Klusāka vieta par klusumu.

Pēc miega ir sajūta, ka viss sākas no jauna.. un lielākoties - vienmēr ar cerību.  Pat pēc īsā miega.
Bet tad - Tu atrodi sevi piecos no rīta taisam sev tēju.. kumelītes, liepziedi.. - ar cerību, ka tieši tēja dos mieru.. spēju mierīgi iemigt.
Nesatraucoties par jebko.
Tā sajūta, ka Tu it kā esi, bet neesi.
Un , protams, muļķīgi tā domāt un Just, bet pat ja es esmu.. rodas jautājums - vai es esmu ..
Un skaidrs ir viens, pat ja Tev ir lielisks darbs,  sireāli lieliskas meitas, vīrieties - kuru Tu mīli..
Tu sēdi uz dīvāna piecos no rīta un dzer tēju, jo nav spēka aizmigt. (un pateicos Dieviem par visu visu - pat par dīvānu)
Un bez idejas - kā to spēku atgūt.. ar pamatdomu, ka ideju ir tik daudz, ka es pat nespēju atslābt, lai rastu mieru. Un tā uz rinķi..

Ieraugot - šo kaķi uz Jumta, man šķiet ka tāda ir mana sajūta. uz bezgala veca, skaista dakstiņu jumta, kuram virsū aug sukulenti - guļu vai cenšos gulēt es. Un nevaru aizmigt, jo pasaule tik skaista, atslābt nedrīkst, skumt nedrīkst, sabrukt nedrīkst, nestrādāt nedrīkst un šķiet ka pa īstam gulēt arī nedrīkst, jo ja nu nedzirdēšu kādu skaņu, kādu patiesi svarīgu skaņu..

Vienmēr atrast spēku - kādu iemidzināt, nomierināt, paveikt pasaules mēroga darbu , uzspēt un neko nenokavēt, būt un visiem atbildēt.. visiem un visu. Un tad Tu pazaudē pats sevi - tajā lielajā skaistajā pasaulē.  Jo vēl jāuzspēj visiem uzsmaidīt. 

Un pat ja es aizmigtu - pienāktu rīts pēc atvaļinājuma, par kuru visiem vajadzējis pavēstīt, paskaidrot.. , jo no tā tak ir atkarīga  visu dzīve - gan darbā, gan mājās.... kā gan Tu varētu nebūt atpakaļ no atvaļinājuma(nedēļu ilga pirmo reizi deviņos gados), ja Tev Ziemassvētkos ir uzdāvinātas biļetes uz izrādi? Nu kā ? Es gribētu gulēt, bet bērni grib iet uz izrādi. Bet Tu vari gulēt tagad. Ej un guli. Bet es neguļu.
Un pozitīvais ir tas, ka kāds teiktu, ka tas ir sīkums.. Es domāju, ka nav.. ja Tu ne tikai sapņo, bet arī paveic izsapņoto, bet miegam vietas nepaliek.
Jo par spīti - lielai bedrei, spēku izsīkumam, galvas reiboņiem un visam citam.... - man ir pilna galva idejām, kuras laikam būtu jāpastumj malā un es nezinu... jāiet skriet?  Jāiemācas - jauns miers.
Un Tad vēl tā roka. Nez vai cilvēkama vajag lai viņam kustās visi desmit roku pirksti. Un vai jāiet pie daktera, ja no viņa ir ļoti bail. Bet Latvijā tiešām ir ļoti labi dakteri.

Tad nu kādā pasaulīgā bibliotēkā atstāju, kādu pavisam vienkāršu grāmatu. Ļoti patika. Par izvēli. Par vēstulēm.  Džodžo Moja - "pēdējā vēstule no mīļotā"  un laikam jau katrs atrod ko savu - grāmatā..  Man nelikās, ka tas ir stāsts par mīlestību.. Man tas bija stāsts par izvēli un iespējām .Un jā ... kad kāds pajautā - Kā Tev ir laiks lasīt grāmatas?  Grāmatas ir nereāli laba lieta, labāka par tēju. Pat ja kādam  tās liekas muļķīgas...  Un arī vēstules ir lieliska lieta..
Vienkārši jānomaina tēja - kāda mierīgāka par Kumelīšu un Liepziedu.
Labrīt!
Es šogad vēlētos iemācīties mieru. Jo esmu pazaudējusi spēju to iegūt, atgūt, savākt kopā..  un nebaidīties - izteikt sajūtu, jo pāris gadus esmu sev pati ieskaidrojusi, ka nevar stāstīt sajūtas, ka tās ir jāpatur daudz klusākā vietā par klusumu.

Un šogad - es pati sev novēlu - Redzēt, Dzirdēt , Sajust.  

Un Jums ar.   

Es mācīšos - sajust .. kā apstāties laikus, mācīšos sajust uzticēšanos citiem un sajust to, ka es - piemēram drīkstu gulēt tik ilgi cik gribu , neatkarīgi no tā, kas tā ir par dienu.  Jo strādāts ir velnišķīgi daudz.  Un mācīšos pieņemt, ka brokastīs bērni var ēst kraukšķus ar pienu un skatīties multfilmas. 

Tādi sīkumi.. kuri citiem liekas dabiski - man nē. Es spēju aizmirst apstāties. Es spēju aizmirst par sevi visās sfērās - atrast kaut ko paveicamu.. un tā nebūt nav grīdas mazgāšana ar ko nomoka sevi citi:) 

Un atrast laiku - redzēšanai un dzirdēšanai. Tikai sev.