Iestādīt pērli un atslēgas, ķēdītes un eglītes.. iestādīt graudos. Graudus vēlams nepieiet ar siekalām, lai nesāk augt. Bet pirkstos pavasaris.
Pārāk garš ceļš urbim līdz mūsmājām bija. Kopš augusta viņš nāk un nāk, bet nevar atnākt. Tad nu izmantoju cenukluba atlaides un nopirku - kaut ko ne gluži labu, bet ciešamu. Kaut tiešām varbūt bij jāpērk kas labāks, bet nu sausu pārkaltušu labu koku - jau reti kas urbj:) jāsamitrina tā trakā egles ripa..
Šāds urbis man ir jaunums.. nu tas uzgalis vai kāds "vārds" ir pareizais, lai nosauktu to joku , ko skrūvē urbjmašīnā iekšā.
Urbj labi. Vismaz no Jūras izskalotu koku.. tas gan ir ļoti mīksts. Nu ne gluži, bet mīkstāks par parasto. Bet vietās, kur tas nebija traumēts .. urbis ļoti labi to izurba, neizbojāja.. Citviet, kur jau bija skabargas..tur gan paplosija..
Tapas vietā.. Jūras koks.
Darbistabas bardakā pa vidu.. ir viena kaudzīte ar kartoniem.. kastēm.. utt. Kuras gaida, kad viņas kāds saplēsīs un izvārīs ,gaida kad kāds kaut kur pielietos, pielīmēs... Katru nedēļu no turienes kaut kas pazūd.. kaut kas pievienojas.., bet kaķiem tur patīk visvairāk, jo kad kaudzīte tiek sakārtota, tā tiek tik pat ātri izjaukta. blīkš - blākš...
Skaidu smilšukaste.
Bet šo lielo Jūras pagali - es atradu Lilastē, tā skapī kalta kopš rudens... Burvīga. īsts Pinokio vai Buratīno - tapa. To es laikam tiešām biju parādā par jaukiem vārdiem, ko par sevi lasīju. Bet nu nopietni.. kāds bebrs izgrauž koku, Jūra to noskrubē.. un vējš atpūš.
Un vispār pēdējā laikā - īsti nav bijis spēka ieiet darbistabā, lai kaut ko uzsāktu. Viss aprobežojās ar ikdienas sīkumiem.., nekādu pat mazītiņo projektu priekam. Bet šodien šķita, ka prāts ir brīvs un spēks pirkstos... un tā kā smilšu kastes laivā ar steigu jāizurbj caurumi, lai tur nekrājas ūdens... tad urbis , jau kopš augusta bija ļoti gaidīts.
Un saņēmos arī izšķirot palodzes grozus, kuri bij pilni ar niekiem no darbistabas un rakstāmlietām. Bet skaidrs ir viens, ja darba rīki nav pārredzami - tos lieto reti vai nemaz.
Un man Tiger veikalā visu laiku gribējās nopirkt tos koka klucīšus priekš zīmuļiem.., bet šķita.. pati varu.. pati varu. Pati varu uztaisīt. Varu.
Akupunktūra .
Bet vēl... es steidzīgi sarakstīju uz papīra visus e-pastus. Salocīju. Sametu cepurē.
Pavāriju saules staros, līdz atnāca dille.
Tad nu viņa izvilka.
vilka un vilka..
Līdz man šķita, ka skaitlis 3 - ir baigi maz. Var piecus... Izvilka piecus.. es saku viņai - varbūt septiņus..! uz ko viņa aizstūma cepuri un teica - " Nē! " :)) Tad nu - ta ta rāāā..
Tad nu uzrakstīšu Jums e-pastu, lai atsūtat man Pasta adresi. Un tad jau došos uz pastu.
