Es nezinu, kur citi bērni liek savus knupīšus, bet dille to konvertā pa pastu aizsūtija uz Āfriku - mazajiem nīlzirgiem. Asarām acīs, bet sūtija... Asarainas naktis pie datorekrāna skatoties googles attēlos mazos nīlzirgus.., vai nu kādā bildē nav parādijies viņas knupis.. nav..nebija.. kaut pēc pāris nedēļām jau viss tika piemirsts.. , kaut mēs protams teicām, ka viņi noteikti kaut ko atsūtīs atpakaļ.. kaut kādu pārsteigumu.. Sezõnas iet un pārsteigums nenāk...,
pai zvēru acis un sirsnība likās tieši tāda, lai "paldies" no nīlzirgiem būtu tāds. Dille saka, ka rūķis palīdzējis nīlzirgiem atgādāt pārsteigumu. Tad nu mīlīši jau ir aplipuši ar suņu spalvām.. kāds arī apsiekalots ar suņu sieķiem(tāda ir nudien mūsu zvēru ikdiena, kaut ja vien tu neesi no plastmasas vai koka izdzīvošanas iespējas ir uz visiem 100%) ..nodejota "livin la vida loca" deja ar tiem.. iestūķēti eglē:) un tagad jau iestūķēti maisā, lai vakarā kopā ar tiem brauktu uz laukiem.., Paldies -Tev Aija, jo viņi ir vēl foršāki, nekā iztēlojos!
Pretī vējam uz pastu ejot - Ritīgs pūtējs tur bija. Atpūta pat pāris gramus sniega. Pie loga pielipušas skatījāmies, dille teica, ka uz laukiem braucam - tagad, jo ziemas zābaki esot un ar autobusu būšot ātrāk, nekā Omi sagaidīt no darba.
Tad nu sniegapikām par godu un tam, ka man no prāta neiziet šūpoļbumba un tam , ka pie manis nonāca viens rulllis ar desu "diegiem" ..
Vienu Ļoti senu vasaru Popē iekš vītola bij iekārta liela no bieziem striķiem uzpīta bumba. - šūpoles, patiesi nezinu kā tā bija taisīta, bet šķiet ka pa vidu bija plastmasas boja, kura aptamborēta ar striķiem/virvēm.. un tos pāris mirkļus cik tur biju... atceros labo sajūtu šūpojoties un vizuālo baudījumu redzot to, bet varbūt pa vidu nebija nekā un stingrie striķi to noturēja apaļu, pieļauju, ka mani pirksti nemaz nav tik spēcīgi, lai es ko tādu uzveiktu ar striķiem. Bet ar drošu sirdi tamborēju bumbu(ko nemāku, bet kas gan tur ) ..
Dille tikmēr driskāja vairs tālu no baltā toņa - dvieli.
Satinu stingrā kamolā un iekšā.
Un tamborēju ciet. Tad nu jā.. Tamborēju un domāju.. - par to lielo paldies. Paldies par to, ka man patiesi gribas darboties, ja vien rokās nonāk materiāls. Un paldies par to, ka ir redzēts, ka patiesi daudz ko var paveikt un uzveidot - tieši bērniem. To Šūpoļbumbu tēvs taisīja mazjam brālim, bet kad mēs bijām mazāki un reizēm vasarās nonācām Popē.. tad arī mums visiem tika taisīti visādi joki. Peld vestes. tramplīns. "tilts" pār Rindas upi. Grimstošs.. bet ja ātri skrien.. tad ar apģērbu varēja tikt turp un atpakaļ.. sauss. Skaistums no mātes. Talanti no Tēva. Viss ko es protu un ticība labajam no Audžutēva. Kaut man mamma saka, ka sliktās īpašības un raksturs pielipis no Audžutēva, bet labās īpašības no Tēva, bet tēvam labo nav. Tātad man ar ne:)
Bet man šķiet , ka šūpoties uz sniega pikas = vareni. Varbūt, ka Tā pat ir sniegpārsla. un lidot uz tās. Tai ir vairākas funkcijas.. 1) var mētāt un neko neapgāž.. un rinķo uz rinķi.. nav jāskrien pakaļ, bet smiekli bez gala, divatā spēlējot bez traumām.. un kad uz krēsla noliek plastikāta pudeli un ar bumbu gāž nost- sanāk gaisa boulings? 2) suns mētājas līdz tai..(kaimiņi piedodat) 3) var uzlekt un šūpoties "klasiski".. 4) var uzlekt un šūpoties turoties ar pēdām.... Attiecīgi, ja jums kādreiz - vizītē pie Ķirurga.. tas ķirurgs ir pateicis, ka bērnam ir slikta prese.- Jums arī vajag striķi !!! Un. - tad nu es gribu redzēt, ko viņš teiks nākamgad. Jo ja pirms tam man likās, ka man bērnam patiesi ir prese(atšķirībā no visiem pārējiem, kuri vecāki par astoņpadsmit gadiem mūsu ģimenē).. tad nu pēc striķa un šūpoļu eksistences mūsmājās - acīmredzams progress.. turēties.. pievilkties .. šūpoties un trikus taisīt. Un tā "dzija" īsta zīda mīkstumā.. un maigumā.
Un Rega = sajūsmā. Dille spiedz un bļauj - PROMMM... ! Viņas siekaļi uz šūpolēm:) Taisnība jau ir.
Bez suņiem un siekaļiem nekur. Bet sniegs šodien dara slapju itin visu. matus. cimdus. zābakus. mēteli. jebko. Hidrotērpu kā bērniem arī vecākiem vajag.
Trennēties un uztrennēties. Lai spēks būtu smaidīt .
