Tagad ir īstais brīdis, lai pieminētu stalto vīru, ko atceras katrs, kas kādreiz piedalījās Deju svētkos. Sūnapagājušā gadsimta sešdesmitajos, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados bija gandrīz visu dejas svētku horeogrāfs un virsvadītājs. Kad dejoja viņa radītās izcilās dejas "Pie Daugavas", "Kurzemei" un "Audēju deju" cilvēki gavilēja un raudāja. Tik lielu emocionālu pacēlumu skatītājos un dejotājos neviens latviešu horeogrāfs pirms viņa nebija sasniedzis. Visievērojamākais sasniegums viņa dzivē saistāms ar Alma Mater vārdu. 1957. gadā Maskavā Latvijas (Valsts) universitātes centrālā deju kolektīva "Dancis" dejotāji H. Sūnas vadībā izcīnīja zelta medaļu pasaules līmeņa dejas sacīkstē. Latviešu horeogrāfs un latviešu dejotāji ar Latvijas Universitātes vārdu – labākie pasaulē, to neviens cits vēl nav pārspējis.
Sūna – pirmais latviešu modernās dejas horeogrāfs
Pieņemts uzskatīt, ka Sūna ir horeografējis dejas, kas balstās etnogrāfiskos materiālos. To nevar uzskatīt par pilnībā ticamu apgalvojumu. Viņa dejas ir spilgti autordarbi, bet ne tradicionālo (etnogrāfiski fiksēto) deju pārveidojumi. Tradicionālo deju citāti vai motīvi ir tikai dažās viņa dejās ( piem., “Ludzas kadriļa”), bet slavenā “Audēju deja” ir kādas zviedru tradicionālas dejas apdares ar tādu pašu nosaukumu lokalizējums, tiesa ar Kurzemē fiksētas dziesmas melodiju. Toties daudz vairāk deju ir risinātas ar mūsdienīgiem izteiksmes līdzekļem, kas paša radīti vai aizgūti. Pie horeogrāfa paša radītiem jāatzīmē dejas “Kurzemei” leksika, kur puišu kustības nosaka darbība ar apmetni, bet meitu – darbība ar gaismekli, kas brīžam pārvēršas par ziedokļa uguni, brīžam par ieroci. Vizuālās (arī krāsu)un kustību semantikas sociācijas ar “Karmenas” tēmu ir nenoliedzamas. Šādu dejas stilu sauc par folkbaletu. Līdzīgi ieturēta arī deja “Pie Daugavas”, kur puiši tēlo airētājus, bet meitas – upes viļņus. Dejotāju tēli šajā dejā zinātājiemrada tiešas asociācijas ar slavenās dejotājas Aisedoras Dunkanes dejas improvizāciju mākslu, kas ļoti tuva sava laika modernās glezniecības stilistikai. Bet trakā deja “Gailītis”, kurā iekļauti 20. gasimta 50. gadu modes dejas “Rokenrola” citāti. Vai ne tādēļ, ka rokenrols bijušajā Padomju Savienībā bija aizliegts, Komunistiskās partijas funkcionāri aizliedza Universitātes dejotājiem to dejot, bet horeogrāfam H. Sūnam izteica rājienu par buržuāziskā dzīvesveida popularizēšanu.
Sūna – universālas dejas notācijas sistēmas radītājs
Astoņdesmito gadu sākumā mūsu ievērojamais horeogrāfs pievērsās jaunas kustību notācijas sistēmas radīšanai, ko varētu apstrādāt ar datoru. (pirms tam, jau sešdesmito gadu vidū radās iecere pašu tautas dejas vajadzībām pielāgot kādu no esošajām dejas notācijas sistēmām). Interesanti, ka viņu uz to pamudināja īsa ziņa žurnālā “Zinātne un tehnika” par to, ka ASV radīta iespēja ar datoru parādīt cilvēka kustību virtuālajā pasaulē. Toreiz tas bija kautkas būtiski jauns. Te jāpiezīmē, ka pasaulē dejas notācija bija izgdrota jau pirms Sūnas (pazīstamākās ir Lisicianas un Lābana horeogrāfiskās notācijas sistēmas, kas pieraksta baleta kustības ar grafiskām zīmēm). Sūna radīja nevis tikai baleta, bet jebkuras cilvēka kustības notācijas sistēmu, uzskatīdams, ka tāda sistēma nepieciešama arī sportā, medicīnā un citās nozarēs. Pie tam viņa sistēma veidota līdzīgi datorprogrammai.
Sūna – latviešu tradicionālās dejas tipoloģijas radītājs
Astoņdesmito gadu vidū H. Sūna radīja vēl vienu izcilu darbu – latviešu tradicionālās dejas tipoloģijas sitēmu, ar kuras palīdzību var sakārtot visas tradicionālās horeogrāfiskās norises, atkarībā no dejotāju skaita, dejas raksta un jēgas. Varu apgalvot, ka otras tik pilnīgas sitēmas pasaulē nav. Līdzīgi kā Mendeļejeva sistēma ķīmijā, Sūnas sistēma horeogrāfijā ļauj pēc zināmām pazīmēm atrast trūkstošo elementu (resp. horeogrāfisko norisi, kura varbūt nav folkloras ekspedīcijā pilnībā fiksēta, jo pierakstītājam nav bijis par to priekšstata. 1983. – 1985. gadā H. Sūna uzstājās vairākās vietās Latvijā un Lietuvā ar referātiem par savu sistēmu. Praktiskos dejas piemērus demonstrēja LU Deju folkloras kopa “Dandari”. Tikai dejas piemēru demonstrēšanas laiks bija tuvu trijām stundām. Tas raksturo mūsu tradicionālās horeogrāfijas daudzveidību, ko atklāja Harijs Sūna.
Sūna – latviešu dejas karalis Suseklis
Harija Sūnas spēcīgā personība bija galvenais iemesls tam, ka viņš kļuva par stila un modes noteicēju amatiermākslas dejas kustībā. Par viņa radītajām dejām brīnījās, smējās un kritizēja. Viņa radītās dejas dejotāji mīlēja un gribēja dejot tiklīdz bija pārgājis pirmais pārsteigums par oriģinalitāti.Ievērojamajam dejas meistaram Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas nodaļas studenti iedeva mīļu iesauku "Suseklis" par viņa reizēm uzstājīgo prasīgumu. No studentiem, gan deju iestudējumos, gan horeogrāfiskās folkloras pierakstu analīzē, gan praktiskajā dejošanā tika prasīta absolūta precizitāte vissīkākajās niansēs. Prasīgums pret citiem saskanēja ar prasīgumu pret sevi. Tas radīja pelnītu cieņu pret cilvēku, kurš paspēj izdarīt vairāk par citiem. Pirms divdesmit gadiem Harija Sūnas 70. gadu jubilejā Mazajā Ģildē “Dandaru” meitenes kronēja Hariju Sūnu ar pašadītu cimdu kroni. Tā tika atklāti pavēstīts tas, ka viedais vīrs bija, ir un būs pirmais patiesais latviešu dejas valdnieks, jo neviens cits latviešu dejas mākslā nav izdarījis tik daudz.
***
Tagad Harijs Sūna atdusas Lielupes kapos. Latvijas Universitātē, kur Sūna sāka savu darbību dejas laukā, viņa darbu praktiski turpina viņa jaunības mīlestība – Deju kolektīvs “Dancis” un deju folkloras kopa “Dandari”, kurai viņš veltīja savas dzīves piecus gadus kā zinātniskais konsultants. Var teikt, ka visi mūsdienu latviešu horeogrāfi, dejas skolotāji un pētnieki var sevi uzskatīt par Harija Sūnas skolniekiem, jo ir ieguvuši savu izglītību pateicoties viņa veiktajam dejas jomā.
Sūna – latviešu dejas karalis Suseklis
Harija Sūnas spēcīgā personība bija galvenais iemesls tam, ka viņš kļuva par stila un modes noteicēju amatiermākslas dejas kustībā. Par viņa radītajām dejām brīnījās, smējās un kritizēja. Viņa radītās dejas dejotāji mīlēja un gribēja dejot tiklīdz bija pārgājis pirmais pārsteigums par oriģinalitāti.Ievērojamajam dejas meistaram Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas nodaļas studenti iedeva mīļu iesauku "Suseklis" par viņa reizēm uzstājīgo prasīgumu. No studentiem, gan deju iestudējumos, gan horeogrāfiskās folkloras pierakstu analīzē, gan praktiskajā dejošanā tika prasīta absolūta precizitāte vissīkākajās niansēs. Prasīgums pret citiem saskanēja ar prasīgumu pret sevi. Tas radīja pelnītu cieņu pret cilvēku, kurš paspēj izdarīt vairāk par citiem. Pirms divdesmit gadiem Harija Sūnas 70. gadu jubilejā Mazajā Ģildē “Dandaru” meitenes kronēja Hariju Sūnu ar pašadītu cimdu kroni. Tā tika atklāti pavēstīts tas, ka viedais vīrs bija, ir un būs pirmais patiesais latviešu dejas valdnieks, jo neviens cits latviešu dejas mākslā nav izdarījis tik daudz.
***
Tagad Harijs Sūna atdusas Lielupes kapos. Latvijas Universitātē, kur Sūna sāka savu darbību dejas laukā, viņa darbu praktiski turpina viņa jaunības mīlestība – Deju kolektīvs “Dancis” un deju folkloras kopa “Dandari”, kurai viņš veltīja savas dzīves piecus gadus kā zinātniskais konsultants. Var teikt, ka visi mūsdienu latviešu horeogrāfi, dejas skolotāji un pētnieki var sevi uzskatīt par Harija Sūnas skolniekiem, jo ir ieguvuši savu izglītību pateicoties viņa veiktajam dejas jomā.
Ernests Spīčs
Harija Sūnas skolnieks
