Rāda ziņas ar etiķeti Foto. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti Foto. Rādīt visas ziņas

sestdiena, 2013. gada 26. oktobris

Pušķis, kas pats pie manis atnāca...

Šodienas stāsts:
Braucu fočēt kādas lieliskas un apburošas 5* viesnīcas konferenču telpas un jaunlaulāto numuriņu. Viss lieliski - floriste skaisti pastrādājusi un katrā telpā apčubināja svaigi veidotas ziedu rotas, pati visu laiku smaidīja, daudz pļāpājām. Fotosesijas beigās viņa man pasniedza visskaistāko ziedu pušķi no jaunlaulāto istabas ar tekstu - "Tas TEV! Kad es Tevi ieraudzīju, man pat jocīgi palika, jo sajutu, ka šis pušķis ir kā domāts tieši TEV! :)" Es pat mazliet apjuku no šāda paziņojuma, bet pieņēmu šo smaržīgo un brīnumaino ziedu pušķi, kas bija radīts MAN. Sajutos kā līgavas pušķi noķērusi, jo tad floriste piebilda:" Ttad jau tiekamies tavās kāzās..."

Nu ko, tagad tik precinieks jāsagaida...:)


otrdiena, 2013. gada 28. maijs

INTERVIJA ar mani:)



IEVADS: (visu rakstu var izlasīt linkā zem šī teksta)



Laura Krampe ir Spridzeklis. Enerģijas lādiņš, kas ikdienā uz visām pusēm izstaro savu prieku, sajūsmu un Mīlestību pret dzīvi. Fotogrāfe, gurmāne un tāds Visuma bērns, ka ikviena tikšanās ar viņu ienes pārliecību par to, ka cilvēks var un vajag darīt to, ko sirds vēlas un ar to vēl spēt sevi uzturēt. Cilvēks – Iedvesma!


Lauru Krampi pazīstu, man liekas, veselu mūžību, lai gan tie ir mazliet mazāk par 10 gadiem. Emocionāli ir daudz kas piedzīvots un izzināts. Laura ir Draugs. Reizēm manāms viņas acīs neliels skumju spārnu vēdu atspulgs, bet tā mēdz būt katram cilvēkam. Viņa visu, kam pieskarsies un kas pieskarsies viņai, pārvērtīs košā un dzirkstošā smaidā un priekā. Laura izstaro apņēmību, gribasspēku un vienlaikus – daudzonīgu bērnišķību. Fotosesijas pie viņas ir neaizmirstamas: smieklu un dzīvīguma pilnas, bet bildes – brīnišķīgas!



Lasi pilnu interviju ar  mani portālā WWW.BONBONGA.LV  - šeit...

ceturtdiena, 2013. gada 4. aprīlis

Izstāde "Mīļbildes" Ķekavā!:)






LAURAS KRAMPES fotogrāfijas, ROYAL CANIN Latvia labdarības projektam 2013!
Izstāde „Mīļbildes” t/c Liiba pirmajā stāvā, blakus aptiekai līdz 21. aprīlim!
www.eyezoom.lv  - EYEZOOM PHOTOSTUDIO


Par izstādi:
KANISTERAPIJA
Dzīvnieki spēj darīt brīnumus un palīdzēt atveseļoties. Glāsts, skatiens vai pat tikai dzīvnieka klātbūtne var būt dziedējošāka par tablešu kalniem – tas jau sen vairs nav tikai tautas dziednieku padoms, bet arī zinātniska atziņa. Divdesmitā gadsimta 50-to gadu vidū sāka attīstīties īpaša nozare – animalterapija (dzīvniekterapija), kuras viens no atzariem ir kanisterapija – suņu iesaistīšana ārstēšanas un rehabilitācijas procesā. Zinātnieki dažādās valstīs pētīja, kādu iespaidu uz dažādām slimībām atstāj dzīvnieku klātbūtne, un tika apstiprināts, ka daktera  talants piemīt gan kaķiem, gan delfīniem, gan zirgiem un citiem dzīvniekiem, bet jo īpaši suņiem. Kontaktēšanos ar dzīvniekiem sāka izmantot ne tikai nervu stresa noņemšanai, bet arī cilvēku, tai skaitā ar visai nopietnām diagnozēm, ārstēšanai.
Ne katrs suns var kļūt par terapijas suni – svarīga ir gan suņa izcelsme, gan temperaments un audzināšana. Lai strādātu ar īpašiem bērniem, suns un tā saimnieks tiek speciāli apmācīti un testēti. Par terapijas suņiem var strādāt tikai mierīgi, neagresīvi suņi ar  stabilu psihi, ideālu raksturu un augstu intelektu.  Kanisterapijas nodarbības vada speciālists (mediķis, psihologs vai pedagogs) un kanisterarpijas asistents (apmācīts suņa pavadonis), bet galvenais ir īpaši apmācīts un uzticams suns. Nodarbības var notikt grupā vai individuāli – tas atkarīgs no nodarbību mērķa. Nodarbības ar suni var palīdzēt bērniem saliedēt kolektīvu, uzzināt daudz jauna par suņiem un saskarsmi ar tiem, mācīties it kā rotaļājoties. Individuālas nodarbības nepieciešamas rehabilitācijai, kad suns var palīdzēt bērniem ar smagām diagnozēm – autismu, bērnu trieku, dažādas izcelsmes fizisku un garīgu atpalicību utt. Kanisterapija var būt noderīga, lai mazinātu fiziskas un psiholoģiskas vardarbības sekas, komunikācijas problēmas, runas attīstības aiztures, dažādas citas problēmas... Suns darbojas kā motivators – suņa dēļ var pacensties, kopā ar suni nemanot tiek veiktas kustības un vingrinājumi, kas citādi bērnam sagādā grūtības un nepatiku.
Suņa klātbūtnē var brīvi paust savas emocijas, jo suns pieņem cilvēku neatkarīgi no viņa materiālā stāvokļa vai fiziskajām spējām. Pieskārieni, siltums, kontakts ar dzīvnieku, beznosacījuma pieņemšana ir nenovērtējamas lietas cilvēkiem, kas cieš no depresijām, neirozēm, trauksmes, dzirdes problēmām. Bērniem autistiem, kas vispār nekontaktējas ar ārpasauli, kanisterapija var būt īpaši efektīva. Bērniem ar fiziskās attīstības problēmām, kas ir atkarīgi no aprūpētājiem, suns palīdz apzināties, ka arī viņš var par kādu parūpēties un apliecināt savu varēšanu.

Izstādei par godu, mana kolēģīte Oksana, speciāli man uzzīmēja super suni, kurš nu gozējās manās izstādes vizītkartēs:)  


pirmdiena, 2012. gada 16. jūlijs

Spānijas galda karaliene - paelja!

Kā jau liela daļa mūsdienu izcilāko ēdienu, arī paelja, pirms kļūt par Spānijas galda karalieni,  bija parastu Valensijas darba cilvēku ēdiens. Par precīzu paeljas dzimteni tiek uzskatīts Albuferas lagūna – Vidusjūras piekrastes ezers Spānijas austrumu piekrastē, ko no jūras atdala vien šaura smilšu strēle. Šī vieta izrādījās ļoti izdevīga rīsu audzēšanai, ko šajā piekrastē aizsāka arābi. Kad 13. gs. arābus no Valensijas padzina, karaļi nolēma uzsākt cīņu pret rīsu audzēšanu, norādīdami, ka tie rada infekcijas un ir neveselīgi, bet visi pūliņi cieta neveiksmi, jo rīsi uz to laiku bija iekarojuši gan vietējo, gan citu zemju cilvēku sirdis un vēderus. Vietējie iedzīvotāji tos lietoja uzturā ikdienā, pievienojot visu, kas uz to brīdi bija pa rokai, – jūras produktus, dārzeņus un, ja bija veiksmīgas medības, tad arī gaļu, jo rīsi labi „iesūc” sevī un veiksmīgi spēj apvienot dažādas garšas produktus.

Lai gan Valensijā katru gadu notiek ievērības cienīgi tomātu svētki, tautā saukti par tomatina, kur iedzīvotāji veselu dienu no sirds mētājas un „kaujas” ar tomātiem, Valensijas vārds plašajā pasaulē ir daudz atpazīstamāks ar savu ēdienu – paelju. Paelja – kataloniešu vārds, kas apzīmē visu veidu katlus, ieskaitot specializētos traukus paeljas pagatavošanai.

Raksts autore: Laura Krampe
Visu rakstu vari izlasīt www.cetrassezonas.lv

svētdiena, 2012. gada 15. jūlijs

Bulgurs ar piedevām

Pavisam nesen, kad lasīju Ajūrvēdas recepšu grāmatu, atklāju tādu ēdienu kā bulgurs:) Bulgurs tiek gatavots no cieto kviešu graudiem.Pamatīgs apraksts par bulguru lasāms iekš ČetrasSezonas
Mana, nu jau gandrīz katru otro dienu gatavotā bulgura iemīļotākā recepte:



glāze bulgura
2 glāzes ūdens
veģetārais buljona kubiņš
garšvielas pēc vēlmēm
pāris olīves
zaļumi (lociņi, dilles, pētersīļi utt)
kaltētu tomātu pārslas

Vāru bulguru 20 min uz lēnas uguns, tad pievienoju pārslas un vāru vēl 10 min līdz ūdens iztvaikojis. Sagriežu pa virsu olīvu ripiņas, iemaisu sagrieztus zaļumus un ēdu gardu muti kopā ar salātiem:) 

Dievīgs gardums:) Sātīgas pusdienas:)


ceturtdiena, 2012. gada 9. februāris

Pumpiņrassā pidrallā legingi;)

Un dzīvoja reiz kāds pumpains Tkrekls, kuram sava Tkrekla dzīve bija gaužām apnikusi, jo neviens viņu nenēsāja. Pienāca takš beidzot tā diena, kad Tkrekls atdzima! Atdzima pavisam citai dzīvei! Dzīvei, lai izdaiļotu Sofijas kājiņas:)



sestdiena, 2012. gada 4. februāris

Es iekš "JOY" un "what is JOY of my life"?:)


Ir tāds mazs un foršs žurnāliņš:) JOY:)
Un tajā nonāca arī daļiņa manis.... februāra numurs, nopērkams veikalos un visur citur, kur vien atrodams:) SPIED UZ BILDES, lai palielinātu:)

And what ir JOY of MY LIFE?:) Viens no JOY ir - ēdiens un foto:)

Pie reizes nopublicēšu mazliet garāku info par ŠO PRIEKU:) Par citiem priekiem citreiz:)

-----------------------------------------------------------------------------------

Dzīve ir pārāk īsa, lai satrauktos par sīkumiem, lai stresotu jau no paša rīta, tikko kā atvērtas acis. Es esmu sapņotāja un sapņoju gan naktīs, gan nomodā. Naktī redzu brīnumaini krāšņus sapņus, kuros krāsu palete nav vārdos aprakstāma, kur mūzika skan tik apbrīnojama, ka nav skaļi izdziedama, kur notikumi ir tik fantastiski, ka nav atstāstāmi. Tā ir tā otrā pasaule.. pasaule, kurā es smeļos idejas, enerģiju jaunai dienai.... Pamostoties uzvāru piparmētru tēju, nesteidzīgi to izdzeru un noskaņojos jaunai, ideālai dienai! Dienai, kura nesīs brīnumus!


Uz jautājumu ko tieši es daru, atbildēt ir diezgan grūti, jo es daru visu ko. No visa pa mazumiņam. Pats svarīgākais faktors tam, lai es vispār kaut ko darītu – tā ir patikšana šo lietu darīt un iedvesma to darīt! Es gatavoju ēst, es fotogrāfēju, es rakstu rakstiņus, es ceļoju, es lielu daļu sava laiku pavadu internetā, es pārdodu mazām meitenēm princešu svārciņus, es daru, daru, daru..... es esmu mamma un mana jaunākā meitiņa Sofija ir mana vislabākā fotomodele, bērnu fotosesijās asistente un ēdienu fotogrāfēšanas procesos kritiska ēdienu degustātore. Es daru tikai to, kas man rada prieku un laimes sajūtu!

Es dievinu garšīgi paēst un garšīgi gatavot un es dievinu ēdienus skaisti fotogrāfēt. Man patīk to visu rādīt citiem cilvēkiem, tāpēc bildes un receptes ievietoju savā blogā un sociālajos medijos. Reizi mēnesī pie manis brauc pavāre un gatavo ēdienus recepšu žurnālam, bet es klāju galdu, veidoju kompozīciju un fotogrāfēju. Tā ir sava veida meditācija nevis darbs, pilnīga atslēgšanās no ikdienas. Man ļoti patīk fotogrāfēt cilvēkus, īpaši bērnus. Ilgu laiku nevarēju atrast to lietu, kas man palīdzētu pēc fotosesijām „atlaist” katra klienta enerģiju, jo tad, kad es fotogrāfēju, es to daru ar pilnu atdevi, atverot savu dvēseli, pielaižot tai klāt tuvu, tuvu......, jo tikai pašai atveroties, es atveru klientu . Tas nav viegli, bet ir ļoti aizraujoši un garlaicīgi nav nekad. Strādājot ar cilvēkiem studijā, kāzās, dažādās ballītēs un pasākumos, man nekad nebija ienācis prātā, ka es varētu darīt ko citu. Reiz nolēmu nofotogrāfēt savas pusdienas un sapratu, ka izrādās man nepatīk tas, ko es ēdu. Tīri vizuāli caur objektīvu tas izskatījās nesmuki. Liels bija mans pārsteigums, saprotot, ka var ēst skaisti! Piemēram, brokastu musli ar jogurtu... cilvēks Parastais ņem jogurtu, ielej bļodā, ieber musli, izmaisa un ēd. Es arī tā kādreiz darīju. Tagad es cenšos pieskaņot bļodiņas krāsu jogurta krāsai vai arī skatos, lai tie kontrastē, musli ieberu viducītī jogurtam, izrotāju ar kādu piparmētras lapiņu, ja nav jāsteidzas, izmantoju galdautu, bļodiņai ir apakštasīte uz kuras glīti atrodas augļu šķēlītes utt. Tas tā, piemērs.... jo, kad pie šāda brokastu galda apsēdies, gribās ēst nesteidzīgi, smaidot un ar baudu.....Tā pirms diviem gadiem aizsākās jauna un fantastiski aizraujoša nodarbe – ēst ne tikai ar muti un vēderu, bet arī ar acīm. Veikalos es sāku pievērst pastiprinātu uzmanību lietām, kuras mani pirms tam nekad īpaši nebija interesējušas – trauki, galda piederumi, dekori, sīkumi kompozīcijām. Pašreiz man mājās ir 2x2m liels skapis pilns ar traukiem vienā eksemplārā, galdautiem, salvetēm, burciņām, pudelītēm un citiem sīkumiem. Un joprojām, ieejot veikalā, nespēju atturēties no kāres nopirkt kādu smuku šķīvi, sveci, svečturīti vai karoti.

Pirms diviem gadiem iepazinos ar Ditu Lasi („Latvijas Veģetārieša rokasgrāmata” autore), kura, uzzinot par manu aizraušanos, piedāvāja man fotogrāfes darbu viņas grāmatas receptēm. Es uzreiz piekritu! Tā bija fantastiska pieredze, mana pirmā nopietnā pieredze ēdienu fotogrāfēšanā!

Drīz pēctam sāku rakstīt blogu, nāca pirmais piedāvājums no kādas kafejnīcas uztaisīt bildes ēdienkartei, tad sāku pati gatavot receptes un bildes kādam recepšu žurnālam, palēnām ievietoju un pārdodu bildes bilžu bankās. Lai es spētu pelnīt tikai ar šo lietu, man tam būtu jāvelta 100% visa mana uzmanība un laiks, bet es nevēlos zaudēt sajūtu, ka ēdieni ar visu to skaistumu, kas rodas tos fotogrāfējot, ir meditācija un brīdis, kad es varu izpausties, klusējot. Cilvēkus fotosesijās es iedrošinu, uzmundrinu, psiholoģiski „atveru”, bet ar ēdienu caur objektīvu es komunicēju citā līmenī.

Pēc vidusskolas studēju sociālās zinātnes, reklāmu, PR, darbojos kā ārštata žurnāliste dažādos jauniešu žurnālos, mārketinga jomā šur un tur, līdz sapratu, ka tas nav „mans” un, ka man jādara tas, kas man patiesi patīk. Tā es sāku fotogrāfēt. Iestājos Fotoskolā un viens no maniem pasniedzējiem bija Gunārs Binde. Viņš vienmēr lekcijās daudz stāstīja par savu pieredzi un mani tas tā iedvesmoja, ka pēc nodarbībām „lidoju”. Vēl šodien atceros, ka reiz, kad jau pāris mēnešus biju mācījusies fotoskolā un uz fotogrāfēšanu sāku skatīties no cita skatu punkta, braucu darīšanās no Rīgas uz Liepāju un, lai gan šo maršrutu veicu regulāri, pirmo reizi pievērsu uzmanību lietām, kuras pirms tam nebiju ievērojusi – koku galotnēm, mākoņiem, krāsām, ceļu līkumiem... un man šķita, ka pēkšņi visa daba, ko redzēju, sāk skanēt kā fantastiska dziesma! Tā bija pirmā reize, kad es smaidot skaļi pateicos savam Sargeņģelim par to, ka ir palīdzējis man atrast lietu...darbu....kas dara mani laimīgu!