēs bijām tik "daudz" , ka pat Rega - bija nedzirdama uz pūļa fõna:)
Tad nu skaidrs ir viens - ka stihijas svētkiem netraucē. Tās - visu paspilgtina.
Krāsot.
Izkrāso sevi un pasauli.
Cauri peļķēm un pļavām brienot pat
VienkoČus.. sasniedzām.
Un es viņu nesaraudināju. Fuuu... (nē, nudien fūūū..) , bet koķetie smaidi Omes virzienā..
Mammās un Tētos. PrinČos un princesēs. Mājās. Skolās. Virtuvēs.. - bet skaidrs ir viens, ka viņi prot kvalitatīvi rotaļāties. Un viņi brīžiem bij tik nemanāmi, ka satraukums un ziņkāre modās no tā, ko gan viņi tur bēniņistabā dara. Nesa visu ko vien- var uznest... ..
Līgatnes dabas
takās bijām tie - uz kuriem parasti skatos un domāju "ak jēl......" , bet - visā visumā 100% pozitīva diena. Un kopā būt ir daudz jautrāk, jo Tu nemaz nezini, ko gaidīt.
Un kāds māk zīmēt tik skaistus akmeņus..., ja dille grib ikreiz nozīmīti no parka, es gribēšu - akmeni. Apzīmētu. Un es jau zinu, ka tas bebrs mani gaida..
Un pie Alņiem ir iespēja - Momentfoto uzveidot.
Un mēs visi esam tieši tik dažādi, ka ne - i - saprast, bet ākstīties mums patīk.
Mājās Ome ar zupu un kartupeļiem gaida.Iekšā neviens iet negrib, bet jāēd ir. Pikniks saulē. Kas kuram.. vienam zupa un kartupeļi tajā, vienam zupa ar krējumu un vienam kartupeļi ar gurķiem. Vien minēt var, kas kuram, jo man vēl virtuvē sēnes cepjas.
