Vai amatieriem nepieciešama dejas kritika?

Nebiju domājis rakstīt par šādu tēmu, jo amatiermākslu nav pieņemts kritizēt. Tas tieši tāpēc, ka amatieri, kuri velta savu brīvo laiku savai iemīļotai nodarbei, laika kavēklim netiecas pēc tādiem sasniegumiem savā mākslas žanrā  - piemēram, dejā, kuri uzskatāmi par kritikas vērtiem. Tā teikt, ja pašiem prieks, lai dejo, kas tur ko citiem viņus kritizēt.

Šo ļoti loģisko pamatojumu nedaudz nojauca padomju periods, kad skatuviskās dejas labākie amatieri (toreiz teica – pašdarbnieki) sasniedza tik labu tehniskās sagatavotības līmeni, ka viņus tā laika prese sāka pielīdzināt profesionāļiem. To veicināja arī tas, ka skatuviskās dejas stiprākie ansambļi savus atskaites koncertus rīkoja uz pilsētu lielākajām skatuvēm un arī Rīgā, Nacionālajā operā un baletā šādi koncerti bija regulāra parādība. Jāpiebilst, ka uz Operas skatuves amatieri netika laisti varbūt gadus 20 bijušā direktora A. Žagara laikā.

Protams, ka padomju periodā tadēļ pastāvēja ari amatierdejas kritika. Tika aprakstīta visu kaut cik ievērojamu deju kolektīvu koncertdarbība. pēdējā laika ievērojamākie kritiķi, kas pievērsās amatierdejas kritikai bija E. Tivums, I. Bite, I. Lūsiņa. Pirms tam aktīvu amatierdejas kritiku veica E. Siliņa, H. Sūna, J. Darbiniece u.c.

E. Siliņas raksts Latvju mēnešrakstā 1944. g.
Avots https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp|issue:/p_001_ltme1944n02|article:
DIVL238|query:Latvieau%20deja%20Elza%20SiliFa%20Dejas%20deju%20deju%20deju|issueType:P

Gribu vērst uzmanību uz to, ka pēdējie trīs minētie cilvēki visi bija dejas folkloras pētnieki. Visvairāk zināmais ir Harijs Sūna, kurš atstājis mantojumā daudz publikāciju un tai skaitā divas lielas monogrāfijas.  Elza Siliņa, kura ar pētniecību nodarbojās jau no XX gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, ir publicējusi  vērā ņemamu pētījumu "Latviešu deja" 1939. gadā. Attēlā Siliņas raksts, kurš savu aktualitāti nav zaudējis arī mūsdienās.

No tā arī secinājums – ja mēs gribam redzēt kritiku amatierdejas lauciņā, tad tas iespējams ar pašu dejotāju, dejas skolotāju un citu interesentu spēkiem –  var aprakstīt gan jaunrades dejas skates, gan brīvā laika aktivitātes, gan mēģinājumu un rodošo nometņu procesu, gan koncertus un izrādes.  Tur būs pašiem prieks. Dejas kritika ir iespējama visticamāk projektu veidā vai tad, ja amatieri piedalās tādos lielos svētkos kā Dejas svētki un profesionāli veidotos šovos kā No zobena u.c.

Dejas pētniecība ir pati par sevi, jo nav tieši saistīta ne ar amatierkustību, ne arī žurnālistiku. Tomēr tieši no pētniecības gaitā iegūtajiem rezultātiem amatieriem ir iespējams gūt vislielāko labumu savas darbības veicināšanai, jo pētnieki ir ieinteresēti savu pētījumu korektumā. Jautājums, vai amatieri vispār grib būt pētījumu objekts ir retorisks.