Tradicionālās dejas sacīkste Vedam danci Rēzeknes novadā.
Savā vārda dienā saņēmu negaidītu piedāvājumu. Folkloras kopu koordinatore Rasma Igaune aicinājā atbraukt uz Rēzekni un palīdzēt vērtēt Dejas sacīksti. Labs piedāvājums!
Tādēļ 16. martu pavadīju Rēzeknes kultūras namā kopā ar Latgales bērniem un jauniešiem, kas sacentās savā starpā dejas mākā.
Jāteic, ka dejā atklājas cilvēka būtība – var teikt, ka dejo ne tikai augums. Dvēsele dejo. Latgaliešiem ir īpaši dejiskas dvēseles. Man sacīkstes laiku bija grūti nosēdēt uz vietas, kājas cilājās pašas no sevis kā Lutausim, klausoties Sprīdīša stabulītes skaņās.
Par ko latgalieši Rēzeknē ir slavējami? Noteikti jāuzsver sacīkstes vēriens. Sarīkojums notika pilsētas Kultūras namā, kurš bija aprīkots ar visu nepieciešamo konkursa sekmīgai norisei. Bērnu – sacīkstes dalībnieku bija pilna zāle un tikai tas, ka visi nedejoja reizē, ļāva adekvāti novērtēt galvenās prasmes, ko šādā reizē jāpamana un jāatzīmē – dejiskums, partnerattiecību skaistums, aizrautība, ritmiskums, dejas leksikas pārzināšana, sacensību gars, prasme nest tautas tērpu, kā arī iznesība.
Sacīkstes dalībnieki dejoja visai dažādas dejas, sākot ar divaļīgajiem pāru dančiem līdz pat daudzdaļīgajām riņka un gatvu kadriļām, kur nepietiek ar dažu kustību atkārtošanu pa apli, bet katrā daļā jau ir cits raksturs, atšķirīga noskaņa un dejas soļi.
Šajā sacīkstē visaugstāk tika novērtētas tās folkloras kopas, kas bija sagatavojušas kaut ko vairāk par tikai labu un teicamu dejas prasmi. Tā mazie Upītes bērni un Rekavas folkloras kopa aizrāva visus ar Soliņdančiem, parādot, cik izdomas bagāti un akrobātiski spēj būt mazi bērni. Ar Kadriļām teicami tika galā Rēzeknes kopa Vīteri, kuras atzīstamo meistarību žūrija, kurā darbojās folkloriste Aija Dundure un horeoogrāfi Ilmārs Dreļs un Ernests Spīčs vērtēja ar visaugstāko vērtējumu. Arī skatītāji bija sajūsmināti par Vīteru neviltoto spēles prieku Rikavas Kadriļā. Augstas atzīmes izpelnījās dejotāji no visām kopām – no Upītes, Rikavas, Nautrēniem, Rekavas, Kaunatas, Makašāniem un Rēzeknes. Viņiem, šīs sacīkstes uzvarētājiem būs jāgatavojas arī dejas sacīkstes finālam Rīgā.
Atzinīgi vērtējot skolotāju un bērnu ieguldīto milzīgo darbu, jāpievērš uzmanība arī Tradicionālās dejas sacīkstes vietai un lomai mūsdienās.
Tradicionālās dejas sacīkste Vedam danci radās 1996. gadā, lai radītu interesei un attīstītu tradicionālo deju bērnu vidē. Šis uzdevums ir daļēji izpildīts. Folkloras kopu dalībnieki māk dejot ļoti daudzveidīgi. Līdzās puišiem raksturīgajam Skalu dancim ir meitu Dvieļu deja, spara pilnais Soliņdancis un pat dažādas Kadriļas. Pāru dejas folkloras kopās iesaitītie jaunieši dejo jau sen un uz šīs intereses pamata tagad ir izveidojušies daudzi Danču klubi, kur darbojas pārsvarā skolēni un studenti.
Tas, ka jauniešiem ir interese par tradicionālo deju ir labi un ļauj ar cerību raudzīties nākotnē. Līdz ar to dejas prasmes ziņā izvirzās jauni uzdevumi, kā arī var tikt koriģēti iepriekšējie.
Viens no svarīgākiem, ja ne pats svarīgākais ir individuālās dejas prasmes izkopšana tiem jauniešiem, kuri jau apguvuši tradicionālās dejas pamatus. Īpaši tas attiecas uz tādu dejas soļu kā, piemēram, Polka un Žīga prasmes vēl aizvien nepietiekošo līmeni. Vēl pirms trīs gadiem varējām rīkot Polkas sacīksti, bet nu tas ir pačibējis. Latgale taču izsenis ir varējusi lepoties ar daudzveidīgām polkām.
Tikpat svarīgs uzdevums ir iegūtās pieredzes tālāknodošana tiem jauniešiem, kas nedarbojas īpašās interešu kopās, bet labprāt dejo, ja ir tāda iespēja. Tālākdošana ir jāuztver kā folkloras kopu misija. Te atzinīgus vārdus var teikt par Vīteru danču klubu, kas, lai arī reti, bet toties regulāri notiek Rēzeknes kultūras namā.
Noslēgumā gribu atzīmēt, ka bērnu un jauniešu izglītība tradicionālās kultūras jomā prasa dažkārt ne tikai zināmu piepūli, bet pat darba varonību, jo šis darbs bieži ir ārpus darba laika un nereti arī ekstremālos apstākļos. Tāpēc gribu uzteikt sacīkstes rīkotājus Rasmu Igauni un Guntaru Skudru, kuri pārvarēja visus negludumus un šķēršļus, lai tikai sarīkojums uzdotos gods godam!
Pelnu dienā ļipa kust