Meitene zirnekļa tīklā

   ''Meitene zirnekļa tīklā"...... mazliet jokaini, ka turpinājums Stīga Lārsona triloģijai, ir cita autora darbs. Bet abi galvenie varoņi - Mikaēls un Līsbete ir tik perfekti savā esībā arī no cita autora skatupunkta, ka nejutu ne mazāko atšķirību no iepriekšējām grāmatām. Visu cieņu autoram Dāvidam Lāgerkrancam par grāmatu. Atminos Lārsona pirmo grāmatu "Meitene ar pūķa tetovējumu'', kuru ''apēdu'', šķiet, dienas laikā - ar mežonīgu interesi notiesāju katru rindiņu un tad nepacietīgi gaidīju filmas parādīšanos, kas radīja pamatīgu vilšanos - trūka tik daudz nianšu un notikumu, ko grāmatā lasīju ar baudu, bet filmā tās netika pat pieminētas. Bet tā jau lielākoties ar visām grāmatām un to filmu versijām. Līsbete Salandere ir ļooooooti savdabīga meitene, kuru, šķiet, parādīt uz ekrāniem ir dikti grūti, jo dvēsele tai kā mazai meitenei, sirds plaša, izskats brīžiem biedējošs, gotisks, notetovēts, caurdurts ar pīrsingiem, strādā viņa daudz, pat pārāk daudz, guļ maz, ēd slikti vai nemaz, bet, neskatoties uz to, viņa ir gudra, noslēpumaina, ar fantastisku atmiņu, intraverta personība ar plašu sirdi un fantastisku aktrises talantu, ja dodas uz mērķi un ir apņēmusies to sasniegt.

    Šajā grāmatā visi notikumi eskalējas un sāk drudžaini mutuļot, kārtējo reizi ap Mikaēlu un, sakritība vai nē, visā iesaistīta arī Līsbete. Mikaēls - drosmīgs žurnālists ar analītisku domāšanu un Līsbete - mazs, trausls ''meitēns'', kas ciparu un datoru pasaulē jūtas kā zivs ūdenī.  Grāmatas galvenie notikumi risinās ap mākslīgo intelektu un hakeriem, ap autisma slimniekiem, kāds ir mazais Augusts - sava tēva Fransa Baldera slepkavības liecinieks. Kad tiek nogalināts Franss Balders - viens no slavenākajiem pasaules mēroga zinātniekiem, tur atrodas arī Mikaēls, kuru Franss uzaicinājis, lai pastāstītu ko nozīmīgu, bet nepaspēj. Intrigas, slepkavības, notikumu šķetināšana.

   Lasīju lēni, bet ar baudu. Neesmu kriminālromānu cienītāja, bet šis ir tas retais gadījums, kad patīk un IR:)

"Spēle sākas'', Ernests Klains

   Beidzot! Beidzot piebeidzu "Spēle sākas''. 

    Jau vairākus mēnešus, nekad neatlika laiks relaksēti, vairākas dienas pēc kārtas vienkārši lasīt. Beidzot es tiku ''atsēdināta'' un vienīgais veids kā nedomāt par ikdienas problēmām, ''ieiet'' grāmatā. Vārdu ''ieiet'' izmantoju apzināti, jo grāmatu lasīšana man ir līdzīga kā atrašanās citā pasaulē. Tieši par TO ir arī "Spēle Sākas'' stāsts - frīkains stāsts par kādu videospēļu ražotāju, tiešsaistes spēles OĀZES radītāju Halideju, kas pēc savas nāves ir sagatavojis uzdevumu - visu savu bagātību novēlēs tam cilvēkam, kas šai spēlē atradīs Lieldienu olu. Visa pasaule iesaistās tās meklēšanā, jo uzdevums nav no vieglajiem, tas ir vairākos līmeņos, pietam, lai to izietu, ir jābūt toālam 80-to gadu pārzinējam, jo norādes ir apslēptas dziesmu tekstos, vārdos, filmu un visneiedomājamāko videospēļu bibliotēkās. Pirmās atslēgas meklēšana rit gadiem. Aizraujošs stāsts par realitāti un dzīvi OĀZĒ. Par to, cik grūti ir novilkt robežu un apjaust KUR tieši ir realā dzīve, KUR viņa ir veiksmīgāka, par to, ka OĀZES labumus un nopelnīto TUR, iespējams izmantot reālā ķermeņa saglabāšanai un uzturēšanai - lai nodrošinātu reālajam ķermenim drošu patvērumu, kur ''ienirt'' speciālā tērpā, kas, to uzvelkot, izjūt katru tavu kustību, lai paēstu un izvingrinātu ķermeni, neļaujot tam atrofēties. 

    Grāmatas pirmo daļu bija grūtāk lasīt, jo radās sajūta, ka vienkārši sekoju līdzi kāda datoriķa ikdienai un viņa psihiskajai apsēstībai ar piedalīšanos videospēlēs. Pats aizraujošākais sākās no grāmatas vidus - par spēcīgu draudzību, par mērķtiecību, par mīlestību, kas viss rodas esot TUR - NErealitātē..... Un pēdējo trešdaļu es vienkārši ''apēdu'' kā vienu kumosu - fantastiski! Ieniru līdz ar galveno varoni Spēlē!!!!!
    Izdevniecība ''Whitebook''

"Draudzeņu padomi grūtniecībā'' -

"Draudzeņu padomi grūtniecībā''

 

     Šo grāmatu aizsāku lasīt ne dēļ domas uzzināt ko jaunu, jo šī ir mana trešā grūtniecībā un jūtos varen gudra visos ar to saistītos jautājumos (haha, tā vismaz man šķita pašā grūtniecības sākumā, jo domāju, ka process būs tāds pats kā abas iepriekšējās reizes, bet kas tev dos - šoreiz viss ir pilnīgi citādāk). Tad nu šo grāmatu lasu pa posmiem, nevis visu uzreiz. Esmu tikusi līdz pēdējam grāmatas posmam - gaidāmajām dzemdībām. 

      Ļoti noderīga grāmata tām, kuras prot saskatīt humoru, kur tas ir un prot pasmieties par grūtniecību, kas brīžam ironiski attēlots kā lielas šausmas:) Es, brīžam smējos kā kutināta, jo autorei ir lieliska humora izjūta un tik daudz draudzenes, ka gandrīz katrā lapaspusē tiek pieminēta kāda cita - ar viņas unikālo pieredzi kādā ar grūtniecību saistītā jautājumā.

      Lieliska un humora pilna lasāmviela par to, kas īsti notiek ar ķermeni grūtniecības laikā, kāpēc garstāvoklis ir tik mainīgs, kādas fizioloģiskas īpatnības sagaida topošo mammu šajos 9 mēnešos, kā to visu uztver vīrietis, ko likt dzemdību somā, kad doties uz dzemdību namu utt.

      Iesaku izlasīt topošām mammām, bet neuztvert visu informāciju kā vienīgo zinātnisko patiesību :) 

Izdevniecība: ZvaigzneABC

Autors: Vikija Aiovina

304 lpp

"Tavu sirdspukstu dziesma''

Jans Filips Zenders "Tavu sirdspukstu dziesma''

    Viena no romantiskākajām un savā žanrā skaistākajām grāmatām, ko esmu pēdējā laikā lasījusi. Nekad neesmu bijusi mīlas romānu, romantikas un saldo gabaliņu fane, bet šo sāku lasīt, jo meklēju ko vieglu, skaistu un baudāmu, un cilvēkam, kas to ieteica ar vārdiem "romāns par mīlestību, bet ne salkans'', ticēju uz vārda.

     Kāds populārs un ļoti veiksmīgs Ņujorkas advokāts pamet savu ģimeni un pazūd, neatstājot ne atvadu vēstuli, ne norādes, kur to var atrast. Visas pēdas ved uz Birmu jeb Mjanmu - advokāta sieva un meita atrod tēva vēstules kādai mistiskai sievietei vārdā Mi Mi. Meita ir apņēmusies uzzināt, kas ir šī sieviete un uz kurieni devies tēvs. Tā nu Džūlija dodas uz Birmu, sperot soļus pa takām, kur kādreiz dzīvojis viņas tēvs, uzzinot, kas ir Mi Mi. Gleznaini Austrumu zemes dabasskatu apraksti un neiedomājamas mīlestības stāsts. Aklais puisēns ar neparastām maņām un spēju saklausīt un sajust prātam neaptveramas skaņas, un skaistā meitene Mi Mi, kura dēļ kāju deformācijas pati nespēj pārvietoties. Stāsts par to kā tie viens otru atrod un sajūt, kā nespēj vairs viens bez otra dzīvot ne dienu, ne stundu, jo ikdienā ir viens otra papildinājums - aklais Tins Vins ir Mi Mi ''kājas'', jo nēsā to uz muguras, bet Mi Mi ir Tina Vina ''acis'', jo sēžot tam mugurā, dod norādes un spēj izskaidrot aklajam puisim katra vēl neiepazītā skaņas avota iemeslu - vai tas būtu zem zemes esošs tārpiņš, kas čabinās un rok savu eju, vai tālumā lidojošs tauriņš, kura spārnu vēdas Tinam Vinam šķiet skanam kā zvaniņi.

     Vai Tu tici mīlestībai? Tīrai, baltai, skaistai un pārpasaulīgai? Mīlestībai, kas spēj eksistēt vairāk kā pusi gadsimta, pāri okeānam, beznosacījuma mīlestībai, kura ar katru dienu paliek arvien stiprāka un stiprāka? Autors elpu aizraujošā veidā atklāj lasītājam brīnišķīgu mīlas stāstu, parādot, ka mīlestība ir sadarbība, viens otra papildināšana, līdzīgi kā putnam, lai tas lidotu, ir nepieciešami divi spārni.... arī cilvēkam, lai tas spētu mīlēt, nepieciešams otrs cilvēks.

     Grāmata aizrauj un ir tik viegli lasāma, ka brīžam, klausoties fonā meditatīvu mūziku, es tajā ieniru tik dziļi, ka šķita, ka spēju aizvērt acis un turpināt lasīt ar prātu, sadzirdēt katru sīkāko skaņu, ko dzirdēja Tins Vins, sagaršot katru ēdienu, ko tas dalīja ar Mi Mi, ar pēdām izbaudīt kalnu akmeņu saulē sasilušo virsmu, zāles stiebru pieskārienus potītēm, un sadzirdēt sirdspukstu dziesmas - kādas jaunas meitenes dzidros sirdspukstus, kas smiedamās skrēja pāri mājas pagalmam, veca vīra sirdspukstus, kas skanēja lēni un noguruši, un Tina Vina mīļotās Mi Mi sirdpukstus, kurus viņš nekļūdīgi spēja atšķirt, atrodoties pat cilvēku pārpildītā tirgus laukumā.

     Paldies cilvēkam, kas man šo grāmatu ieteica. Romāns tiešām nav salkans - tas ir izjusts, maigs, romantisks, priecīgs un skumjš tai pat laikā, un intriga tiek saglabāta līdz pašai grāmatas pēdējai lapaspusei. Pēc grāmatas izlasīšanas izjutu vēlmi ko vairāk uzzināt par autoru, kas man par lielu pārsteigumu, ir Berlīnē dzimis un dzīvojošs korespondents nedēļas izdevumā Stern un šis ir viņa pirmais romāns. Vīrietis un romantika = labs savienojums pirmajam romānam, kas izdevies elpu aizraujošs un no sirds baudāms!

     Citāti:
 

     ''Savas īpašības, gan labās, gan ļaunās, mēs projicējam uz otru cilvēku. Un atzīstam mīlestību tikai tādos veidos, kuri atbilst mūsu priekšstatiem. Gribam, lai mūs mīlētu tā, kā mēs mīlētu paši. Jebkurš  cits mīlestības veids mūs mulsina, izraisa šaubas un aizdomas. Citāda mīlestības valoda mums ir sveša. Un tad mēs otram cilvēkam pārmetam. Apgalvojam, ka viņš mūs nemīl. Taču viņš mūs varbūt mīl kādā citā, neparastākā veidā, ko mēs nespējam saprast."

    "Kā es iztieku bez Tina Vina, viņa gribēja zināt. Jau vairāk kā mēnesi viņš ir projām! Gribēju mātei paskaidrot, ka mēs neesam šķirti, Tu augām dienām esi pie manis - no brīža, kad rītā pamostos, līdz brīdim, kad vakarā mani pārņem miegs. Vēja pieskārienus es jūtu kā Tavus glāstus un klusumā sadzirdu Tavu balsi. Aizvērusi acis, es ieraugu Tevi, un tas esi Tu, kas mani smīdina, kad neviena nav tuvumā, un tas esi Tu, kuram dziedu. Taču mātes acīs es izlasīju žēlumu, tāpēc neko neteicu. Ir tāda nesapratne, kurai vārdi neko nevar līdzēt.''

    "Mīlestība padara cilvēku skaistu. Vai tu pazīsti kādu cilvēku, kas mīl un tiek mīlēts - mīlēts ar visiem viņa trūkumiem - un kas tomēr tev šķiet neglīts? Šo jautājumu nemaz nav vērts apspriest. Tāda cilvēka nav.''

    "Vai cilvēkam katrā ziņā jāredz visa pasaule? Tepat, šajā ciemā, katrā mājā un būdiņā jau var atrast visu cilvēku emociju gammu - mīlestību un naidu, bailes, greizsirdību, skaudību un prieku...Tas viss nemaz nav kaut kur tālu jāmeklē.''

Izdevniecība: ZvaigzneABC

Spirdzinošas un krāsainas sulu un salātu receptes

Sāra Lūisa "Sulu bārs'' un ''Salātu bārs''

       Ar šīm divām grāmatām pietiek, lai sastādītu ēdienkarti katrai vasaras dienai - 85 veselīgi dzērieni un 80 svaigi un dabīgi salāti. Savu ideālo salātu recepti grāmatā atradīs gan veģetārietis, gan gaļēdājs, savukārt tie, kuri plāno, ka tieši šī vasara varētu būt sākums sulu kūrēm un svaigēšanai - rekomendēju grāmatu ''Sulu bārs'', jo pirmais, kas mani uzrunāja - dzīvīgās, krāsainās un košās fotogrāfijas un pārskatāmais katra dzēriena sastāvs. 

      Jebko no tā var iegādāties LV un lielākā daļa jau pavisam drīz būs nopērkama tirdziņos un izaudzējama pašmāju dārzos - citrusaugļi un no citām valstīm ievestie augļi un dārzeņi dzērienu receptēs mijās ar Latvijā iemīļotām ogām un zaļumiem. Pie katras receptes ir skaidrojums par sastāvu - vai receptē esošie dārzeņi/augļi/zaļumi dos enerģiju vai tieši pretēji - nomierinās, ir padomi kā izspiest sulu no selerijām, zaļajām lapām, brokoļiem, garšaugiem. Katras receptes nosaukums liek pasmaidīt - Zaļais milzis, Krampīgās kazenes, Sarkanais signāls, Spirgts kā gurķītis utt. Grāmata varētu patikt arī bērniem, kuri palūgs, lai mamma uztaisa ''to superīgo oranžo dzērienu'' - veselīgus burkānus ar persikiem, saldo kartupeli, garšvielām, ingveru un ledu. Bērns būs sajūsmā un mamma priecīga, jo rīta miegainums pirms skolas būs kā ar rokas mājienu pazudis un bērniem rīta vitamīnu deva garantēta. 

   ''Salātu bārs'' sastāv no 5 nodaļām - katrs var izvēlēties sev tīkamāko un esošajā situācijā nepieciešamāko recepti - enerģijai, slaidumam, attīrīšanai, veselībai vai svaigumam. Līdzīgi kā sulu grāmatā, arī šeit pie katras receptes ir padomi ar kādu mērcīti katrus salātus vislabāk baudīt, kādas ir sastāvdaļu labās īpašības, kādi vitamīni un citi apslēpti labumi slēpjas tajos. Krāšņas fotogrāfijas un receptes, kuras atmodinās pat tradicionāla kartupeļu un karbonādes ēdāja garšas kārpiņas un neatstās vienaldzīgu nevienu, kuram ir svarīga veselība, vēlme labi un sātīgi paēst un gūt baudījumu ar acīm no ēdiena izskata.

   Abas grāmatas noteikti šovasar ieņems svarīgu vietu manā virtuvē un ģimenes ēdienkartes veidošanā.

    Izdevniecība: Jāņa Rozes apgāds

Vadims Zēlands "Realitātes transsērfings''

     

 Pats savas dzīves saimnieks....

     Vadima Zēlanda "Dzīvais transsērfings'' ir viena no tām retajām grāmatām, kura pēc izlasīšanas netiek nolikta manā grāmatu plauktā uz ilgu laiku, jo brīžos, kad šķiet, ka viss ir slikti un zūd motivācija, tieši transsērfings ir tas, kas palīdz atjaunot enerģiju.

     Transsērfings ir realitātes vadīšana. Spēt būt pašam par sava likteņa un dzīves saimnieku ir mūsu katra spēkos, bet ikdienā cilvēks tik bieži piemirst par to, ka darbojas ''tu esi tas ko tu domā'' princips. Un ar tevi notiks tas, ko tu domā.

      Pirmo Zēlanda transsērfinga grāmatu (kopā tās ir piecas un šī ir visu šo grāmatu apkopojums) izlasīju jau pirms daudziem gadiem un sapratu, ka tas darbojas. Transsērfings darbojas. Katrs to var saukt kā vien vēlās - domu materializēšanās, ticība brīnumiem, ticība eņģeļu palīdzībai utt. Galvenais, ka TAS darbojas un tas ir pierādījies gan manā dzīvē un ikdienā, gan pāris manu labāko un tuvāko cilvēku dzīvēs. Iekustinam pozitīvo domu, vizualizējam vēlmes, sapņojam, fantazējam un tiecamies pēc savas labsajūtas, neskatoties uz visu un visiem, kuri centīsies izjaukt iekšējo harmoniju un radīt disbalansu.

       Grāmata ir par mūsu dzīvi, par ikdienu  - ēšanu, sportu, seksu, bērniem. Par visu, jo viss kopā tas rada pamatu dzīvei. Lasīju to pa kripatiņai, vakaros, pirms miega, šādā veidā vizualizējot/meditējot ap saviem nākotnes mērķiem. 

        Autors grāmatā izmanto ne tikai savu, bet arī savu lasītāju pieredzi, piedāvā dažādus zinātniskus pētījumus un teorijas.

      Ļoti, ļoti pozitīva un starojoša grāmata. Grāmatas beigās atsevišķa nodaļa ar pāris autora ieteiktām receptēm cilvēka iekšējās sistēmas uzlabošanai un mazs apskats par augļiem un dārzeņiem, liekot uzsvaru to to pozitīvajām īpašībām un ietekmi uz mūsu organismu. 

       Transsērfingu pielietoju arī, uzsākot projektu gadsbezalko.lv - http://gadsbezalko.lv/?p=203

      ''Dabā pūšanas procesā baktērija nesmird. Grūti noticēt? Mežā neviens nenogrābj lapas, neviens neaprok mirušos dzīvniekus; viss guļ zem klajām debesīm. Putnu un dzīvnieku izkārnījumi paliek tur, kur tie nokrituši. Lūdzu, atbildiet uz manu jautājumu: vai mežš slikti smakoja, kad jūs tur pēdējo reizi bijāt? Garantēju, ka atbildēsiet: nē. Gluži pretēji, kad esam mežā, mēs dziļi ievelkam gaisu un saucam: " Cik patīkams gaiss!'' Ja jau dabā baktērija, sadalot organiskos materiālus, nesmird, tad kāpēc mums pūšana asociējas ar smaku? Kāpēc civilizētā pasaulē baktērijas tik pretīgi smird? Tas ir tādēļ, ka tām ļoti grūti pārstrādāt to, ko mēs esam radījuši. Lai to pārbaudītu, veiciet eksperimentu. Ielieciet termiski neapstrādātus augļus un dārzeņus komposta kaudzē, un jūs redzēsiet, kā tie pūst un sadalās bez sliktās smakas. Pēctam iemetiet šajā pašā kaudzē kādu vārītu ēdienu, piemēram, makaronus, vistas zupu vai kartupeļu biezputru. Pēc dažām dienām jūs sajutīsiet smaku - smirdēs tik pretīgi, ka jūs to nevarēsiet paciest un jums nāksies komposta kaudzi apbērt ar zemi. Smaka nāk no baktērijām, kas cenšas pārstrādāt vārīto ēdienu.''

      ''Ja cilvēks izlēmis atteikties no kaitīgā ieraduma, viņam tas izdosies. Taču, ka viņš cenšas ''tikt no tā vaļā'', sākas bezgalīga atmešana un īslaicīga atturība. Tas var ilgt gadiem, tāpēc, ka smēķētājs, piemēram, domā, ka pilda svētu misiju: "Smēķēt ir kaitīgi gan man, gan apkārtējiem. Es izglābšu sevi un sabiedrību no šī nāvējošā ieraduma!'' Bet patiesībā smēķēt gribas. ''Nu tad es vēl vienu, pēdējo, un viss - ar to būs pārtraukts." Bet, ja smēķētājs kādu brīdi izdara uz sevi spiedienu, tad citā reizē viņš sevi pažēlos vai padosies vājumam. Vai nojaušat kāds mehānisms te darbojas? Tie ir spēki, kas cenšas likvidēt nodeldēto potenciālu, - spiediens līdzsvarojas ar atslābumu."

Izdevniecība: ZvaigzneABC

"Burtu pasakas''

''Burtu pasakas''

 Guntis Linkevičs, Ruta Svaža

     Kam domātas pasakas? Bērniem vai pieaugušajiem? Visjautrāk tās ir lasīt kopā, bet, ja pa rokai nav bērnu, dažreiz der palasīt arī vienam pašam - pieaugušajam, klusi ķiķinot bārdā.

   "Burtu pasakas'' ir fantastisks latviešu mākslinieka Gunta Linkeviča un burtu pavēlnieces Rutas Svažas kopdarbs.

     Sen neesmu lasījusi pasakas, jo meita jau liela un priekšā jālasīt vairs nelūdz. Pie grāmatas ķēros ar domu - gan jau tās visas būs vienādas un garlaicīgas, bet liels bija mans pārsteigums, kad jau pie pirmās lapaspuses sapratu, ka grāmata ir galīgi ''ku-kū'' (man labpatīkas lietot vārdu ''psihs'', ja man kaut kas ļooooti patīk, bet par pasakām apzīmējumā laikam nemēdz lietot šo vārdu, tāpēc aprobežošos ar ''ku-kū'') - labā nozīmē! Katram zīmētaja burtam atbilst savs stāstiņš un netapa skaidrs, kas mani pārsteidza vairāk - pasaku negaidītās beigas, negaidītais vidus vai negaidītais sākums... Mazi mini ''ku-kū'' gabaliņi ar ''ku-kū'' sākumu, vidu un beigām!

     Ilustrācijas ideāli saskan ar tekstu, mākslinieks bildītēs ir radījis tēlus, kas it kā galīgi nesader kopā, bet tekstu un burtu pavēlniecei ir izdevies šo neloģismu sadiegt ar smalku pavedienu.

Pirms es sāku lasīt katra burta stāstiņu, kādu brīdi kārtīgi izpētīju tā ilustrāciju, mēģinot saskatīt un atrast visus pasakas tēlus, cenšoties izdomāt kā tie varētu pasakā atdzīvoties. Ilustrācijas tik tiešām rosina iztēli, bet pašas pasakas liek skaļi smieties un apbrīnot autores izdomu.

     Lasāms kā lieliem, tā maziem... vai vislabāk - visiem kopā, lai jautrā!

    Starpcitu, līdz 20. aprīlim kafejnīcā ''Mierā'' ir iespēja apskatīt grāmatā iekļauto burtu izstādi  -  http://www.tvnet.lv/izklaide/gramatas/553411-burtu_izstade_alfabets_mazajiem_lasitajiem

     Izdevniecība: Whitebook

Nīls Geimens "Okeāns ielas galā''

     Nīls Geimens "Okeāns ielas galā''

     Man vienmēr ir patikušas mazliet psihas grāmatas, kurām realitāte un fantāzija nav atdalāmi jēdzieni. Nīla Geimena "Okeāns ielas galā'' - stāsts par kādu pusmūža vīrieti, kurš, ieradies savā bērnības pilsētā uz bērēm, nonāk pie mājas ielas galā, kas bērnībā viņu vienmēr vilinājusi. Tur viņš, septiņus gadus vecs puika, sastapa savādu meiteni Letiju un viņas omīti. Tad nu vīrietis apsēdās pie dīķa un sāka atcerēties dīvainos notikumus, kas ar viņu notika bērnībā.

     Vairāku pasauļu eksistence vienā, divas realitātes vienā? Geimena grāmatās tas iespējams. Stāsts par mazo puisēnu lasītāju ierauj tik dziļi neapjaušamā un neizprotamā mistikā, ka brīžam šķiet, ka sāk trūkt elpa, lasot to, kas īsti nespēj pa gabaliņiem salikties kopā vienā lielā puzles bildē.

     Vai tas, ko redzēja un piedzīvoja mazais puisītis bērnībā, bija tikai māņi un viņa iekšējās bailes? Vai puisēnam patiešām bija tik labi attīstīta fantāzija, lai spētu sadomāt tik neticami ticamas un sirreālas lietas kā dīķis, kurš tiek saukts par Okeānu, posmaina tārpa vilkšanu ārā no pēdas ar pinceti, tēva mīļākās pārvēršanos par visļaunāko pasaules raganu - vējā un negaisā plandošu briesmoni, elpošanu ūdenī, pēkšņu visas pasaules kārtības saprašanu un sarunāšanos ar milzu bada putniem? 

    Bet varbūt tās ir mazā puisēna bailes no lielās dzīves, bailes no tēva, kurš it kā cenšās viņu nogalināt, pirmais pašnāvības mēģinājums, bēgšana no mājām un vēlme noslēpties no visas pasaules, pazust no citu acīm?

" - Jūs, Hempstokas, taču neesat cilvēki, - iesāku.
- Esam gan.
Purināju galvu.
 - Varu saderēt, ka pat ārēji ne, - es turpināju, - līdz galam ne.
Letija paraustīja plecus.
 - Kurš tad no ārpuses izskatās tāds kā iekšienē? Tu ne. Es ne. Cilvēks ir daudz sarežģītāka būtne. Un tas attiecas uz visiem. "

"Pateikšu tev kaut ko svarīgu. Pieaugušie sirdī nemaz nav pieauguši. Ārēji lieli, nedomājoši, vienmēr zina, ko darīt, bet iekšēji tādi, kā vienmēr bijuši. Tādi paši kā tu tagad. Īstenībā jau pieaugušo nemaz nav. Itin neviena visā plašajā pasaulē."

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Paulu Koelju "Sānsolis''

     Paulu Koelju ''Sānsolis''

    Mazliet netipisks romāniņš, jo standartā lauž stereotipu par vīriešu un sieviešu hierarhiju un vajadzībām pēc seksuāla un emocionāla apmierinājuma. Citā situacijā galvenais varonis būtu vīrietis, kuram laba un saticīga ģimene, ideāls darbs, skaista un gudra sieva, burvīgi bērni, liela un glauna māja, bet joprojām nav īsti apmierināts ar dzīvi un ārpus mājām meklē apdzisušo attiecību sajūtu reinkarnēšanu, kaisli un adrenalīnu. Bet šajā romānā situācija nav tradicionāla, tā ir pretēja - izrādās arī sievietes var būt tās, kurām pilnai laimei trūkst kripatiņa nodevības, krāpšanas, fiziskas cita vīrieša iekārošanas un tā dzīves pabojāšanas. 

    Daudziem no mums reiz dzīvē pienāk brīdis, kad sēžot savā omulīgajā dīvānā, dzerot kafiju no ierastās krūzes, rodas tāds pats jautājums kā romāna galvenajai varonei: "Vai tas ir viss?". Un, kad šis jautājums galvā izskanējis, miers vairs nebūs. Pastāvēs divas iespējas  - sadzīvot ar jautājumu un turpināt savu ierasto ikdienu neko nemainot, vai arī pārstāt ignorēt savu samierināšanos ar mietpilsonismu un mainīt dzīvi, pat, ja tas nozīmētu tās nolīdzināšanu līdz ar zemi, lai uzbūvētu uz jauniem pamatiem.

    Stāsts bezgala klišejisks, bet savā ziņā aizraujošs.
    Par Paulu Koelju es biju sajūsmā pirms gadiem desmit un joprojām rekomendēju šī autora darbus vidusskolniekiem, studentiem un jauniešiem. Viegla, ātri lasāma literatūra ar gūzmu izrakstāmām un bloknotā piefiksējamām atziņām.

    Citāti:

    "Rudens ir vispiemērotākais gadalaiks, īstais brīdis, lai izmestu no galvas visu, kas traucē dzīvot. Ļaut tam visam nokrist kā nokaltušām lapām, un pašiem ļauties dejai. Izmantot katru mazumiņu vēl karstās saules staru un vēl reizi sasildīt miesu un garu, pirms saule dodas ziemas guļā un pārvēršas par auksti mirdzošu gaismekli debesīs."

    "Mana mīlestība pieder man, un man ir tiesības to piedāvāt cilvēkam, ar kuru es labi saprotos. Kaut arī viņš neatbild ar pretmīlu."

    ''Visi, kuri sapņo savus pūliņus veltīt cilvēces labā, lūdzu, neaizmirstiet šo patiesību - kaut arī jūsu miesas taptu sadedzinātas Dieva vārdā, bet, ja jūs nebūsiet pazinuši mīlestību, nekas nebūs līdzēts. Nekas! ''

   "Kad esi iemīlējies, jābūt gatavam uz visu. Mīlestība ir kā kaleidoskops, ar kuru rotaļājāmies bērnībā. Mīlestība visu laiku atrodas kustībā un neatkārto nevienu soli. Kas to nesaprot, tam visu cilvēku laimes avots, mīlestība, sagādās vienīgi ciešanas.''

Izdevniecība: Jāņa Rozes apgāds

Grāmatas apskats. Ceļvedis. "Maroka"

Īsi pirms mēs ar meitu devāmies uz Maroku, tiku pie kādas lieliskas izdevniecības ‘’Zvaigzne ABC’’ grāmatas, proti, Ceļvedis - "Maroka’’. 

Pirmo reizi man ir grāmata par Maroku latviešu valodā un pirmo reizi tā ir bilžu grāmata, drukāta uz kvalitatīva un bieza papīra, ar krāsainām fotogrāfijām, kartēm un ilustrācijām. 

Bieza, gandrīz 400lpp smaga, bet tai pat laikā ērti ievietojama mugursomā. Grāmata, kuru paņemot rokās un atšķirot, ir sajūta, ka ausīs sāk skanēt Marokas hipnotiskās mūzikas ritmi un ir izdevies ieelpot Marokas saldmi. 

Šajā braucienā šī bija vienīgā grāmata, ko ņēmām līdzi. Lai gan par Maroku ļoti daudz zinu, ar prieku un interesi ik mīļu brīdi pāršķirstīju grāmatu un vienmēr atradu ko noderīgu. Sākot ar Marokas vēsturi, vietējās virtuves aprakstiem, restorānu un apmešanās vietu sarakstu un beidzot ar praktisku informāciju par naudu, viesmīlību, transportu un pārvietošanās iespējām. 

Grāmatā ļoti patīk ilustrācijas ar medresu (Korāna skolu), mošeju un kasbahu (cietokšņu) detalizētiem plānojumiem. Ļoti daudzās medresēs un mošejās tūristi un citi konfesiju pārstāvji iekšā netiek, tad nu, ir interesanti tās izpētīt kaut uz papīra. 

Grāmata ir aizraujoša, jo pilnīgi atbilst aizmugurējā vāka uzrakstam – “Šajā ceļvedī redzams tas, par ko citos tikai stāstīts’’. 

Meita (8. gadi) grāmatu ik pa laikam pāršķirstīja un visu ceļojuma laiku, redzēju viņu lasām un pētām informāciju par vietu uz kuru dodamies. Teksts bez tik daudz krāšņām bildēm noteikti nebūtu tik atmiņā paliekošs.

Šī grāmata man stāv goda vietā – blakus pārējām Marokas grāmatām, lepni piesūkusies ar Marokas smaržu. 

Izdevniecība ZVAIGZNE ABC

Par mūsu braucienu var izlasīt pirmo daļu TE un otro daļu ŠEIT

Pavisam drīz tiks izdots "Raganu atklājums"

Vakar pabeidzu lasīt ZvaigzneABC piedāvātās pāris pirmās nodaļas no vēl neizdotās grāmatas "Raganu atklājums". Grāmata tiks izdota jau pavisam drīz - februāra sākumā. 

Pirmkārt jau šī bija pirmā grāmata, kuru lasīju elektroniskā formātā un ir viens liels pluss šādām grāmatām - man ir brīvas rokas, lai varētu tajās turēt tējas krūzi vai vienkārši, guļot siltā dīvānā uz vēdera, galvu varu balstīt abās plaukstās. Jā, atzīstu, mana vislielākā problēma lasīt ātri ir tā, ka nespēju atrast ērtāko pozu kā novietoties.

Tagad man ir āķis lūpā, jo nespēju sagaidīt turpinājumu. Esmu mistikas, fantastikas, raganu, burvju un vampīru fane.

Galvenā varone Diāna nav parasta jauna sieviete, bet īsta ragana. Kādu dienu Oksfordas Botlija bibliotēkā Diāna savam pētījumam pieprasa kādu ļoti senu manuskriptu un, paņemot to rokās, uzreiz sajūt maģiju, kas no tā plūst. Veikusi pāris piezīmes, Diāna atdod manuskriptu un nemaz nenojauš, ka tieši šis manuskripts bija pazudis vairākus gadsimtus un tā atkal parādīšanās ir satraukusi visus iespējamos dēmonus, vampīrus un citas pārdabiskās būtnes.

"Kad uz raganu raugās cita ragana, skatiens kņudina(..). Kad uz mani paskatās dēmons, es sajūtu vieglu, nemierīgu spiedienu, kā saņemot skūpstu. Bet, kad uz mani raugās vampīrs, viņa skatiens ir salts, koncentrēts un bīstams."

Diānai piemīt savāds mirdzums - spējas, ko redz un sajūt apkārtējie vampīri, dēmoni un citi mošķi, lai gan pati ragana savas raganiskās spējas izmantojusi vien pāris reizes mūžā un uzskata, ka viņa nav nekas īpašs. Šo mirdzumu redz arī kāds vampīrs, līdz ar kura satikšanu mainās visa Diānas ierastā un, šķietami, mierīgā pētnieces dzīve. Diānai draud briesmas? Kādas? Kāpēc? Dēļ bibliotēkas Ešmola kolekcijas 782. sējuma? Vai Diāna izmantos savas spējas?

Tagad ar nepacietību gaidu turpinājumu:)

Apgāds: ZvaigzneABC

RAW FOOD jeb svaigēšana

Dzīvais ēdiens

Pamatīgi smaga un skaista grāmata! Grāmatas autore Sarma Melngailis esot Mārtiņa Rītiņa "guru un piecu zvaigžņu meistare svaigēšanā", šim es varētu piekrist, jo Sarma tiešām iedvesmo ar savām fantastiskajām receptēm un idejām. Pirms grāmatas atvēršanas, biju Sarmai jau kādu laiku sekojusi sociālajos tīklos un zināju, ka viņa spēj pacelt spārnos ne tikai gurmānus, bet arī tos, kuriem vienkārši patīk izmēģināt inovatīvas recepšu idejas, zināju, ka viņas restorāna klientu, kā arī sekotāju atsauksmes ir ļoti pozitīvas un uzmundrinošas. Tā nu arī man pašai sagribējās izmēģināt svaigēšanu. 

Nedēļu pirms 2013. gada Ziemassvētkiem, Sarmas grāmatas iedvesmota, uzsāku mazu eksperimentu - doma bija pārtikt divas nedēļas tikai no "raw" produktiem. Veselu nedēļu izturēju un pat zaudēju četrus kilogramus svara. Diemžēl nāca Ziemassvētki, pēctam daudz darba un atlika maz laika domāt par svaigēšanu. Divas eksperimenta nedēļas noīsinājās līdz vienai, un no janvāra sākuma biju kādu laiku testa režīmā - 50% svaigēdājs, 50% normāls ēdājs. Mana eksperimenta 5 dienas varat lasīt te - http://laurakrampe.blogspot.com/2013/12/raw-food-eksperimenta-pirmas-5-dienas.html

Sarmas grāmatā ir fantastiskas receptes un, ja patīk zaļā domāšana, tad šī noteikti nebūs tā grāmata, kuru pašķirsti, tad noliec plauktā un aizmirsti par to. Es to regulāri šķirstu jau nepilnus divus mēnesešus, katru reizi, atrodot arvien jaunas idejas gardām maltītēm. 

Pa šo laiku esmu "apgāzusi" pati savu izvirzīto teoriju, ka Latvijā iespējams būt par svaigēdāju. Baidos atrauties no kāda 100% svaigēdāja pa seju ar diļļu bunti, ja es mēģināšu iestāstīt, ka mūsu klimatā un platuma grādos "raw" ir pilnīgi nenormāls dzīvesveids. Var jau būt, ka kļūdos, bet uzskatu, ka svaigēdājs Latvijā būs ar izģindušu augumu, pelēku sejas ādu un blāvām un neizteiksmīgām acīm, jo - vasara pie mums ilgst 3 mēnešus, bet visu pārējo laiku ir ziema. Kā gan lai organisms iegūst visus tam nepieciešamos vitamīnus, ja nav vietējo augļu un dārzeņu? Vērojot sociālajos tīklos ārzemju meiteņu blogus, sekojot to galerijām, kurās ik dienu parādās fantastiski košas bildes ar svaigām ogām, salātu lapām un sulīgiem dārzeņiem, mani pārņem zaļa skaudība un tai pat laikā apziņa, ka Latvijas svaigēdāja acis un seja nekad tā nestaros, jo sulīgas zemenes, mellenes, kazenes, ābolus, ķiršus, plūmes un daudz, daudz citus augļus mēs nevaram svaigā un veselīgā veidā iegūt 365 dienas gadā. 

Neskatoties uz to, ka es esmu visēdāja (Ouuuuu, nespēju es atraut savus zobus no labi pagatavotas meža gaļas!), es noteikti esmu guvusi daudz vērtīgu ideju no Sarmas grāmatas, jo, lai gan daudziem šķiet, ka svaigēšana aprobežojas tikai ar dažādu svaigu salātu ēšanu un augļu graušanu, autore pārliecina par pretējo - īstens un dižens svaigēdājs pat pankūkas un maizīti prot pagatavot, to necepot. Jā, pirmo reizi mūžā es pagatavoju maizīti/krekerus bez cepšanas. Un man izdevās supergardi! Īstens un dižens svaigēdājs velta diezgan lielu laiku plānojot savas maltītes. Un man kā cilvēkam parastajam, ir samērā sarežģīti (neticiet? pamēģiniet paši..... no āboliem un banāniem neizdzīvosi) saplānot raw pusdienas, ja praktiski katru dienu pavadu darbā. 

Vērtējums: 9/10

Izdevniecība: ZvaigzneABC 

Raw Food eksperimenta pirmās 5 dienas!

Svaigēšanas eksperiments (2 ned. garumā)

 

 Pirmās 5 dienas!

(dzīvojot pēc Sarmas Melngailis "Raw Food" grāmatas motīviem)

Par svaigēšanu neko daudz nezināju un joprojām nezinu. Tik vien, ka svaigēdāji ir izģinduši cilvēciņi, kuri pārtiek no burkāniem, āboliem un dažādām nezālēm, ko ēd pa taisno no mauriņa un, ja kurkst vēders, iet uz pļavu kā aitas zāli noēsties.  Nu labi, labi, tik traki ar mani nav, šo to biju lasījusi, šo to zināju un pat biju mēģinājusi pagatavot. :) Papētot, sapratu, ka nav tādas vienas teorijas vārdam "svaigēdājs", jo cik cilvēku, tik teoriju - viens lieto medu, cits to nelieto, jo ir vegāns, ir svaigēdāji, kuri neaizraujas ar kaltēšanu un žāvēšanu, un ēd tikai zaļbarību un pēc iespējas svaigāku, bet citi rada brīnumainas receptes, kaltējot un žāvējot temperatūrā, kas nav augstāka par 40 grādiem, pievienojot dažādas sastāvdaļas, kas ēdiena izskatu brīžam padara tik daiļu, ka nezinātājs teiks, ka "tā smukā šokokūka gan smuki uzcepta", lai gan no "cepts un vārīts" nav ne smakas. 

Tākā uz svaigēšanas eksperimentu mani pamudināja Sarmas Melngailes grāmata "Raw food" (Izdevniecība: ZvaigzneABC), tad es pieturos šajās divās nedēļās pie autores teorijām un noteikumiem. Ja runa par manu fišku šāda veida ēšanā, tad man svarīgākais  - lai ēdiens, ko ēdu, ir skaists! Un krāsainu salātu šķīvis ir brīnumskaists, augļu kokteiļi ir brīnumskaisti un arī smaržīgi! Savukārt, ja svaigēšanu uztveru kā diētu, tad varu teikt, ka daudz patīkamāka (psiholoģiski ietekmējošāka) ir diēta, kadtev uz šķīvja ir milzu čupa ar ēdienu (salāti ar graudaugiem), nekā mazs kusaciņš vistas filejas un 3 tomātu šķēles. Raw food iedvesmo!

Visu daru kā nākās un kā ir pieņemts, izņemot to, ka lietoju kafiju.... nu nevaru es no viņas atteikties. :)
Ja par izmaksām šajās 5 dienās - tās nav augušas, salīdzinot ar to, ko ēdu pirms tam. Nemaz. Drīzāk - samazinājušās, lai gan ledusskapis plīst. Mainījies ir tas, ka es plānoju ēdienreizes, jo visu gatavoju pati, nevis pērku veikalā gatavu. 

Te nu būs par manām pirmajām 5 dienām:

 
Pirmā diena bija nevājš murgs, jo es nebiju lāga visam sagatavojusies, pietam man bija jābūt darbā. Rīts sākās ar mandeļu piena sagatavošanu, kuru pēctam blenderī sablenderēju gardā kokteilī kopā ar mango, ananāsu, meloni un apelsīnu + kļavu sīrupu. Pusdienām uz darbu nu uz fikso paņēmu līdzi kastītē salātus un augļus. Ar to bija par "īsu" un jau pēcpusdienā man gribējās nokost sev pirkstu, lai tikai varētu aizsist apetīti. Pirmā diena bija īstas mocības, jo es esmu gaļēdāja un zivju ēdāja, mīlu olas, biezpienu, krējumu, jogurtus, maizi, ceptus kartupeļus. Es dievinu cept un šmorēt, un pirmajā raw food dienā es biju ar mieru atdot jebko, lai tikai dabūtu pusdienās salātiem klāt gaļu! Bet es izturēju, daudz dzerot ūdeni un nepārtraukti ēdot augļus. Dienas moto: Nošaujiet mani!

Otrajā dienā brokastis bija tādas pašas kā pirmajā dienā un pusdienām biju nodrošinājusies ar olbaltumvielām. Papildus zaļbarībai biju sagatavojusi burciņu ar izmērcētiem un sablenderētiem turku zirņiem ar ķiploka daiviņu, auksti spiestu olīveļļu un spinātu lapām. Pa vidu grauzu mandarīnus, ābolu, riekstus. Dienu izturēju godam, lai gan bija brīži, kad velniņš bakstīja, lai metu mieru visam un aizeju uz kafejnīcu normāli paēst. Dienas moto: Var iztikt!

Trešā diena. Pamodos super izgulējusies un ar baigo viegluma sajūtu. Tākā darbā nebija jābūt, nolēmu pašeptēt pa virtuvi ar recepšu grāmatu. Tā tapa manas pirmās riekstu "maizītes" un banānu saldējums! Ēdu un kunkstēju, kunkstēju un atkal ēdu. Tā vien šķita, ka es visu dienu ēdu (BET TIKAI RAW, TIKAI svaigu!). Dienas moto: Bļin, raw ir garšīgs!(Bet varbūt es esmu izsalkusi līdz līmenim, kad viss ir garšīgs????)

Ceturtā diena sākās viegli pri viegli, nespēju sagaidīt augļu kokteili brokastīs un nemaz (Jā, it nemaz!) nekārojās meitas desmaizi un mammas gatavoto gaļas ruleti pusdienās. Aš nobrīnījos pati par sevi! Pagatavoju kārtējo riekstu maizīti, šoreiz pievienoju rīvētu burkānu. Gardas pusdienas ar milzu čupu svaigiem salātiem un izdiedzētām melnajām Beluga lēcām. Lieliska diena! Dienas moto: Raw - yes yes yes!

Piektā diena. No rīta es 5x kāpu uz svariem, jo neticēju tam, ko šie man rādīja. Pilnīgs kosmoss! Svarus es šobrīd varētu cīši, cīši sabučot, jo tie rādīja gandrīz -4kg. Un es nemānos - es nebadojos, es stūķēju un ēdu daudz, daudz, daudz. Tikko kā gribās, ēdu.
Šobrīd, piektās dienas pēcpusdienā, kad pusdienās sev pagatavoju gardus raw suši (pagatavošana vien 10 min), kurus apēdu aiz laimes kunkstēdama, varu teikt vien to, ka šo eksperimentu man vēl jāizveic 7 dienas, bet, es pilnīgi pieļauju, ka pagarināšu visu vēl uz kādu laiciņu, kaut vai tamdēļ, ka svars man nav krities pēdējos gadus praktiski nemaz + es katru dienu atklāju arvien jaunas un jaunas receptes, kas mani nebeidz pārsteigt ar savu vienkāršību un gardumu! Dienas moto: Es ēdu forši!

Kopsavilkumam: Turpinājumā vēl 7 svaigēšanas dienas un domāju, ka izturēšu īzī. Vārds "izturēt" pat šeit neiederās, jo jau ir idejas jaunu ēdamlietu apgūšanā. Nākamā atskaite Vecgada dātumos:) 

p.s. Par svaigēšanu joprojām neko daudz nezinu, tāpēc viss šeit rakstītais ir tikai un vienīgi mans personīgais viedoklis:) 

Receptes:

 
Riekstu piens

Sauja mandeles
3 saujas ūdens
Ha. Drīzāk: 1:3 liku riekstus un ūdeni blenderī un lai šie blenderējas. Pēc minūtes izkāsu balto šķidrumu un ar biezumiem aizgāju uz vannas istabu  - lielisks skrubis:)
Pēctam pie izkāstā piena metu augļus, kas kārojas, pielēju kļavu sīrupu mazliet un blenderēju atkal.  Gards:) 

Turku zirņu mērcīte

 
Sauja turku zirņu (izmērcēti uz nakti) Papildinājums: Dita Lase sadeva man pa aci, ka turku zirņi jādiedzē 7-10 dienas! Lūk! Vienreiz nedadiedzētu apēst ir ok, bet regulāri nedrīkst:)
Ķiploka daiva
Sauja spinātu lapiņu
Auksti spiesta olīveļļa pēc vajadzības
Visu iekš blendera un taisam mīkstu. Ja par cietu, lejam klāt mazliet olīveļļu. Ēdu pie salātiem. 

Riekstu maizītes

 

Izmērcēti: indijas rieksti (2-3h), mandeles (nakts), zemesrieksti (2-3h)
Burkāns 1 gab
1 ēd.k. linsēklas
2 dateles žāvētas
2 vīģes žāvētas
2 apelsīna daiviņas
Visu iekš blendera un taisa mīkstu. Tad izklāju uz cepamā papīra uz pannas un liku uz tikko izkūrušās, remdenas krāsns kaltēties:) No rīta bija gatavas:) Īstam rawistam ir dehidrators ar vienmērīgu temperatūriņu.

Raw saldējums

 
1 gab banāns,
1/2 tk. kanēlis,
2 daivas apelsīna
2 žāvētas vīģes
Visu metu iekš blendera un tad kastītē, ko ievietoju saldētavā. Ja gribās uzreiz, tad jāpaseko līdzi, lai nesasalst kramā. Bet es pagatavoju iepriekš un pirms vēlmes apēst, izņēmu un pakausēju vaļā:) Garšo debešķīgi un kā īsts salčiks!!!!!!!!!!!!!! 

Raw suši

 
Sarmas grāmatā pieminēts mistiskais jicama dārzenis/auglis, kas pie mums neaug. Tā vietā izmantoju puķkāpostu sablenderētu + sarīvētu (un nosusinātu mazliet) ķirbi. Abus samaisa kopā, pievieno sāli, klāj uz nori lapas, liek virsū savus superiemīļotos dārzeņus, mērcē iekš laba balzamico un noēdas gardu muti, kunkstēdami:)