Izbaudot Eņģeļu klātbūtni ...
Jau vairākus mēnešus nevarēju atrast īsto brīdi, lai saņemtos un
uzrakstītu savas sajūtas, vēlmē padalīties ar emocijām saistībā ar
grūtniecību. Māmiņdiena klāt! Laikam šis ir tas brīdis, kad manu īpašo
stāvokli - bēbīša gaidīšanu - vairs nenoslēpt, kad par to ir informēti
arī attālāki cilvēki un, kad klačas ir aplidojušas visus manus un Ģirta
radus, draugus un paziņas.
Šobrīd rit 6. mēnesis jeb manam bēbīšpuncim ir pilnas 25 nedēļas. Šī ir
mana trešā grūtniecība/trešais bērniņš. Ir divas lielas meitas - 14 un 9
gadus vecas no pirmās laulības. Trešais bērniņš ir apzināts lēmums,
esot kopā ar citu vīrieti. Kad tad vēl, ja ne tagad?:) Dzīve ir pārāk
īsa, lai gaidītu, plānotu un bērnu ''taisīšanu'' ierakstītu nākamās
desmitgades plānā. Priecājos, ka Dieviņš mani savedis kopā ar manu
mīļoto vīrieti, lai radītu ģimeni un mazu Minimausi:)
Pirms gadiem septiņiem biju aizbraukusi pie vēdiskās astroloģes un viņa
precīzi nolasīja manu astro karti par pagātni, kā arī paraudzījās
nākotnes prognozēs. Mani ļoti izbrīnīja tas, cik precīzi astroloģe, mani
nepazīstos, spēja saskatīt manu raksturu, manus svarīgākos dzīves
notikumus, manu bērnu raksturus un attiecību paradigmu ar manām meitām.
Uz jautājumu, vai man vēl būs bērni, astroloģe atbildēja, ka redz mani kopā
ar vīrieti, bet tikai pēc 35 gadu vecuma (līdz tam man būs "putni''
galvā un nopietnas attiecības neuzsākšu) un mums būs bērniņš. Vaicāju
par dzimumu, minot, ka gan jau trešā arī būs meita, uz ko astroloģe
vēlreiz iemeta aci kartē un atbildēja, ka nekādā ziņā neredz vēl vienu
meiteni - tas 100% būs puika. Pasmaidīju, - man un puika? - es neprotu
audzināt puikas, jo esmu meiteņu mamma, nodomāju.... Šo es stāstu, jo
man vienmēr ir piemitusi ļoti augsts intuīcijas līmenis un spēja sajust jeb
saskatīt ar iekšējām sajūtām un pat, ja nekad nebūtu šo astroloģi
satikusi un nekad nebūtu uzdevusi šādu jautājumu, es jau kopš paša
sākuma - kopš dienas, kad vēl pat nebiju veikusi grūtniecības testu -
zināju, ka gaidu puiku. To apstiprināja arī sonogrāfija pirms pāris nedēļām.
Dienā, kad uztaisīju grūtniecības testu, es JAU zināju, ka esmu
stāvoklī. Ir ļoti grūti paskaidrot šīs sajūtas, šo apziņu un pārliecību,
kad intuīcija un iekšējās balss galvā kliedz, ka IR, pat, ja 6.00 no
rīta tests rāda tikai vienu svītriņu un mani pārņem dusmas par to, ka
tas nevar būt, jo es zinu, ka es esmu stāvoklī.... Ap 6.30, kad paņemu
testu, lai to izmestu, vēlreiz uzmetu skatienu nelietīgajai VIENAI
svītriņai un pamanu tai blakus blāvu, blāvu OTRU. Atceros, ka tobrīd
pavisam skaļi teicu: "Es taču zināju!" Tai pašā dienā nodevu analīzes un
jau pēcpusdienā saņēmu vēlreiz apstiprinājumu tam, ka esmu ''noķērusi''
pašu grūtniecības sākumu.
Pirmie 3 mēneši galīgi nebija tādi kādus biju gaidījusi.... abas
iepriekšējās reizes līdz pat kādam 4. mēnesim man nebija ne mazākās
sajūtas, ka esmu stāvoklī (ja neskaita to, ka klāt nāca liekie kilogrami kosmiskā ātrumā), bet šoreiz viss kā pēc grāmatas - slikta dūša
(bez vemšanas), paranormāls nogurums 24h diennaktī (varēju aizmigt
stāvus, traukus mazgādama, pa ceļam no darba bija bail, ka mašīnā
''izslēgšos''), slikta dūša un reibonis automašīnā (jau no domas vien,
ka man atkal kaut kur jābrauc, šķērmi metās), muguras sāpes, vēdera
vilkšana, raudulīgums, piepampušas un nenormāli sāpīgas krūtis, vēlme
ēst kilogramiem banānus. Vārdu sakot, viss kā pēc grūtniecības ābeces.
Jāpiebilst, ka tobrīd par bēbīti zināja tikai pāris cilvēki: Ģirts,
manas meitas un pāris atsevišķie un kopējie draugi. Cilvēki, kuriem
uzticējāmies un zinājām, ka bez mūsu atļaujas tālāk neizpļāpāsies. Man
bija iekšēja sajūta, ka vēlos šo LIELO un svarīgo lietu saglabāt kā
noslēpumu pēc iespējas ilgāk - izbaudīt to vienatnē tikai ar savējiem,
priecāties kopā ar tiem ar kuriem esmu 100% pārliecināta, ka viņi par to
priecāsies un pēc iespējas ilgāk dzīvot pozitīvā aurā, jo nojautu,
ka diemžēl ne visi par to būs sajūsmā un nāks nosodījums, nāks daudzu
cilvēku ''gudrās pārdomas'' par tēmu - vai Tev to vajadzēja? Vai tu
neesi pārāk veca? Vai Tu spēsi par vēl vienu bērnu parūpēties? Vai
nevajadzēja nogaidīt utt.? 4. mēneša beigās/5.mēneša sākumā, kad saņēmos
jaunumus paziņot radiem un draugiem, jo noslēpt to vairs nevarēja, biju
gatava ne tikai apsveikumiem, bet arī negācijām. Lai gan biju tam jau
noskaņojusies, sākumā sāpēja ļoti - it sevišķi tas, ja uzzinu, ka
cilvēki, kurus satieku labi, ja 1x gadā, pat labāk par mani pārzina manu
veselības stāvokli, maciņa saturu un ko es spēju vai nespēju. Tiku
aprunāta un izdīrāta pa vīlītēm. Izjutu to ar katru ķermeņa šūnu pat no attāluma. Tāda laikam cilvēku daba - jaukties ar
saviem viedokļiem citu cilvēku dzīvē, izlikt savas negācijas un atstāt
savu netīro ķepu nospiedumus tur, kur netiek aicināti. Bet netrūka un
joprojām netrūkst draugu, kuri ar mums dala mūsu prieku, un šī sajūta,
ka kāds kopā ar tevi priecājās, spēj atsvērt visu pārējo. Tāpēc arī es pirms
pāris mēnešiem, lai gan pārdzīvoju, zaudējot pat ēstgribu un 2kg
dzīvsvara, savācos, palūdzu saviem eņģeļiem apklāt pār mums savu
aizsargvalnīti un uzliku "mīksto'' visām runām, klačām un pārgudrībām. Man
šobrīd ir dziļi pie kājas, KO par mani kāds domā! Es izvēlos negatīvos
cilvēkus izslēgt no savas dzīves un turpmāk komunicēt ar draugiem, kuri
ir mīļi un tuvi. Es izvēlos dzīvesprieku, pozitīvismu un mācos būt
laimīga!:)
Beidzoties pirmajam grūtniecības trimestrim, viss nostājās vecajās
sliedēs - enerģija katru dienu augtin auga, kā ar rokas vēzienu pazuda
visas nelabās dūšas un nogurumi. Šobrīd ir pilnas 25 nedēļas, bēbītis
sver apmēram 700g un es jūtu un arī redzu kad viņš spārdās. Jūtos
fantastiski labi, nekur nekas nesāp un nespiež, vēders ir daudz mazāks
izmēros, nekā abās iepriekšējās reizēs un, lai arī cik dīvaini tas
nešķistu, klāt nav nācis neviens pats kilograms. Kopš stājos uzskaitē,
esmu zaudējusi 2kg un joprojām tie nav atgriezušies.
Ar katru grūtniecību arvien vieglāk uztveru procesu un to, kas mani
sagaida. Ja pirmajā reizē es nespēju izbaudīt ne savu stāvokli, ne
saprast, kas no manis tiek prasīts un sagaidīts bēbja kopšanas laikā,
tad otrajā reizē es pilnībā spēju nodoties 9 mēnešu izbaudīšanai gan
fiziski, gan garīgi. Un šoreiz cenšos vēl vairāk ieklausīties savās
sajūtās, izjust punčbēbi jau tagad kā personību ar kuru spēju komunicēt
caur mūsu eņģeļiem un ir 100% pārliecība, ka
jau augustā mūsu tikšanās
būs mīlestība no pirmā acu skatiena un pirmā elpas vilciena.
