Šodien (5. jūlijā) Arēnā Rīga, koncertā
Deju svētkiem 60 pārliecinājos, ka deju svētki gandrīz 60 gadus (1948. –2008.) tīri labi iztiek bez tautas dejas. Vai gandrīz bez tās. Skatoties šo koncertu tāds iespaids radās. Vai tas ir labi vai slikti? Viennozīmīgas atbildes nav, jo, kas vienam labi, tas citam par skādi. Tomēr mēģināšu izteikt savus apsvērumus.
Nevar teikt...
1) Nevar teikt, ka tautas dejas klātbūtnes deju svētkos nav vispār. Tā ir kalpojusi kā iedvesmas avots ļoti daudziem horeogrāfiem, kuru darbi bija pārstāvēti koncertā. Protams, tautas deja tīrā veidā kā priekšnesums ir gandrīz vai neiespējama parādība, tai kultūras kontekstā, kādā mēs dzīvojām. Mēs esam pieraduši kultūru patērēt produktu veidā, bet maz, salīdzinājumā ar citām tautām un salīdzinājumā ar mūsu senčiem, praktizējam deju sadzīvē. Tas ir, dejot jau dejojam, bet gatavus paraugus. Neradām paši.
2) Nevar teikt, ka visi koncertā pārstāvētie horeogrāfi ir veiksmīgi tikuši galā ar uzdevumu – no tradicionālas dejas izveidot horeogrāfiju, kas pārstāvētu dejošanas tradīciju un reizē būtu piemērota dejošanai, tātad uztverei lielā dejas laukumā. Veiksmīgāk ar šo uzdevumu ir tikuši galā J. Purviņš (Mugurdancis), V. Ozols (Spriguļu sišana), H. Sūna (Audēju deja), U. Šteins (Vāveru polka) u.c.
3) Nevar teikt, ka dejas, kurās nav tiešu tradicionālo deju citātu, stāvētu tālu no folkloras. Tā visjaukākais piemērs ir A. Spuras (Pī Dīveņa gori goldi), bet labi izdevušās dejas ir arī J. Ērglim, A. Melnalksnei. Grūtāk gājis J.Purviņam (Sasala jūriņa), jo temps dejai daudzviet par ātru. Horeogāfs izvēlējies nemainīgu dejas leksiku, bet komponists dziesmas otrajā daļā spēlējas ar ritmiku un mūzikas valodu. Ja ir izmaiņas mūzikas valodā, būt jācer uz kustību valodas izmaiņām.
4) Nevar teikt, ka deju atlase šim koncertam ir ļoti veiksmīga. Skatīties vairākas dejas bija grūti un pāris bija vienkārši garlaicīgas. Tātad koncerta sastādītāji vadījušies ne pēc skatītāja interesēm, bet citiem, pašiem vien zināmiem kritērijiem. Nebija iekļautas, piemēram, R. Spalvas un I. Dreļa dejas. Tas ir – Latgales horeogrāfu devums tika ignorēts. Tas mani saskumdināja.
5) Nevar teikt, ka no koncerta bija sliktas emocijas. Tieši otrādi – noskaņojums pēc koncerta bija teicams. Tomēr, uz jautājumu, vai šādu koncertu gribētu skatīties vēlreiz, nevaru atbildēt apstiprinoši. Varbūt pēc 20 gadiem, nākošajā retrospekcijā, ja Dieviņš dos to piedzīvot.
6) Nevar teikt, ka iepriekšējo paaudžu horeogrāfu darbi būtu laika garam neatbilstoši. H. Sūnas (Pie Daugavas, Kurzeme, Audēju deja), H. Strodes (Stūru stūriem...), H.T. Birznieces (Gatves deja) un citas pārliecinoši uzrunā cilvēkus.
7) Nevar teikt, ka dejotāji aizskatuvē uzvedās klusi:)
Ko tad var teikt?
1)Var teikt, ka skatuves deja iet atveseļošanās ceļu. Zelta vidusceļu – neaizejot pārāk tālu no folkloras, no saknēm, veidot mūsdienīgas dejas un šo deju uzvedumus lielkoncertiem. To uzrāda horeogrāfu J. Ērgļa, A. Melnalksnes un J. Purviņa darbi. Koncertā izdevās veiksmīgi parādīt V. Ozola devumu. Viņa vienkāršā folkloras interpretācija – Spriguļu sišana bija viena no šī koncerta "naglām".
2)Ļoti interesanti bija vērot kino un foto materiālus uz aizmugures ekrāna. Tie netraucēja uztvert deju un deva iespēju piesiet skatu neveiksmīgākajos koncerta brīžos un tādi bija vairāki:(
3)Rīgas Arēnas iespējas tika izmantotas pilnā mērā. Šī vieta ir laba lielām skatuves un tautas dejas izrādēm, kas varētu interesēt ārzemju skatītājus – te Šlesera ideja, pārdot Dziesmudejusvētkus varētu realizēties.
Noslēgumam
Tautas deja deju svētkos noteikti jādejo. Šodien maz labu pašmāju paraugu, kā šīs dejas vajag interpretēt, lai tās būtu interesantas. Ka to var izdarīt, liecina gan mūsu pašu tomēr vēl diezgan necilā pieredze, gan kaimiņtautu, šajā gadījumā koncertā igauņu ansambļa Kuljus rādītie paraugi, gan tālāku zemju – Īrijas, Zviedrijas pieredze.
Ja mēs šo daudzveidīgo mākslas žanru sakausējumu saucam par svētkiem, tad jātic, ka svētkus mēs svētījam – svinam ar prieku sirdīs un dvēselēs, nevis kādam atrādam. Vai svētkos var būt arī skatītāji? Kāpēc ne?
Videopiemēros redzam veiksmīgus tautas(tradicionālās) dejas izmantošanas paraugus – H. Sūnas Audēju dejas un V. Ozola Spriguļu sišanas piemērus.
