Man ir aizdoma, ka mana meita pati ar tiem runā.... vai arī ir dzimusi, lai būtu par eņģeli.... man? Nezinu. :)
Šodien, kad redzēju kā viņas mazie pirkstiņi spēlējas ar sīksīciņiem lillā ziediņiem, uzmanīgi glāstot tos, kad manīju kā iesprauž matos no koka nokritušu baltu ziedu, kad jutu, ka viņa ieelpo dabu un smaida, aizverot acis, es sajutos tā it kā manu acu priekšā atrastos eņģelis, kurš redz un jūt vairāk nekā es.....
Sen, sen atradu neta dzīlēs kādu lielisku sīkstāstiņu, kas man iekrita prātā. Nu ir šitā reize šim stāstiņam:
Reiz kāds no bērniņiem, kuram teju, teju bija jādzimst, jautāja Dievam:
“Dzirdēju, ka Tu grasies sūtīt mani uz zemi, – kā gan, lai es tur dzīvoju tik mazs un nevarīgs?”
Dievs atbildēja:
“Esmu tev sameklējis eņģeli, kurš tevi sagaidīs un aprūpēs.”
“Bet te debesīs esmu tik priecīgs, varu smieties un dziedāt,” nopūtās bērns.
“Tavs eņģelis dziedās un ar tevi smiesies ik dienu. Tu jutīsi viņa mīlestību un būsi tik pat laimīgs kā te,” mazuli mierināja Dievs.
“Un kā gan es sapratīšu, ko ļaudis uz zemes runā?” nerimās bērns.
“Tavs eņģelis teiks tev visskaistākos un vismīļākos vārdus. Ar lielu pacietību un mieru, viņš iemācīs runāt arī tevi.”
Mazais tomēr nerimās:
“Esmu dzirdējis, ka uz zemes dzīvo arī slikti cilvēki, – kas mani pasargās?”
Dievs atbildēja:
“Tavs eņģelis tevi sargās, kaut arī paša dzīvība būtu apdraudēta.”
“Bet es būšu bēdīgs, jo vairs nesatikšu Tevi.”
“Tavs eņģelis tev stāstīs par mani un pasauli, un parādīs tev ceļu pie manis. Tā es vienmēr būšu tavā tuvumā.”
Šajā brīdī debesīs valdīja klusums, iztālēm jau bija dzirdamas balsis no zemes. Mazais vēl satraukti jautāja:
“Dieviņ, pirms es dodos prom, saki, – kā sauks manu eņģeli?”
Dievs pasmaidīja un klusi noteica:
“Tu viņu sauksi par māmiņu."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru