sestdiena, 2011. gada 31. decembris

sajust divpadsmito.

 Kaut ko iestādīt, kaut ko pierakstīt, kaut ko iedomāties, kaut ko iegādāt,kaut ko pārkārtot,  kaut ko sajust vēl vecajā gadā, lai labāks jaunais. Un, lai kā man gribētos par pavasara ziediem klāstīt.. saknītēm, asniņiem.. Vēl ar vien esam ziemā. Un reizēm arī cilvēkam viss sajūk prātā un sajūtās. Kāpēc, lai ar pasauli tā nenotiktu? Acīmredzot notiek! Un mums atliek tikai dzīvot nost!
 Un vēl patiesībā es vienos Ziemassvētkos darba ballītē lejot laimes izlēju dilli. Burtiski, ja kādam parādītu to svina gabaliņu.. neko citu tur nav iespējams saskatīt kā bērnu, man nemaz nebij jātaisa tests, jo tādām lietām tak nevar neticēt. Un ticiet vai nē! Tā arī bija!!! :) Tad nu paldies - Zane , par laimes liešanu, par apsveikumu būtību un smaida pilno sajūtu,ka pazīstu Tevi un Tu esi.
 Kaut pēdējās dienās sev nerodu vietu, ne domās.. ne darbos.., kaut krõkus/amariļļu pārstādīšana.. patiesi palīdzēja ievirzīt to visu pozitīvā gultnē.. un ar dilli sākām veidot - maršmelouzus..
 ..jo viņi sniega krāsā.. un garšo mazliet pēc saldējuma?
Līp viss, kas vien var pielipt. Bet smaids sejā - jautrum jautrs. Es pati neēdu zefīrus. Patiesi neesmu sajūsmā.. Un protams - šis nav zefīrs. Bet nuuuu....
 Šī noteikti nebija pēdējā reize, kad tos taisu... Noteikti:)
 Un tad nu patiesi - Visiem..! No sirds novēlu sajust to divitūkstoš divpadsmito. Cīnīties un būt drosmīgiem! Sapņus neaizmirst.
klusi. klusi..Gadam lapas pāršķirot, visu svarīgo no kalendāra sirdī ierakstot . Klusi - pasmaidot. Un no jauna visu uzsākot. Tava iespēja to izmantot.