gliemeži.rudens.

Nedēļas sākumā dzīvoklī noteikti nebij diez ko siltāks par ārpasaules siltumgrādiem, bet logi aprasoja uz nebēdu un gliemeži, bij sazīmējuši takas. Vienu atradu ātri, jo tas bij uz dilles auduma ponija atstājis pēdas un tālāk par galdu neticis.., bet viens uz stikla ballīti rīkojis.. pa abiem logiem.., to atradu pēc divām dienām. Izvadīju abus pa logu. Bet viņi man lika reāli smieties. 

 Un vēl ir nereāli labi, ka vecās "neko nedzirdu" nokias vietā ir uzradies tālruņaparāts, kur var iebildēt kadrus un uzreiz nosūtīt tos cilvēkiem.., kam svētki un kuri tādas lietas kā MMS jau ir iepazinuši pirms gadiem, atšķirībā no manis.

Un puķu nosaukumus vēl ar vien neatceros.., bet manai Rīgas Omei mīļākās puķes ir kallas. Kaut viņa ļoti konservatīva, bet kallas. Lūk skaisti.. tāds ietīts ziedlapu noslēpums... taure..

 Nezinu ko - dara citi, kad viņiem ir labs garstāvoklis..  Bet viņš lec un dzied.. :)

 Skrīveru Dendrārijs - maģiska vieta, kaut patiesi šķita, ka esam nedēļu par vēlu, jo viss bij beidzies.. pat kļavu lapas toņus zaudējušas..  , bet mums jau tikai iedod takas un svaigu gaisu..  Kad dille bij pavisam sīciņa.. braucām uz Dendrāriju bildēt viņas alni un mīkstos lāČus.. un dejot lapās.. vākt lapas. Milzu lapas sirds formā. patiesībā - šķiet, ka tieši tik lielu sirdi vajag, lai to rudeni mīlētu. Cauri vējam un dzestrumam lietū.

 Lapu lietussargs un lapu lietus.

 pāris kamolu "reciklētas" kosas "dzijas" .. un cepure rudensdienai gatava - tādai smaida pilnai dienai. Muļķību pilnai dienai. Īstai brīvdienai.

 Un pat ja Lapas bij slapjas.. es patiesi šodien biju nosalusi tik, ka pat nejutu, ka mitrums iesūcies. ŠĶiet, ka siltāk pat bija.

 Aizripojām arī Līdz Koknesei - Likteņdārzam un par spīti vējiem un lietiem, dzērām karstu kakao.. pieveicām visas takas, atradām skaistākos ziedus.. un atvedām tos mājās:)

 Bet gliemežaugi jāsastāda pa podiem. Podu nav. Devos pēc zābaka uz pagrabu.. jo viens tur palika, kad otrs pagājušo gad par puķpodu pārvērtās un šobrīd dzīvo "lakstos" uz letes. Šis zābaks manā prātā vēsturisks, jo agrāk par sētnieku strādājot varēja pie dzīvokļa tikt - tajā rajõnā. Un.. un.. manās atmiņās visas ielas tīrīšanas un kāpņutelpu slaucīšanas patiesi smaida pilnas. Bet galvenais - caurumu podam vajag, lai kāds pods..Patiesi vajag.

 Bet dille no pagraba uznesa - konstruktõru.  Uzbūvējām tautu meitai auto. Lai brauc.  Un Tautumeitas labi brauc:)

tamborētas šūpoles. pasaule.

Pirksti darbojas un domas sakārtojas. Cik skrienot es izjūtu asinsriti, tik adot/tamborējot/adatojot domas. Izjūtu savas domas, viņas rodas tur tik -tik -tik -tik..  Neapturami.  

Kartõna maskas. Bet Rīgā vēl ar vien tikai melnā krāsa. Nevienas citas. Pārējās laukos - patiesībā jāvāc ciet, lai nesasalst.  Dievinu maskas, pārģērbšanos. Maska uzkrīt uz deguna un dille runā kā mazs francūzis..:) 

Bet brokastu kafijai paralēli lasot franku un domājot par pasauli. Smaidīju par cilvēkiem, kurus nejauši iepazīt sanācis, tad par tiem lasīt žurnālos pavisam citādi šķiet. It sevišķi, ja vienā izdevumā atrodas vairāki no tiem.. Mans prāts ir pilns ar stāstiem. Ar stāstiem par cilvēkiem... Ar stāstiem, ko viņi varbūt nemaz neatceras, bet man pilns prāts un smaids sejā. Jo katru dienu rodas jauni. Jaunas iespējas iepazīt cilvēkus. Un sajūtas vaļā, lai sajustu arī stāstus. ne tos ko raksta žurnālos.    

bet kamoli jau bij ziemas miegā zem gultas palīduši. Es palīdu zem gultas, bet tos neatradu.. Tad izrādās zem kleitām  - drēbju skapī, atradu tos.  Tad nu no Trīs kamoliem + vienas lielas tamboradatas un 5.5metriem lina virves sanāk - tamborēts šūpuļtīkls vai tamborētas šūpoles. Nezinu . nezinu. Kaut kas tāds, kur var šūpoties. 

es savu pirmo šūpuļtīklu atceros Ventspils omes veidotu. Ticu, ka viņa no tīkliem/diegiem/virvēm varētu jebko uzveidot. Viņai prāts darbojas telpiski un šķiet arī mehāniski pareizi. Atceros, ka tas karājās starp Rekša būdu  un lielo vītolu - un tur varēja sasēsties daudz. Bet šajā viens. 

Ceru viņu apaudzēt ar bumbuļiem. tik pūkainiem, kā lina diegu pikām, bet domas tik iet uz priekšu tik - tik - tik... es tagad zinu, kā jātamborē bumba. elementāri izrādās., bet kamēr neizmēģini.. tikmēr jau nekas nesanāk. 

Skrienot pa mežu domāju par krāsainiem stikliem. spoguļiem. gaismām. Nez par ko domā citi? Un kāpēc Šmerļa mežā ir tik daudz skrējēju , bet Biķernieku neviena? Un kas gan ir noticis ar to onkuli, kurš kalna galā pūta tauri, kamēr viņa pūdelis izošņāja mežu? Un vispār... man ļoti gribas ēst.

mīlestība rudenim. biželēs tautiskums.

Kur dzīvo bizbizmārītes ziemā? Un reizēm šķiet, ka viņas pat peldēt māk.. "jaunībā" ar suni bieži gājām vienas gar Jūru.. Liepāja - Ventspils.. Kolka-Ventspils , Roja-Kolka-Ventspils, Pāvilosta-Liepāja.. iet un apiet un ieraudzīt.. tad reizēm ir dienas, kad vienīgie draugi ir kaijas un bizbizmārītes un kuģi, spuldzītes(nesaplēstas) un  kurpes ..

Braucam uz Jūru?

Dille:  - Nē! Uz laukiem gribu! .. 

Bet es gribēju uz jūru. Un tikām. 

Bet visā visumā man baltajai istabai gribējās tautiskus karogus. Latviski tautiskus. Jāgaida būs kāds gadatirgus lai pie kādas tautiskas Jostas tiktu, lai tās par karogiem pārvērstu:) vai vienkārši izkārtu.. Bet nudien prieks, ka šujam veikalos ir parādijušās "prievītes" .. tautu meitu biželes un slinkā stīpiņa. un Patiesi skaisti izskatās. es nezinu vai dēļ latviskuma. vai vispār..

Baltās oderes trīsstūri un pāris mirkļu šujmašīnas.. un  ķep- ļep fosfõra/neona krāsas virsū..redzēs vai spīd.. nu spīd.. spīd tai naktī:) sākumā... bet būtu jākrāso otreiz, tad spīdētu pa ritīgo. 

Bet es mīlestībā rudenim spēju atzīties jebkurā laikā. Dievinu rudens sārtos vaigus, dievinu caur degunu ievilkt dzestrumu. Dievinu šalles, cimdus,zeķes. Rasu.miglu.salnu.lapas.krāsas. Rudens ir man - kā citiem pavasaris. Saules baterijas lādējas laukā, bet rudenim ir iespaids uz manu smadzeņu puslodi un sirds garstāvokli.

gulta.gulēt.ar smaidu.

Karikaturizēt savas domas un teikumus.  Izdzert dienā vismaz divus litrus ūdens un uzzīmēt vienu skricelējumu. Tā būtu jādara. Pastkarte aizlidoja pāri visai pasaulei.Tik sireāli. 

Tik pat sireāls ir fakts, ka divas naktis es guļu . Manu gulēšanas põzu neietekmē - neviens bērns, neviens suns. Jo tie abi beidzot ir tikuši pie gultas, kurā "lielie" nevar kāpt. Un Viņa tur guļ! Aizmieg pati:) Un ja naktī mani pasauc - tad atkal ļauj aiziet un guļ:)  Es nezinu cik ilgi vilksies gultas maģija.. un cik ilgi Doma (paldies viņai) pacietīs miega peles lomu. Bet es šeit sēžu. Te pie datõra, kamēr dille pati mieg. Hallooo?:) Visus gadus kāds no mums pēc pasakas/dziesmām... aizmiga viņai blakus, vai vismaz gulēja kamēr aizmieg viņa.. par nakts procesiem nerunājot, jo ar visām turpu - šurpu staigāšanām.. kāds arī pamodās viņai blakus... Tāpēc eksperiments ar gultu griestos:) pagaidām ir veiksmīgs.. Jo viņai tur Ļoti patīk. Man ar patiktu. 

Paldies - Armandam un Uldim par Baltajām Gulbju mēbelēm:) Jo dille vakar teica, ka mēs esam gulbja vēderā:) un visu laiku lidojam!!!! Paldies viņiem, ka spēja saprast to visu, ko mēs visi trīs tajā istabā iztēlojamies. 

Dille izaugot liela grib būt "ziedu tirgotāja" ... :) un šodien veikalā viņa gribēja dzeltenu kallu.., bet visā visumā.. tirgot - tirgo viņa katru dienu.., cenas ar burtiem un svītriņām, jo tā tak vieglāk skaitīt..  Es bērnībā gribēju būt māksliniece.. policiste.. un dzīvot laukos.  Nu ko.. gan jau kādreiz arī līdz laukiem tikšu, bet par policiju nekā. 

Tad nu baltā odere, kura caurumcaurumos sadzīvojusies, jo bija kaut ko - kaut kur dekorējusi.. pārtapa par aizkariem.. apsvilināju un sašuvu... ņigu-ņagu volānos aizgāja.... īsts "vintage" ar caurumiem.., kaut Valters teica, ka tas vairs nav modē- nu tas Vintage.. bet tiem, kas vispār paši sev patīk.. tiem tas vēl ar vien un mūžīgi modē ir. Lai ko tas arī nozīmētu.

Vēl - krelles. Es šodien tiku pie koka krellēm.Kaut dille jau man tās "konfiscēja".. Bet iedvesma jau tāpēc nepazūd. 

Varavīksnes un vārda "gulēt" dēļ bij vērts atteikties no krāsām. Baltā tak ir krāsu krāsa , tas nekas, ka varavīksnē tās nav.

Leļļu māja gan "netīšām" salūza istabas krāsošanas procesā.. es gan dzirdēju tikai blīkšķi.. un šodien to redzēju kuramies krāsnī. Būs pavasarī jālipina jauna. vai No laukiem jāved uz Rīgu. 

Vārdam "aizmigt" ir visādas nozīmes. Un iemidzināt ar smaidu - gultas mērķis. Tātad gulta patiesi sanāca foršāka par mums un mūsējo. Urāāāā! Un nebūt nebaidos priecāties pirms laika, jo es patiesi Līksmoju. 

Paldies.

viena rītausma man.

Vilcienā Ķegums -Aizkraukle tieši viens pasažieris. Es. Bet es braucu uz Koknesi. 

Cepure galvā. Ciklõps ieslēgts. un aizmugurē gluži jauna mirgojoša gaisma sarkanā tonī. Spīd labāk par veco. Patiesi spīd - tā , ka redz. Burtiski lidoju pretī saullēktam. Nenokavēt. 

Novilkt cepuri. izslēgt ciklõpu. plivināt matus. Manā vecumā, jau vajadzētu zināt, ka braucot ar velosipēdu mati jāsien astē. To gan atcerējos tikai vakarā, kad centos ķemmi tiem cauri dabūt. 

Ripot cauri Koknesei. Ripot no kalna un stiept kaklu, svilpt kollijam, ieČolēt Leona dārzā.. un braukt meklēt laivas. nomest riteni. un nošļūkt pie Daugavas. Uzspēt.  Satikt laivas, kā vecus draugus. Bet milzīgā melnā suņa vairs nav.. ir tikai takas gar sētu, kur viņš skrēja. Jaunais neskrien. Jaunais tikai mani vēroja. Bez nevienas skaņas, kamēr es viņa laivas bildēju. 

Es gribētu, lai man pieder laiva. Tāda īsta no koka. Kādreiz ar Regu pa Daugavu laivojām ar gumijas laivu. Regai uz ķepām bij zeķes:) un Rega māk dzert no sporta mangaļa. Un es viņai nemaz nestāstīšu, ka viņas melnā drauga vairs nav. 

Dzert tēju un ēst siermaizes ar upes aļģu smaržu. Un vienkārši elpot.

Melnajā kladē uz soliņa sēžot un saulē sildoties skricelēju : 

Kaut kas jāsajūt. Bet es dzirdu vēju. Klausos vējā. un jūtos nogurusi. Mazliet skumja? 

Visu rītu šeit esmu viena. Viena ar Daugavu.Kokiem. Akmeņiem.Pērsi.

Likteņdārzā gan redzēju Akmeņu vīru. Tam uz auto bij rakstīts " MEKLĒJU AKMEŅUS" , Viņš arī padalijās ar smaidu, kas netipisks Koknesiešiem. 

Kaut kas jādomā. Bet es redzu krāsas. Meklēju gaismas. Un prātā nav itin nekā. Likteņdārza maketos sazīmēts tilts. Nereāli. Nereāli uz to visu skatīties un domāt par to cik viss ir mainījies. Nebūs jāpeld turp un atpakaļ. Varēs pāriet pār tiltu.  Bet Daugavas ūdeņi un akmeņi ir norūdijuši manas pēdas, sirdi, sajūtas un ieelpas. 

Es jau gadiem nebiju bijusi viena kaut kur - bildēt un elpot , nevis darbam, bet sev.. Sajūta dīvaina. Vienas dienas atvaļinājums. Paldies par to. Paldies par To, ka varēju būt viena ar sevi - savām domām. Un paldies par skaisto rītausmu un kluso Likteņdārzu. Nākamreiz es aizvedīšu arī akmeni un dilli uz turieni. Un protams Regu.