Dejas un etnoproduktu pētniecība

Nedaudz personības kulta.
Laikam sakarā ar manu aktīvo pilsonisko pozīciju tautas dejas aiztsāvībai, ir parādījusies interese par manu pētniecisko darbību.
Tāpēc te ieliku savu pēdējo gadu (2009. –2017.) ar pētniecību saistīto publikāciju (konferenču ziņojumu, abstraktu, rakstu u.c.) sarakstu.

2009

1. Grāmata “Feuerspuren, Lettische Tanzrituale und Symbole”, (vāciski). E. Spīčs kopā ar citiem autoriem , 2009., (latviešu un vācu valodā)
2. Etnotirgvedība kā tirgzinību inovācija, Inese Spīča, Ernests Spīčs, 2009.g. 18. decembris, Starptautiska konference, Rīga, ISMA, Biznesa ompetences centrs

2010

1. Interneta TV kā jauna platforma etnoproduktu virzīšanai titrgū, Errnests Spīčs 2010. gada  17. decembrī Zinātniskās institūcijas Biznesa kompetences centrs 2. zinātniskā konference, ISMA,

2011 

1. Management of consumers choice in the electronic environment, I. Spica, E. Spics April 14-15, 2011, Information Systems Management Institute, Riga, Latvija The 9th INTERNATIONAL CONFERENCE INFORMATION TECHNOLOGIES AND MANAGEMENT 2011
2. E. Spīčs “Etnoproduktu tirgvedības komunikāciju vadīšana elektroniskā vidē” 2011. gada 25. oktobrī Apvienotais  Pasaules latviešu zinātnieku 3. kongress un Letonikas 4. kongress EKONOMIKAS UN VADĪBZINĀTŅU SEKCIJA 
3. Tradicionālā deja kā iedvesmojošs izejmateriāls jaunu etnoproduktu radīšanā. E. Spīčs 2011. gada 16. decembrī, Zinātniskās institūcijas “Biznesa kompetences centrs” 3. Starptautiskās zinātniskās konferences programma, Biznesa kompetences sekcija

2012

1. Regional folk and elaborated dance competitions as an instrument of raising new ethno products. Inese Spīča, Ernests Spīčs 2012. gada 22nd–23rd March 2012 Šiauliai, Universitāte International Interdisciplinary Conference The REGION: TIME, SPACE, PEOPLE 2012. g ISSN 1822-6515 ISSN 1822-6515 EKONOMIKA IR VADYBA: 2012. 17 (1)ECONOMICS AND MANAGEMENT: 2012. 17 (1) EFFECTIVITY OF ETHNOMARKETING IN e-ENVIRONMENT Inese Spīča , Ernests Spīčs
2. E-tirgvedības un tirdzniecības attīstības iespējas Latvijā 2012. gada 26.- apr.Starptautiskajā zinātniski praktiskajā konferencē Tirdzniecības tirgvedība 2012, kas veltīta Latvijas tirgotāju asociācijas 100 gadei,
3. Etnotirgvedības  attīstības iespējas 2012. gada 17. maijs 15. starptautiskā zinātniskā konference Sabiedrība un kultūra: Mainīgais un nemainīgais cikliskuma, Vadīnzinības un Ekonomikas sekcija. Latvijā Inese Spīča, Ernests Spīčs
4. Folkloras lietojums Latvijas etnoproduktu radīšanā mūsdienās Inese Spīča, Ernests Spīčs 2012. gada 30.-31. okt. LZA augstceltnē, K. Barona veltītās konferences FOLKLORA LIETOJUMĀ referātu kopsavilkumi

2013

1. Tirgvedības pārvaldība dažādās nozarēs un tās pētīšanas metodes. B. Bērziņa, E. Spīčs, 2013. gada 25. janvārī, ISMA International Conference Open Learning and Distance Education.
2. Latviešu folkloras izrāžu vadītāja kompetence darbā ar ārvalstu tūristiem, E. Spīčs, 2013. gada 20. nov 5. starptautiskajā zinātniski praktiskajā konferencē Biznesa kompetences, Tūrisma kompetences sekcija, 
3. Etnoprodukti  un to etnotirgvedības rezultativitāte, E. Spīčs, 2013. gada 21. nov  2. starptautiskajā zinātniski praktiskajā konferencē Tirdzniecības tirgvedība. 
4. Elektroniskās uznēmējdarbības vides piemērotība etnoproduktu virzīšanai tirgū, E. Spīčs,2013. gada 22. nov. 1. starptautiskajā zinātniski praktiskajā konferencē UZŅĒMĒJDARBĪBAS VIDE 

2014

1. Dejas, rotaļas un spēles elementi brīvdabas izrādēs tūristiem Ernests Spīčs, 2014. gada 25. nov. 6. Starptautiskā zinātniski praktiskā konference  Biznesa kompetences
2.   Latvijas etnoproduktu tirdzniecības iespējas e-vidē, Ernests Spīčs, Inese Spīča 2014. gada 26. nov. 3.starptautiskā zinātniski praktiskā konference TIRDZNIECĪBAS TIRGVEDĪBA, Tirdzniecības tirgvedības pētniecības sekcija, 
3. Etnocitetė ir nauji produktai Latvijoje, (lietuviski) Ernests Spīčs, Inese Spīča  2014. gada 28. nov Viļņa, Lietuvos Muzikos ir Teatro Akademija, Etnomuzikologijos konferencija
4. Balāde par āzīti latviešu horeogrāfiskajā folklorā,   Ernests Spīčs,  2014. gada 28. nov Viļņa, Lietuvos Muzikos ir Teatro Akademija, Etnomuzikologijos konferencija

2015

1. The Investigation of Business e-Environment - a basis for development of e-Business strategy and e-Marketing strategy I Spica, B Berzina, E Spics April 16-17, 2015,  The 13th INTERNATIONAL CONFERENCE INFORMATION TECHNOLOGIES AND MANAGEMENT 2015 Information Systems Management Institute, Riga, Latvia
2. Folkloras izrāžu vadītāja kompetences paaugstināšanas metodes. Ernests Spīčs, Rozīte katrīna Spīča. 2015. gada 25. novembris 7th International Scientific Practical Conference Business Competences, Tūrisma kompetences sekcija, 
3. Latvijas etnoproduktu eksporta veicināšanas sasniegumi, Ernests Spīčs 2015. gada 26. novembris, 4th International Scientific Practical Conference Trade Marketing

2016 

1. Latvijas Deju svētku satura veidošanas kompetences Ernests Spīčs • 30.11.2016 8th  International Scientific Practical Conference Business Competences   
2. Latvijas etnoproduktu etnotirgvedību ietekmējošie uzņēmējdarbības faktori Ernests Spīčs •  2.12.2016   5th  International Scientific Practical Conference  Business Environment 

2017

1. “Dejosim latviski!” – no romantiskas idealizācijas līdz dzīves nepieciešamībai Ernests Spīčs •  2017. 6. aprīlī, Rīgā,  Latvijas Universitātē, E. Spīčs
2. “Šoksim Latviškai” (lietuviski) Ernests Spīčs 2017. gada 21. septembrī, Vītautas Dižā Universitātē, Kauņa
3. Folkloras izrāžu pielāgošana dažādām mērķauditorijām Ernests Spīčs 30/11/2017  6.starptautiskā zinātniskī praktiskā konference “Tirdzniecības tirgvedība”Rīgā, ISMA,, Latvija
4. Nemateriālās kultūras mantojuma apgūšanai nepieciešamās kompetences  Ernests Spīčs 29/11/2017 9.starptautiskā zinātniskī praktiskā konference “Biznesa kompetences”Rīgā, ISMA, Latvija
5. Tradīcijas un jaunrades pretnostatījums Latvijas amatierdejas kustībā, Ernests Spīčs 29..nov. 2017., 9.  starptautiskā zinātniskī praktiskā konference “Biznesa kompetences”Rīgā, ISMA

Strēlnieki kauju starplaikos dejoja tautas dejas

Latviešu strēlnieki dejoja mūsu tautas dejas no kaujām brīvajā laikā. Iedomāsimies kara apstākļus 1916. gada rudenī, īsi pirms asiņainajām Ziemassvētku kaujām. Salīdzināsim viņus un dažus mūsu deju dižgarus, kuri pēc 100 gadiem neuzskata, ka tautas dejai būtu vieta Dejas svētkos. Vai varbūt tomēr kļūdos un 2018. gada Deju svētkos tomēr varēsim laimē diet?

Attēls, kas 1937. gadā publicēts izdevumā Latviešu strēlnieki,  uzņemts vēl pirms mūsu valsts dibināšanas 1916. gada rudenī Mīlgrāvī,  kur 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulks bija norīkots atpūtā pēc kaujām Nāves salā. Tikai 1914. gadā bija atjaunots Krievijas cara soda ekspedīcijā nodedzinātais "Ziemeļblāzmas" nams. Strēlnieki ar "Ziemeļblāzmas" saimnieka Augusta Dombrovska atbalstu rīkoja saviesīgus sarīkojumus, kur dejoja gan pāru dejas (dančus), gan krustdejas. Presē ir pieminēts "Ačkups". Nav atzīmēts, kuru deju dejo te publicētajā attēlā redzamie ļaudis.  Visticamāk viņi dejo "Sudmaliņas" vai varbūt kādu citu krustdeju, kurā ir Spārnu gājiens. Domāju, ka viņi nedejo kadrili, jo, kā redzams, muzikants spēlē ermoņikas, kas tai laikā netika izmantotas tādas mūzikas pavadījumam, kādu spēlē kadriļām.

Avots: http://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp|issue:/g_001_0309054906|page:171|issueType:B

Kas man ir dejas svētki?

Tas ir jautājums, ko sev vajadzētu uzdot katram Dejas svētku dalībniekiem

 un varbūt pat katram latvietim.

Kā svētku skatītājam...
Man, kā skatītājam Deju svētki ir tautas dejas draugu kopānākšanas prieks. Tā vajadzētu būt, bet tas ir tik reti, jo tautas dejas vietā aizvien vairāk kāda skatuviskā dejas žanra izpausmes, kas pat ar visiem gaismas un skaņas efektiem rada nevis prieka. bet izpriecas sajūtas.

Kā pētniekam...
Kā pētniekam man ir interesanti raudzīties, kā pamazām izūd tradicionālās dejas valodas pazīmes un to vietā stājas tādi dejas stilistiski elementi, kas aizgūti no citurienes. Piemēram no baleta, no cittautu skatuviskām dejām, no laikmetīgās dejas u.c.

Kā dejotājam...
Ņemot vērā savu jau zināmu stāžu (dejoju savā laikā dažādus dejas stilus) redzu, ka dejotājiem svētku repertuārs nesagādā lielu prieku. Nerunājot par dejošanu laukumā, pat uz skatuves dejotāju sejas izteiksmes nereti ir kokainas un dažreiz plastikas trūkums ir arī kustībās – dejotāji vāji jūt ritmu.

Kas jādara? 
Lai svētki būtu tautai, ir jādejo tautas deja savā kopās, savās pilsētās un novados. Jāpārvalda ne tikai savas kājas un rokas, bet jājūt sava lokālā īpatnība, kas mūsu dejas valodai ir vēl pietiekami bagāta. Tad Deju svētkos var izmantot arī jaunus, nebijušus laukuma hoeogrāfiju (tātad apdaru jeb tautiskās dejas) elementus, kas ļauj veidot dejas bez dejotājiem svešu un nesaprotamu kustību savirknējumiem. Deju svētkos, protams, jābūt arī iepriekšējo gadu dejas stiliem (zelta fonds, mītnes zemju jaundejas u.c) pārstāvētiem. Ne tikai vēsturisku eksursu dēļ, bet tādēļ, lai varam salīdzināt visi, gan dejotāji, gan skatītāji, kā laikmetu maiņas mūs ietekmējušas. Dažreiz es nesaprotu, par ko saņem atalgojumu dejas kopu vadītāji, kuri nemāk nevienu sava novada deju, nekā nezina par tautas dejas stilistiku, neinteresējas pat par mūsdienu tautas dejas kopšanas formām, kādi piemēram ir dančuklubi, tautas deju nometnes un naktis?

Kam nav jānotiek!
Nedrīkstam savā augstprātībā ignorēt savus dejas skolotājus, kas kā vienā balsī brīdināja neaizrauties ar jaunrades deju darināšanu, bet turēties pie tautas dejas. Deju skolotāja, svētku virsvadītāja Milda Lasmane, Dejas pētniece, žurnāliste Elza Siliņa, dejas pētnieks(etnohoreologs) Harijs Sūna un arī pirmskara Latvijas dejas skolotāji J. Rinks, J. Stumbris, dejas skolotājs Zigis Miezitis Kanādā daudz darīja, lai tautas deja saglabātos. Vai mēs būsim tik augstprātīgi, ka savu jaunradi stādīsim augstāk par tautas deju?

Rucavas dejotāji rāda Rupumdeju Brīvdabas muzejā. Attēls no žurnāla "Archives internationales de la danse", 1934. Nr6. Attēls ilustŗē Elzas Siliņas rakstu "Les Danses Populaires Lettonnes".

Rezultāts 1:1 kā hokeja mačā

Ak, kāda laime! Beidzot esam nopelnījuši civilizētu saskarsmi sagaidījuši aktīvas darbības no KM puses. Rezultāts pēc pirmā puslaika ir 1:1.  Gluži kā hokeja spēlē. Kas spēlē? KM pret sabiedrību. Balva? 100gades deju svētki.

Sabiedrības pusē vārtus guva Latvijas Pašvaldību savienība ar savu lēmumu neatbalstīt tērpu stilizāciju šūšanu.
Pretējā pusē cīnījās Deju svētku apriņķu vadītāji, kuri pēc instrukcijas ģērbtuvēs sanāksmes, preses priekšā gandrīz vai zvērēja uzticību nemaldīgi ģeniālajiem māksliniekiem. Vārti!

 Kāds ir dienas svarīgāko notikumu atšifrējums:
 1. Intensīva sabiedrības informēšanas akcija; LTV intervē M. Kučinski un M. Alpu, LR1 I. Pētersoni -Lazdāni. KM rīko preses brīfingu, LTV ziņo Kultūras ziņās, Panorāmā, LNT. utt.jau noguru no uzskaitījuma
 2. Pretvēstule;  Ir radīta arī pretvēstule. Teksts tiek izplatīts Ģīmjgrāmatā FB.
3. Kaunināšana un savas kantes turēšana; Teiksmieši aizstāv savu vadītāju un V. Tīle kaunina viņaprāt sliktos, kas dara pāri teiksmiešu vadītājam. Tas viss FB.
4. Taisnošanās; Kāds vadītājs taisnojas par maldiem to, ka nav uzreiz sapratis uzveduma jēgu, bet tagad esot sapratis... sola saviem dejotājiem iestāstīt, ka uzveduma koncepcija ir laba.
5. Emociju pārspīlējums; Kāda vadītāja nespēj valdīt emocijas kameru priekšā. Tas uzpērk.
6. Nosodījums; Tiek nosodīti sliktie sabiedrības pārstāvji, kas iedrošinājušies apšaubīt radošās grupas nemaldīgo kursu.
7.  Svinīgais solījumi; Svinīgā tonī daži vadītāji sola mūžīgu uzticību radošajai grupai. LNKC pārstāvji sola atrast līdzekļus dažiem tērpiem no svētku budžeta. Radošā grupa sola turpināt pilnveidot uzvedumu  un informēt par sasniegumiem 2. februārī.
Urā biedri!.

Kā saldo ēdienu šodien piedāvāju videofragmentu no preses brīfinga. Nosaukums – vārdu meistars. Skatīt no 12. minūtes.

Vai sākusies Dejas svētku konflikta aktīvā fāze?

Jau laikam tikai slinkais nav pamanījis emocionālos rakstus, TV raidījumus un aktīvās diskusijas sociālajos tīklos par topošo Dejas svētku uzveduma piedāvājumu.

Pēc divu mēnešu garas "šūmēšanās", "vārīšanās" un "cepšanās" sociālajos tīklos pēc vairākiem rakstiem Latvijas avīzē, raidījumiem TV3, LNT un LTV1, beidzot arī Kultūras ministrija ir atdzīvojusies un sniegusi vairākus paziņojumus sabiedrībai. Tas ir novēloti, jo Deju svētku rīkotāju neveiksmīgais piedāvājums jau ir radījis sabiedrībā tik lielu sašutumu, ka tapusi atklāta vēstule, kurā emocionāli aprakstītas nepatīkamās izjūtas, kas pārņēmušas daudzus bijušos un esošos dejotājus, vadītājus un virsvadītājus. Ārkārtas gadījumā, rakstīts vēstulē,  var notikt tā, ka dejotāju kopas atsakās piedalīties svētkos. Eļļu konflikta ugunīm nupat pielēja Latvijas Pašvaldību savienības paziņojums par atteikšanos atbalstīt skatuves kostīmu finansēšanu.

Tagad varam novērot samērā raitu darbošanos –
1) 24. janvārī plkst. 10.30 Kultūras ministrijas Lielajā zālē tikšanās ar deju apriņķu virsvadītājiem
2) 24. janvārī plkst. 13.00 preses brīfings (piedalās J. Purviņš, R.Suhanovs)
3) 31. janvārī LNKC vadība un Deju lieluzveduma radošā grupa tiksies ar virsvadītājiem
4) 2. februārī notiks Dziesmu un deju svētku Mākslinieciskās padomes sēde, kurā mākslinieciskā grupa prezentēs pilnveidoto koncepciju, kā arī alternatīvos risinājumus dalībnieku tērpiem.

Pagaidām viss izskatās mierīgi un bez lieka stresa. Tomēr, ticiet man, tas ir tikai ārējs miers. Ja tomēr neticat, tad lasiet vēstuli, ko lasa arī Valsts Prezidents.

http://nra.lv/kultura/198327-dejotaju-skarba-vestule-prezidentam-ja-jadejo-sadas-dejas-esmam-gatavi-atteikties-no-svetkiem.htm

Dejas svētki kā biznesa projekts

Protams, es pārspīlēju – nav nekāda biznesa! Tikai vieni prieki, kad laimē diesim visi vienādi saģērbti. Patiesi, īsta dejotāju armija, kas apliecina mūsu valsts finansiālo varenību un garīgo spēku, augsto skatuves kultūru un bezgalīgo uzticību vadoņiem.. Visa tauta laimē dejo tās kustības, kuras viņiem priekšā parāda. Tā ir jaunā tautas deja, nevis tā, ko jūs dejojāt līdz šim.

Šim attēlam ir tikai ilustratīva nozīme.  Tas parāda vienādi tērptos dejotājus Ķīnā.
Avots: http://i2.cdn.cnn.com/cnnnext/dam/assets/150622160028-bruno-barbey-china-1-super-169.jpg

Redzams, ka  deju uzvedums, kas var būt sekmīgi īstenots slēgtās telpās vai nelielās estrādēs ar salīdzinoši nelielu dejotāju skaitu, nu izrādās saņem lielu sabiedrības pretestību, kad runa ir par Dejas svētkiem. Kāpēc cilvēki tā iestājas par Dejas svētku ciešu saistību ar tautas tērpu un tautas deju? Kāpēc sabiedrībā tik liels šoks?

Vai svētku rīkotāji par to ir aizdomājušies?

Nē! Maļ savu maļamo....

Tērpi vienalga visiem būs vienādi jāšuj! Dejot vajadzēs visiem, arī tad, ja tērpu nebūs! Jāšuj būs vienalga, jo tāpat būs jādejo tādas dejas, kas būs paredzētas dejošanai šais tērpos.

Cilvēki taču tic, ka mūsu dārgie un cienījamie kultūras jomas vadītāji ir viedi cilvēki, teicami savas jomas specālisti, kuri profesionāli augstā līmenī vada mūs uz jauniem sasniegumiem kultūrā. Varbūt tāda ticība ir devusi parliecību, ka var un vajag atļauties vairāk? Tad jau var atļauties tērēt sabiedrības naudu  kādam projektam, kur it kā augstāku mērķu vārdā (taču ir 100-gade un Deju svētki) liksim atteikties no tautas dejas un liksim visus dejotājus ietērpt vienādos skatuves tērpos.

Avots:
https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/13.01.2017-kultursoks.-svetkos-jauni--stilizeti-arheologiskie-terpi.id88535/

Skaidrībai – ko mēs dejojam?

Diskusijās jābūt skaidrībai, lai nejuktu jēdzieni. Jāzina arī fakti un avoti, lai mēs savas saknes neapcirstu.

Zināmi 3 dažādi tautas dejas interpretēšanas veidi, kas pieņemti UNESCO un aprobēti CIOFF*:

a) Etnogrāfiskā jeb tautas deja deja ir tā, ko tradicionāli dejojam savos svētkos – gadskārtās un ģimenes godos. Pašlaik arī folkloras svētkos, danču klubos, sadancošanās u.c. Skatītāji viegli var iekļauties šajās dejās, jo tām zems nosacītības līmenis. (Jāņi ir tā reize, kad plašas tautas masas piedalās kopīgās dejās, festivāls Baltica, Dziesmu svētku sadancošanas u.c.)

b) Tautiskā deja ir tā, ko līdzās ar etnogrāfisko deju praktizēja dažāda līmeņa svētkos ar masu dejošanu Latvijā jau no 30. gadu vidus. Tās ir etnogrāfisko deju apdares, tautas deju secīgi salikumi (svītas) un dažkārt arī horeogrāfijas, kuras nosacītības līmenis ļauj iekļauties skatītājiem, kam ir labas dejas prasmes. Dejas piemērotas izmantošanai laukuma priekšnesumu veidošanai (Deju svētki, Eiropiāde, festivāli Sudmaliņas, Eima, eima u.c.).

c) Skatuviskā deja jeb jaunrades deja. Te vairs nav nekādas vai gandrīz nekādas saistības ar tautas deju. Nav arī nepieciešami tautas tērpi, vajag tikai labi aprīkotu skatuvi. Tādas dejas tiek dejotas skatuves koncertos, deju šovos TV, slavenu TDA jubileju koncertos, deju lieluzvedumos.

Latvijas apstākļos skatuviskajā dejā ir novērojami vairāki novirzieni, kas saistāmi ar noteiktu mūzikas žanru eksistenci. Trīs vispopulārākie, kuru nosaukumus esmu piemeklējis:

1) "šlāgerdanči", kur ir mūzika no LR2 repertuāra, 2) "folkbalets", kur pamatā ir postfolkloras stila autormūzika (Iļģi, Auļi u.c.), 3) "zelta fonds", kur dejo 70.- 80. gadu stilizētās (jaunrades) dejas pārsvarā pie Ordelovska, Grigaļa, Dovgjallo, Paula u.c. mūzikas.

Samilzušais konflikts starp "folkbaleta" un "zelta fonda" piekritējiem ir patreizējās Dejas svētku diskusijas centrā.  Katra puse uzskata savu dejas stilu par labāko pasaulē un apgalvo, ka tieši viņi dejo "īstās" tautas dejas, jo tautas deja viņuprāt mūsdienās eksistējot tikai uz skatuves un tikai tādā stilā, kāds pašiem ir iemīļotāks. Tomēr ne jau amatierdejotājus(agrākos pašdarbniekus) šķeļošie uzskati ir sabiedrības uzmanības centrā.

"Folkbaleta" stila piedāvājums izteikti nokaitināja cilvēkus, kas Dejas svētkus uzskata par tautas svētkiem, nevis lielu izrādi. Aizrāvušies ar jaunradi, horeogrāfi un daudzi dejotāji ir attālinājušies no sabiedrības vajadzībām, attālinājušies no tautas dejas, attālinājušies no tautas. Ar māksliniekiem tā mēdz notikt.

* CIOFF apzīmē minētos veidus ar lielajiem burtiem A (authentic), E (elaborated), S (stylised). Pievienotajā attēlā mēs redzam. ka festivālā Baltica 2017 tiek pieļautas tikai tautas dejas, bet netiek – tautiskās un stilizētās.

http://www.cioff.org/events-festival.cfm/en/762/Estonia%2DInternational_Folklore_Festival_Baltica_

Kas traucē dejotājiem?

Dejotāju organizēšanās mazspēja ir fons tam, ka deju svētkiem tiek piedāvāts modelis, kas izsauc jau plašākas sabiedrības pastiprinātu uzmanību, mediju interesi un diskusijas sociālajos tīklos. Kas traucē dejotājiem apvienoties? Jautājums ir tāds, jo dejotāju, deju kopu vadītāju pasivitāte ir radījusi sakāpinātas emocijas un līdz ar to pretreakciju tautas dejas un tautas tērpu stilizācijām.

Nav sabiedriskas organizācijas

Amatiergrupu dejotājiem nav savas sabiedriskas organizācijas un tas neļauj viņiem apspriest un paust savu viedokli. Koriem ir Koru asociācija, folkloras draugiem ir sava Folkloras biedrība, mūsdienu dejotājiem ir LMDA un pat Senioriem ir sava apvienība.  Kur palikusi Latvijas dejas asociācija? Tāda izveidojās Atmodas laikos un....vairs nav. Žurnālists Eriks Tivums pat sāka izdot laikrakstu Dejas pasaule, bet pievīlās. Cerēja, ka kaut 1000 no visiem abonēs un pirks. Nekā! Pat 100 nebija. Bankrots!

 Sistēma neļauj apvienoties

Tas, ka Dejas asociācija, kas tika skaisti dibināta, nespēja pastāvēt ir saistīts ar tolaik (90. gados) esošo pašdarbības kolektīvu administrēšanas sistēmu, kas bija tieši pārņemta no padomju laikiem. Vēl būtu jāanalizē apstākļi, kas noteica to, ka autoritārā pārvaldes sistēma netika mainīta. Demokrātija nenostrādāja.

Kopīgu interešu trūkums

Jāsaprot, ka arī amatierdejotāju grupas ir dažādas ne tikai pēc vecuma un varēšanas, bet arī pēc interesēm. Vieni grib dejot folkbaletu, citiem patīk 70.-80. gadu skatuviskās dejas stils, citi pat domā, ka viņi dejo tautas dejas, bet patiesībā tās ir horeogrāfijas pie noteikta stila mūzikas (šlāgermūzikas, postfolkloras u.c.). Tas ir labi, ka intereses ir dažādas, jo daudzveidība ir mūsu bagātība. Šajā gadījumā dažādas intereses ir viens no cēloņiem, kas traucē nonākt līdz kopīgiem lēmumiem.

Deju svētku faktors

Ar laiku, samazinoties skatītāju interesei par skatuviskās dejas priekšnesumiem, par galveno un nereti vienīgo motivāciju kļuva Deju svētki. No dalības Deju svētkos kļuva atkarīgi vairāki ar kopas eksistēšanu saistīti finansiāli aspekti un motivēšanas sviras. Deju svētku repertuāra apgūšana kļuva par svarīgāko uzdevumu deju grupas dzīvē.

Nav zināšanu par tautas deju

Tautas dejas jau neviena no deju grupām nedejo, atskaitot braucienus uz ārzemēm, kad nepieciešams reprezentēt valsti.  Dažkārt pilsētu un pagastu svētkos jādancina publika. Deju svētku repertuārā tautas dejas nav, pie tam,  nav jau īsti laika apgūt kaut ko vairāk.  Tas netraucē daļai grupu lepni nest nosaukumu TDA (tautas deju ansamblis). Kāpēc nosaukumā ir tautas deja, bet saturā tas nav? Tāpēc, ka tautas deja ir veikli apmainīta ar skatuvisko - tautisko deju. Skan taču līdzīgi.  Tomēr daļa deju grupu nevēlas melot un vismaz savos nosaukumos izvairās lietot vārdu "tautas".

 e.

Kultūršoks paver Dejas svētku aizkulises

Ar lielu interesei sekoju līdzi viedokļu apmaiņai topošo Dejas svētku sakarā. Dažreiz izsakos skarbi, jo pacietības mērs pamazām izsīkst. Tas tāpēc, ka ļoti ilgi esmu gaidījis un cerējis, ka tā diena, kad svētku rīkotāji spēs kritiski paraudzīties uz savu darbu,  nav tālu.  Izrādās, ka neesmu vienīgais tāds ideālists.

Pie tam neesmu interesējies par amatiergrupu dejotāju iekšējām nesaskaņām un ambīcijām, jo ir daudz svarīgākas lietas darāmas – jāpēta tautas deja un iespējas jaunatnei to apgūt. Tas ir mūsu tautai daudz svarīgāk par to, kura horeogrāfa jaunrades ir labākas vai kuras dejos vai nedejos kāda deju grupa uz skatuves vai citur.

Tomēr Deju svētku rīkotāju bezatbildīgā rīcība ir nokaitinājusi ļoti daudzus cilvēkus. Tai skaitā pašus dejotājus. Protams, ne jau visus, jo dejotāji savā vairumā nav tik ļoti aktīvi, lai interesētos par to saturu un jēgu, ko viņi dejo. Tomēr sabiedrības interese par tautai tik svarīgu notikumu ir pieaugusi pēc tam, kad tikām iepazīstināti ar tērpu un deju iecerēm. Tas tiešām bija kultūršoks!

Daudzas lietas jau sabiedrība nezina. Daļēji svētku "virtuves" aizkulises pavēra šis 6. janvāra raidījums. Atklājās nepievilcīga aina. Skatieties paši!

Skaties raidījumu!

Kultūršoks šokēts par diskusijām ap Dejas svētkiem

Labi, ka arī LTV Kultūršoka veidotāji ir pamanījuši, ka sabiedrībā notiek diskusija par un ap 2018. gada Deju svētku rīkotāju radītajām problēmām. Raidījuma anotācijā gan uzsvērts, ka diskusija ir bijusi pagājušā gada nogalē sociālajos tīklos.  Tas tiesa, bet ne tikai Draugos un FB. Samērā aktīvi ir bijuši arī Latvijas avīzes  un Apollo lasītāji, kā arI LNT un TV3 skatītāji.

Te saitīte uz vietni, kur jau var izlasīt anotāciju un rīt būs arī raidījums.

https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/06.01.2017-6.-janvara-kultursoks.id87939/

Vai skatuviskās dejas krīze?

2018. gada Deju svētku rīkotāju piedāvātā koncepcija ir radījusi sabiedrībā plašu diskusiju par amatierdejas mākslas nozari kā tādu. Tāpēc vieni diskutē par tērpu dizainu, citi par tērpu finansēšanas veidu, citi par kādu deju, citi par svētkiem izvēlēto repertuāru, citi par autoritāro nozares un svētku vadīšanas stilu, citi par kultūrpolitiku, citi par deju svētku būtību, citi par kādu konkrētu deju. Diskusiju uztvēruši masu mediji- Latvijas Avīze, LNT, TV3.

Domāju, ka tas liecina par zināmu krīzi. Tērpu dizaina elementi un citas detaļas ir iegansts, jo neapmietinātība ir ar Deju svētku virzību un skatuviskās dejas lielāku stilizēšanos (attālināšānos no tautas dejas būtības).

Tāda diskusija sabiedrībā bija arī 1988./89. g. un toreiz skatuviskie amatierdejotāji bija spiesti atteikties no līdz tam plaši izplatītajiem no raksturdejām pārņemtajiem elementiem. Atteicās no dažiem ārējiem atribūtiem – vīriešu apaviem baltā krāsā, mākslīga materiāla piepītām bizēm u.c. Atteicās no obligātās krievu dejas, kam bija jābūt katra TDA repertuārā. Tomēr toreiz netika izdarīts galvenais – neatteicās no padomiskās domāšanas stereotipiem....un tāpēc tuvināšanās tautas dejai bija tikai formāla.

Te apskatāmajā TV3 ziņu sižetā saduras divi dažādi viedokļi par Deju svētkiem. Pievērsiet uzmanību, ka šajā videoklipa redzam, ka diskutē dejas profesionāļi. Šie cilvēki visu savu radošo mūžu ir veltījuši skatuviskās dejas attīstībai:

http://tvplay.skaties.lv/parraides/tv3-zinas/801040?

 1. viedoklis: Deju svētkiem 2018. gadā ir radīta jauna koncepcija, tas ir lieluzvedums, kurā katra deja nerada kopainu. Būs dejas, kuras nederēs deju kolektīviem citur, kā tikai Deju svētkos. Par to nav jāuztraucas. Nekāda masveida pretestība no dejotāju puses nav novērojama...utt. Viedokli pauž J. Purviņš, S. Pujāte, J. Ērglis.

 2. viedoklis:  Jaunais deju svētku modelis ir liela attālināšanās no Deju svētku idejas. Dažas dejas izsauc izbrīnu par to lietderību svētkos. Skatuvei domāti tērpi nebūtu jāšuj visiem 15 000 dalībniekiem, bet tikai nelielai daļai, kas varētu dejot šādu uzvedumu mazākā mēroga uzvedumā, kas notiktu slēgtā telpā (piem., arēnā "Rīga"). Viedokli pauž I. Saulīte,  R. Juraševskis, Danča dejotājs.

Līkumdancis Tartu rātslaukumā

Laikam mūsu Deju svētku rīkotāji jāsūta uz igauņzemi.

Dievs sargi tautas deju!

Vai esam nonākuši atpakaļ padomju domāšanā!
Vai varbūt nemaz nebijām no tās aizgājuši?


 

p.s.  Facebookā nerimst diskusijas par šo.

Lūk Lauras Š. teksts (20.12.2016.) , citēju:
Atļaušos pajautāt brīnišķīgajai un viedajai Signe Pujāte vai šī padomiskā patosa asociācijas raisošā skaņdarba un vājās horeogrāfijas mākslinieciskais līmenis tiešām atbilst Deju svētku līmenim. Ir ļoti grūti noskatīites līdz galam un kauns. Saprotu, ka šis ir vēl negatavs produkts, bet iedomājoties to ar tērpiem, paliek vēl šķērmāk ap dūšu. Galvenais jautājums, kā jūtas dejotāji, kam kaut kas tād ir jādejo? Vai vēl ir iespējams ko mainīt? Piemēram, iedziedāt šo dziesmu kādā gaumīgākā versijā?

Mans teksts (20.12.2016.):
Nav jau tikai vienas dejas problēma – gaumes var būt dažādas un kādam varbūt šī deja var likties hoeogrāfiskās mākslas kalngals.  Vaina ir visā skatuviskās dejas sistēmā –  kad tautas deju aizvieto ar horeogrāfiju un paziņo, ka šī ir tā īstā tautas deja un ka tas ir ļoti mūsdienīgi. Otra lieta – skatuves deju grupu dejotāji nav vienoti, jo tās ir sacensību grupas, kuru starpā valda konkurence. Līdz šim viņi nekad nav spējuši sevi aizstāvēt, kur nu vēl iestāties par tautas deju. Nožēlojami!


 Neizpratne, sašutums, nožēla, aicinājumi nepieļaut šo ārprātu...tas lasāms komentāros. Tomēr ir arī aizstāvji.

Deju trači...danču strīdi – vai LA raksti saasina situāciju?

Lai gan NKC vadītāja aicina saprast Deju svētku idejas autorus un aizrāda, ka mediji par daudz saasina sitāciju, tomēr komentāru autori domā citādāk.

Ievietoju saites uz abiem Latvijas Avīzes rakstiem, jo komentāri ir to vērti.

12. decembris
http://www.la.lv/deju-traci-daugavas-stadiona/

15. decembris
http://www.la.lv/dancu-stridi-daugavas-stadiona/

Vienu no komentāriem gribu citēt. Kāpēc šo? Tāpēc, ka tā autors ir ilggadīgi saistīts ar skatuves deju gan amatieru, gan profesionālā līmenī. Ja pat šādiem cilvēkiem sirds ir pilna, tad tas jau liecina par to, cik visa skatuviskās dejas pasaule ir iedancojusi vienā lielā grāvī.

1. Dailonis Rudovics 13. decembris, 2016 12:26t

   Skumji – taču tas tiešām iet gadiem ilgi! Uzvedumveidīgās Deju svētku programmas sāk apnikt. Daudzas dejas paliek tikai vienu svētku programmā, jo vēlāk netiek dejotas. Manos laikos (1960-’80. gadi) izvēlējās labākās dejas no 5 gadu pēcsvētku kārtējām jaundejām neaizmirstot agrāko laiku visskaistāko veikumu. Tās dejotājiem patika un arī skatītājiem. Nu jau vairākus gadus stadionā pati deja ir pazudusi, pārsteigumu sagādā visu deju ornamentālie zīmējumi. Beidzas svētki un paliek tikai raibo ornamentu “sadrūzma”. Uzvedums un pati deja, kā idejas virzītāja, izplēnējusi.
   Man arī šie tērpi netīk – pārāk uzbāzīgs rakstu zīmējums. Nepieņemu puišu krievisko krekla valkāšanas stilu.
   Patiesi žēl, ka ejam aizvien tālāk no etnogrāfiskā pamata. Par dažu jaundeju grūti pateikt kādas tautas, jo par latviskiem soļiem un to kombinācijām noder horeogrāfa nozagtie cittautu deju soļi.
   Malace, Mārīte, par uzdrošināšanos pacelt šo problēmu, par kuru sen jau Latvijas deju saime “šūmējas”!

Ko dejosim? Kā tērpsimies?

Deju svētku modeļa prezentācija izsauc diskusijas!

Svētku rīkotāju neviltots pārsteigums!

Runa ir par 2018. gada, tātad Simtgades deju svētkiem.

Teikšu atklāti – tas jau sen bija gaidāms, ka ar laiku neapmierinātība ar tautisko deju kolektīvu virzīšanu aizvien tikai autoru radīto horeogrāfiju virzienā, izsauks neapmierinātību tajā dejotāju daļā, kas gaida jaukas tautas deju apdares, nevis smagi stilizētas dejas, kurās nav nekā no tautas dejas.

Nu tas ir uzvirmojis.
Ar interesi sekošu līdzi notikumu gaitai!

Pirmais raksts (15. novembrī) un asie komentāri:

http://www.la.lv/raks-dzilak-vai-aizies-arvien-lielaka-sekluma/


p.s. veseli 45 komentāri!

Vai deja ir etnoprodukts?

Lai gan jau gadsimta ceturksni dzīvojam valstī, kurā komandekonomika vair netiek lietota sabiedrības dzīves ierobežošanai, tomēr vairumam cilvēku tādi ekonomikas termini, kā piemēram,  tirgvedība, produkti ir sveši un izsauc nevajadzīgas asociācijas. Kur nu vēl termins etnoprodukti?

Ja sāku runāt par ar tradicionālo deju saistītiem etnoptoduktiem, tad daža laba klausītāja acīs redzu pārmetumu. Sak., ko nu tu jauc kultūru ar ekonomiku?

Negrasos strīdēties un kaut ko pierādīt. Gudrs sapratīs, bet muļķim neiestāstīsi - tāds ir sabiedrības likums.

Neapšaubāmi tradicionālā deja jau kopš Ludviķa XIV laikiem Eiropā ir izmantota jaunu deju veidošanai, bet aiz Eiropas robežām pat senāk. Tomēr mums aktuāli ir tie produkti, kas top pie mums un tie, kurus lieto pie mums – mūsu zemē.. Tā, plaši zināmās dejas lielizrādes Deju svētku saturu veido dejas, kuras horeogrāfi veidojuši smeļoties iedvesmu folklorā  un izmantodami tādu zinātņu kā etnopsiholoģijas un etnogrāfijas atziņas, kā arī lietodami baleta vai citu dejas skolu un žanru izstrādātās metodikas. Varētu jau teikt, ka tiešām etnoprodukts, jo tam ir galvenā pazīme: tās dejas paredzētas tikai noteiktai etnicitātei. Tomēr viena lieta liek šaubīties - produktam it tikai viens pircējs un tas ir valsts. Jebkuram produktam un arī etnoproduktam jābūt lielam pircēju skaitam. Kāds teiks - dejotāji taču un skatītāji, vai tad tie nav? Es teikšu, ka tas jau būtu labi, bet mēs skaidri zinām, ka Deju svētkus mēs finansējam no valsts un pašvaldību līdzekļiem, jeb, bez valsts pabalsta, mēs Deju svētkus diez vai varētu sarīkot. Pie tam, bēdīgākais, ka šīs – tautiskās dejas jau sadzīvē mēs nedejojam. Tās ir tikai skatuvei, tikai Deju svētkiem un dažreiz reprezentācijai ārvalstīs.

Tomēr joks ir tajā, ka tās tautiskās dejas, kuras mēs dejojam vai vērojam Deju svētkos, ka atsevišķs deju žanrs radās XIX gadsimta pirmajā pusē, kad Viduseiropā strauji attīstījās tūrisms un ceļiniekiem tika sagatavoti priekšnesumi, kuros dejoja tautas dejas. Jā, toreiz sāka rasties pirmie etnoprodukti kopā ar jēdzieniem etnoss un etniskums jeb etnicitāte. Tātad mūsu tautiskās jeb skatuviskās dejas varētu nosaukt par etnoproduktiem, ja tām būtu patiešām daudz pircēju. Ir cilvēki, kas mēģina no tautiskajām dejām izveidot izrādes (jau ir vairāk vai mazāk veiksmīgi paraugi), kuras pirktu skatītāji, bet pagaidām ir pāragri runāt par kādu rezultātu, jo tas darbs vēl ir savā iesākumā.

Rezumējam!

Tautas deja, kāda tā dzīvo tautā nav produkts, bet tautas dzīves daļa.

Par produktu var saukt uz tautas dejas bāzes izveidotas izrādes vai atsevišķas dejas, ja tām ir pircēji.

Tātad tautiskās dejas, kas veidotas uz tautas dejas bāzes pagaidām par produktiem nevaram saukt, jo tur daudz traucē komandekonomikas prakse, kāda vēl palikusi mūsu valsts kultūras sistēmā. Tieši no padomju laiku prakses pārņemtā amatiermākslas sistēma, ko mīļi mēdzām saukt par māksliniecisko pašdarbību, ir tas, kas kavē veidot dejas etnoproduktus.

Etnoprodukti ir vajadzīgi mūsu tautas pastāvēšanai. Tai skaitā dejas etnoprodukti.

Mūsu tauta ir radījusi bagātīgu dejas pūru. Mēs to varētu dejot savos svētkos, bet problēma ir tā, ka mēs maz no tā ko zinām. Mēs nedejojam savas dejas! (izņemot Jāņus, folkloras svētkus, klubus un danču nometnes.) Ārvalstu dejas mums liekas modernākas, stilīgākas. Kāpēc? Jo ārvalstnieki māk mums tās pārdot. Mēs patērējam importētas citu tautu radītās dejas un maksājam par to. Tas noplicina pašus, padara mūs nabagākus un neapmierinātākus ar savu dzīvi, valsts pārvaldi un pašu valsti.

Lūk kāpēc ir vajadzīgi jauni etnoprodukti! Par to bija saruna Haifā, I.G.F. tikšanās laikā 2015. gada oktobrī, kurp devāmies, lai iepazīstinātu citu valstu pārstāvjus ar savu skatījumu uz etnoproduktiem.

Brauciens un aktivitātes notika ar LIAA programmas ''Ārējo tirgu apgūšana" atbalstu.

Kas jāizdejo Deju svētkos?

No raksta par dejas rakstiem. 1. daļa. Ko sakārto deja? Deju svētki ir svētki amatiermākslas tai daļai, kas apvieno tautiskās dejas stila dejotājus. Tomēr – ne tikai! Tautiskas dejas stils ir radies tai pašā laikā, kad koru kustība un Dziesmu svētki t.i., XIX gadsimta vidū. Tomēr tas Latvijā un arī mūsu tuvākajās kaimiņzemēs Lietuvā un Igaunijā ir pietiekoši aktuāls arī XXI gadsimta pirmajā pusē un šobrīd nekas neliecina par amatiermākslas apsīkumu. Drīzāk pretēji – Deju svētki veicina tautiskā stila dzīvotspēju. Kāpēc Deju svētki ir tik populāri? Turpat 15 000 pieaugušo dejotāju. Tas ir vairāk kā dziedātāju Dziesmu svētkos. Pie tam ne jau visiem bija iespēja piedalīties un varbūt kāds 1000 palika mājās, rezervē. Tā ir Dziesmu un Deju svētku īpašā misija – vienot tautu kopējā lūgšanā. Cita mērķa, kā panākt vienotību šiem svētkiem nav. No tāda viedokļa ir vienalga, ko dejo un kā dejo, ja tikai tas iekļaujas svētku konceptā un fiziski ir dejotājiem "pa kājai". Masu informācijas līdzekļi, rakstot par svētkiem, nereti uzsver, ka Deju svētkos kaut kas tiek izdejots. Tas tiktāl labi, ja mēs izdejojam savu ikdienu, savu slinkumu, savu skaudību, savu nogurumu, savu Dzimtenes nemīlēšanu u.c. īpašības, rīcību, kas kavē, kas kaitē mums pašiem un Latvijai. Deja ļauj cilvēkam tikt vaļā no spriedzes, ko rada apkārtējās vides ietekme un mūsdienās ir ļoti daudz negatīvas ietekmes. Mūsu ikdiena, mūsu sadzīve ir pārpilna ar indivīda dzīvību un tautas veselību apdraudošiem ārējās vides faktoriem. Tādēļ ir vajadzīgi svētki, kas mūs sakārto, mūsu dvēseli mierina, garu uzmundrina un miesai ļauj tvīkt svētku gaidās un pēc tiem. Tādiem svētkiem vajadzētu būt visiem gadskārtu svētkiem – visvairāk Ziemassvētkiem, Metenim un Jāņiem tāpat kāzām. Tomēr, diemžēl, tā nav. Ziemassvētki un Jāņi ir kļuvuši par masu pasākumiem, Metenis netiek plaši svētīts, bet Lieldienās nav pieņemts dejot. Jāņos deju pārmākusi ceptas gaļas ēšana. Tādēļ Dejas svētkos reizi pa pieciem gadiem var izdejot visas nelaimes, likt bēdu zem akmeņa. Jo lielāka bēda, jo vairāk jādejo. Jāizdejo referendums, Rīgas pils dedzināšana, Krājbankas krahs, eiro ieviešana, dižķibele galu galā. Jāizdejo par nomirušajiem un nepiedzimušajiem, jādejo par aizbraukušiem un neatbraukušiem, kopā ar tiem, kuri atbrauc, lai dejotu par sevi. Dejas svētki deva ļoti daudz, jo pati deja ir īpaša ar savu sinkrētismu un daudzu mākslu sintēzi dejas radīšanas gaitā.

Dejas meistaram Harijam Sūnam 90

Tagad ir īstais brīdis, lai pieminētu stalto vīru, ko atceras katrs, kas kādreiz piedalījās Deju svētkos. Sūnapagājušā gadsimta sešdesmitajos, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados bija gandrīz visu dejas svētku horeogrāfs un virsvadītājs. Kad dejoja viņa radītās izcilās dejas "Pie Daugavas", "Kurzemei" un "Audēju deju" cilvēki gavilēja un raudāja. Tik lielu emocionālu pacēlumu skatītājos un dejotājos neviens latviešu horeogrāfs pirms viņa nebija sasniedzis. Visievērojamākais sasniegums viņa dzivē saistāms ar Alma Mater vārdu. 1957. gadā Maskavā Latvijas (Valsts) universitātes centrālā deju kolektīva "Dancis" dejotāji H. Sūnas vadībā izcīnīja zelta medaļu pasaules līmeņa dejas sacīkstē. Latviešu horeogrāfs un latviešu dejotāji ar Latvijas Universitātes vārdu – labākie pasaulē, to neviens cits vēl nav pārspējis.

Sūna – pirmais latviešu modernās dejas horeogrāfs

Pieņemts uzskatīt, ka Sūna ir horeografējis dejas, kas balstās etnogrāfiskos materiālos. To nevar uzskatīt par pilnībā ticamu apgalvojumu. Viņa dejas ir spilgti autordarbi, bet ne tradicionālo (etnogrāfiski fiksēto) deju pārveidojumi. Tradicionālo deju citāti vai motīvi ir tikai dažās viņa dejās ( piem., “Ludzas kadriļa”), bet slavenā “Audēju deja” ir kādas zviedru tradicionālas dejas apdares ar tādu pašu nosaukumu lokalizējums, tiesa ar Kurzemē fiksētas dziesmas melodiju.  Toties daudz vairāk deju ir risinātas ar mūsdienīgiem izteiksmes līdzekļem, kas paša radīti vai aizgūti. Pie horeogrāfa paša radītiem jāatzīmē dejas “Kurzemei” leksika, kur puišu kustības nosaka darbība ar apmetni, bet meitu – darbība ar gaismekli, kas brīžam pārvēršas par ziedokļa uguni, brīžam par ieroci. Vizuālās (arī krāsu)un kustību semantikas sociācijas ar “Karmenas” tēmu ir nenoliedzamas. Šādu dejas stilu sauc par folkbaletu. Līdzīgi ieturēta arī deja “Pie Daugavas”, kur puiši tēlo airētājus, bet meitas – upes viļņus. Dejotāju tēli šajā dejā zinātājiemrada tiešas asociācijas ar slavenās dejotājas Aisedoras Dunkanes dejas improvizāciju mākslu, kas ļoti tuva sava laika modernās glezniecības stilistikai. Bet trakā deja “Gailītis”, kurā iekļauti 20. gasimta 50. gadu modes dejas “Rokenrola” citāti. Vai ne tādēļ, ka rokenrols bijušajā Padomju Savienībā bija aizliegts, Komunistiskās partijas funkcionāri aizliedza Universitātes dejotājiem to dejot, bet horeogrāfam H. Sūnam izteica rājienu par buržuāziskā dzīvesveida popularizēšanu.

Sūna – universālas dejas notācijas sistēmas radītājs

Astoņdesmito gadu sākumā mūsu ievērojamais horeogrāfs pievērsās jaunas kustību notācijas sistēmas radīšanai, ko varētu apstrādāt ar datoru. (pirms tam, jau sešdesmito gadu vidū radās iecere pašu tautas dejas vajadzībām pielāgot kādu no esošajām dejas notācijas sistēmām). Interesanti, ka viņu uz to pamudināja īsa ziņa žurnālā “Zinātne un tehnika” par to, ka ASV radīta iespēja ar datoru parādīt cilvēka kustību virtuālajā pasaulē. Toreiz tas bija kautkas būtiski jauns. Te jāpiezīmē, ka pasaulē dejas notācija bija izgdrota jau pirms Sūnas (pazīstamākās ir Lisicianas un Lābana horeogrāfiskās notācijas sistēmas, kas pieraksta baleta kustības ar grafiskām zīmēm). Sūna radīja nevis tikai baleta, bet jebkuras cilvēka kustības notācijas sistēmu, uzskatīdams, ka tāda sistēma nepieciešama arī sportā, medicīnā un citās nozarēs. Pie tam viņa sistēma veidota līdzīgi datorprogrammai.

Sūna – latviešu tradicionālās dejas tipoloģijas radītājs

Astoņdesmito gadu vidū H. Sūna radīja vēl vienu izcilu darbu – latviešu tradicionālās dejas tipoloģijas sitēmu, ar kuras palīdzību var sakārtot visas tradicionālās horeogrāfiskās norises, atkarībā no dejotāju skaita, dejas raksta un jēgas. Varu apgalvot, ka otras tik pilnīgas sitēmas pasaulē nav. Līdzīgi kā Mendeļejeva sistēma ķīmijā, Sūnas sistēma horeogrāfijā ļauj pēc zināmām pazīmēm atrast trūkstošo elementu (resp. horeogrāfisko norisi, kura varbūt nav folkloras ekspedīcijā pilnībā fiksēta, jo pierakstītājam nav bijis par to priekšstata. 1983. – 1985. gadā H. Sūna uzstājās vairākās vietās Latvijā un Lietuvā ar referātiem par savu sistēmu. Praktiskos dejas piemērus demonstrēja LU Deju folkloras kopa “Dandari”. Tikai dejas piemēru demonstrēšanas laiks bija tuvu trijām stundām. Tas raksturo mūsu tradicionālās horeogrāfijas daudzveidību, ko atklāja Harijs Sūna.

Sūna – latviešu dejas karalis Suseklis
Harija Sūnas spēcīgā personība bija galvenais iemesls tam, ka viņš kļuva par stila un modes noteicēju amatiermākslas dejas kustībā. Par viņa radītajām dejām brīnījās, smējās un kritizēja. Viņa radītās dejas dejotāji mīlēja un gribēja dejot tiklīdz bija pārgājis pirmais pārsteigums par oriģinalitāti.Ievērojamajam dejas meistaram Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas nodaļas studenti iedeva mīļu iesauku "Suseklis" par viņa reizēm uzstājīgo prasīgumu. No studentiem, gan deju iestudējumos, gan horeogrāfiskās folkloras pierakstu analīzē, gan praktiskajā dejošanā tika prasīta absolūta precizitāte vissīkākajās niansēs. Prasīgums pret citiem saskanēja ar prasīgumu pret sevi. Tas radīja pelnītu cieņu pret cilvēku, kurš paspēj izdarīt vairāk par citiem. Pirms divdesmit gadiem Harija Sūnas 70. gadu jubilejā  Mazajā Ģildē “Dandaru” meitenes kronēja Hariju Sūnu ar pašadītu cimdu kroni. Tā tika atklāti pavēstīts tas, ka viedais vīrs bija, ir un būs pirmais patiesais latviešu dejas valdnieks, jo neviens cits latviešu dejas mākslā nav izdarījis tik daudz.
***

Tagad Harijs Sūna atdusas Lielupes kapos. Latvijas Universitātē, kur Sūna sāka savu darbību dejas laukā,  viņa darbu praktiski turpina viņa jaunības mīlestība – Deju kolektīvs “Dancis” un deju folkloras kopa “Dandari”, kurai viņš veltīja savas dzīves piecus gadus kā zinātniskais konsultants.  Var teikt, ka visi mūsdienu latviešu horeogrāfi, dejas skolotāji un pētnieki var sevi uzskatīt par Harija Sūnas skolniekiem, jo ir ieguvuši savu izglītību pateicoties viņa veiktajam dejas jomā.

Ernests Spīčs

Harija Sūnas skolnieks

Ceirulets/ Trakais Krakovjaks

Click to Play

Musicians from the folklore group Ceiruleits Edgars Kārkls, Dainis Paeglis, Gatis Valters, Eduards Nits and Oskars Bērziņs.
Folklore day in the Open Air museum in Riga, Latvia, 2008.

Dziesmu un deju svē†ku Folkloras dienā 12. jūlijā Brīvdabas muzejā notiek sirsnīga un lustīga dancošana, ko Latgales sētā nodrošina folkloras kopa Ceiruleits. Spēlē Edgars Kārkls, Dainis Paeglis, Gatis Valters, Eduards Nits un Oskars Bērziņs.

Dandari dejo Šotīti / Scotisch

Click to Play

Dandari pie Brīvdabas muzeja ieejas dejo Šotīti. Šotītis (Šotis, Scotisch) ir pāru deja, kas Eiropas ziemeļrietumos bija populāra saviesīgā deja pirms par tādu kļuva valsis. Šotim ir vienādas saknes ar Eiropas vidusdaļā dejoto Lēlenderi (Eilenderi, Lendleru). Latvijā ir pazīstamas abas dejas gan Šotis, gan Ēlenderis. Dejas abi nosaukumi Šotis – it kā Skotu deja, Lēlenderis it kā Holandiešu deja ir saistīti ar minētajām atautām, kā šo deju izplatītājiem. T.I. nosaukumu devēji vai nu ir šīs dejas mācījušies no minēto tautu pārstāvjiem, vai arī †ās pēc rakstura un soļiem kaut kā sasucas ar skotu un/vai holandiešu dejas manieri un stilu.

Folklore Dance group Dandari. Open Air Museum in Riga. Song and Dance Festival 2008.