Dzemdību stāsts

Dzemdību stāsts:)

Raksts, kas varētu šķist interesants, domāju, tikai sievietēm, īpaši tām, kam dzemdības vēl tik priekšā:)

Jau mēnesi pirms tuvojas Lielā diena, nebeidza rosīties pa galvu domas: 1. ''Varbūt beidzot šodien?"', 2. ''Šī laikam bija īstā sāpe! Nē, pārgāja...."', 3. ''Es laikam nekad nebeigšu būt grūtniece!"

Jā, pēdējo mēnesi ir ļoti grūti būt pacietīgai un sagaidīt ĪSTO dienu nestresojot par to, ka vari ''nokavēt'' dzemdības vai, nedod dies`, palaist tās garām vispār un nepiefiksēt, ka jau dzemdē.

Es arī stresoju un centos ieklausīties savā ķermenī katru dienu, sajust katru savu šūnu. Šoreiz vislielākais stress bija par to, ka ''ja nu nepaspēju uz slimnīcu?'', jo Sofija pirms nepilniem 10 gadiem man izsprāga kā korķis, jo slimnīcā ierados ar 9cm atvērumu un uzreiz tiku novadīta doties uz dzemdību zāli, kur ar 3 spiedieniem mans eņģelis bija klāt. Visu laiku satraucos, jo atrodos 30-45min attālumā no visām dzemdību iestādēm, turklāt, ja tā ir darba diena, man vēl jāgaida, kad man pakaļ atbrauks draugs vai ''ātrie''. 

Apmēram 2 nedēļas pirms lielās dienas, mani katru dienu ''mocīja'' viltus kontrakcijas, kas bija neregulāras, bet diezgan sāpīgas (sajūta, ka visu vēderu uz 1-2min sarauj cietu kā akmeni). Tās pārgāja, kad atgūlos - tas arī bija mans noteicošais faktors, lai saprastu - ir vai nav pa īstam. Pāris dienas pirms oficiāli noteiktā dzemdību datuma - 24. augusta -  (kuru aprēķina pēc pēdējo mēnešreižu datuma), man bija iekšēja sajūta, ka tomēr negribu paļauties uz laimi un dzemdēt kur pagadās (zināms, ka, ja saukšu ātros, mani vedīs uz Dzemdību Namu, kur pēc jaunākās info esot totāla pārslodze un nevienas brīvas vienvietīgās palātas). 21. augustā pateicu Ģirtam, lai brauc mājās un ved mani uz Bulduriem, jo man VAJAG un es tā GRIBU, un ŠODIEN.... Bulduru slimnīcā mūs laipni uzņēma, noslēdzu līgumu ar slimnīcu (garantija, ka Tevi uzņems, kad būsi gatava braukt. Līgums bez maksas, toties palātas par maksu, ja neesi jūrmalniece), pārbaudīja mani un teica, lai braucu mājās, man process pat vēl sācies nav. Viss kas man jādara - daudz jāstaigā! Tajā pašā dienā visi aizgājām pastaigā uz manu pasaku mežiņu. Mazais aplis, nepilni 2km un es jau biju ''lupatās''. Ja esi bijusi stāvoklī, tad zini cik ļoti var būt grūti pēdējās dienās paiet, jo sāp iegurņa kauli, mugura dažbrīd un vispār gribās visus pasūtīt ieskrieties, jo pat sēdēt nav ērti.  Pēc pastaigas NULLE reakcijas. Nākamajā dienā vēl viena pastaiga, nu jau 3+km gara, es apņēmības pilna, bezmaz vieglā riksītī un Ģirts nopakaļus.... Visu vakaru NULLE reakcijas, vien nežēlīgas iegurņa kaulu sāpes tā, ka pēc pastaigas tik gulēt gribējās. 

Aizgājām visi gulēt, bet es jau ap 2.00 naktī biju nomodā un galīgi nemierīga, jo sapratu, ka tās viltus kontrakcijas (ak, naivā es!), sākušas mocīt mani nu jau arī guļus stāvoklī. Nemieru darīja tas, ka nespēju iemigt dēļ tā visa un ik pa laikam gribējās piecelties un pastaigāt. Ieslēdzu savu telefonā ielādēto kontrakciju skaitītāju - ik pa 6-9min. Nekas nopietns. Ap 4.20 no rīta telefona programiņa rādīja jau 5-6min starplaikus un es sapratu, ka laikam tomēr process sācies. Negribējās tik mājiniekus modināt bez jēgas un satraukt..... Piebikstīju Ģirtam ap 5.00AM, ka eju dušā (ja viltus, tad var pāriet siltā dušā), jo kaut kā baigi regulāri velk vēderu. Ja par sāpēm - paciešamas, kā krampī sarauj uz minūti un tad atlaiž. Man ir ļoti augsts sāpju slieksnis, tāpēc tik ilgi vilku, klusējot, vien meditatīvi staigājot un elpojot. Pēc dušas nekas nemainās, aplikācija rāda, ka regularitāte ir 5 minūtes. Modinu Ģirtu un saku - JĀBRAUC! Ieeju pie Sofijas un saku, ka mēs uz slimnīcu un laikam šodien sagaidīsim brālīti.... Sofijai smaids pa visu seju, miegs vairs nevienā acī un piekodina man obligāti dot ziņu!!!!! Apsolu to darīt!

Izbraucam uz šosejas.... Rīts ir vienkārši fantastisks - AUST saule, visapkārt MIGLA.... tonnām miglas! Es dievinu MIGLU! Ir fantastisks svētdienas rīts, šosejas tukšas, nevienas mašīnas, zemi pārklājusi migla aiz kuras aust oranža saule...un manas kontrakcijas ik pa 3-4min mani tuvina lielajam randiņam ar ilgi gaidīto puisīti! 6.30 atveru braucoša auto logu un safočēju saullēktu - šis skats man vienmēr paliks atmiņā....

6.50 iestājamies Bulduru nodaļā un vecmāte paziņo, ka man ir jau 8cm atvērums un lielāko darbu esmu cītīgi padarījusi jau mājās (scenārijs līdzīgs kā ar Sofiju pirms 10 gadiem...). Ūdeņi joprojām NAV nogājuši  un vecmāte saka, ka nedurs tos, lai pārģērbjos un sagatavojos procesam.... Ģirts, ieraugot mani, gatavu palikt nodaļā, joprojām netic tam, ka viss notiks šodien, noskrien pakaļ koferim uz auto, jo vecmāte saka, ka diezgan steidzami vajag uznest bērna pirmās drēbītes. ''Diezgan steidzami'' mani iedrošina! Staigāju pa dzemdību zāli un vecmātes vadīta kontrakcijas ''izdejoju'', grozoties, jo pagaidām nesāp, vien ir jūtams, ka VISS notiek! Koncentrējos uz procesu, vizualizēju procesu, elpoju, elpoju un darīju VISU ko vecmāte lika - ''Domā par sajūtām!'', ''Aizmirsti visu pārējo, koncentrējies uz sajūtām!!!!", ''Ja jūti, ka gribas spiest, spied!'', ''Nedomā par neko citu, ieklausies savā ķermenī!''

 7.30AM vecmāte pavaicāja vai esmu gatava, ja pārdurs augļūdeņus (paši neplīsa un tas bremzēja procesu). Teicu, ka esmu. Minūtes 15 pagāja kamēr dabūjām manu puiku pareizā dzimšanas pozīcijā un tad, kad aicināja kāpt uz krēsla, sapratu, ka tā ir FINIŠA taisne! Krēsls vienmēr ir ''redzamais finišs!".... nebija viegli! Tās 20- 30 min bija grūtas un smagas, bet es biju pie pilnas apziņas un ar milzu mīlestību un enerģiju iekšā TO paveikt. Ar vienu aci, spiežot, piefiksēju, ka telpā ir daudz cilvēku - tas uz labu: tie ir palīgi, sparīgas bitītes, kas gaidu bērniņu, lai apkoptu, pārbaudītu. Kopš biju uz krēsla, Ģirts arī bija blakus un atkārtoja to pašu, ko sacīja vecmāte. Pēdējos metros jutu, ka spēki mani pamet, jo kontrakcijas bija īsas un nevarēju tās līdz galam piepildīt ar spiešanu. Talkā nāca nodaļas dakteris - vīrietis, pie priekšpēdējās kontrakcijas piepalīdzot man, spiežot ar rokām bēbi caur vēderu. Šajā brīdī gan man bija iekšējs protests un vēlējos viņam ar elkoni nomērķēt pa seju, tai pat laikā sajūtot atvieglojumu, jo IZDEVĀS..... (manam puikam gadījusies liela galva, tāpēc arī neizdevās tik ātri sasniegt pašu finišu). Pēkšņi sajutu atvieglojumu un jau turēju sev uz vēdera mazu, autiņa apklātu kunkulīti, kas tirināja roķeles pa gaisu un centās atvērt ačeles! 8.01AM piedzima mans puika Aksels 3960g smags un 56cm garš.

Pārlaime, Visuma mīlestības sajūtu ieplūšana manī, asaras, asaras, asaras.... Laimes asaras un sajūta, ka ap mums pārklājas krāšņa visu varavīksnes krāsu ''ola/kokons'' - aizsardzībai:)

Svars un ēšana.

Ja runa par to, ko man vaicā par svaru..... grūtniecības laikā esmu nevis pieņēmusies svarā, bet to zaudējusi... Pa visiem 9 mēnešiem kopā (šobrīd skatos pierakstos, lai būtu precīza), zaudēju 3,1kg, kopš stājos uzskaitē. Tas tāpēc, ka nekad neesmu bijusi ''maziņa'' un man vienmēr bija rezerves, ko veiksmīgi zaudēju, gaidot puiku... Kā? Grūtniecība man diezgan automātiski lika samazināt porcijas izmērus: pirmos trīs mēnešus man bija nonstop slikta dūša (bet nevēmu), nevarēju un negribēju ēst vispār. Svars stāvēja uz vietas, nenāca klāt. Pēc 12. nedēļas atgriezās apetīte, bet laikam kuņģis bija sarāvies, jo ēdu ļoti mazām porcijām. Sākot no grūtniecības vidus, ēdu VISU (dievināju katru dienu bulciņas brokastīs!!!!!!!!!), bet ēdu MAZ.... un svars klāt nenāca... Gandrīz vispār atteicos no gaļas, jo iekšēji sajutu, ka tas NAV man un rada smaguma un ''sprāgoņas'' sajūtu iekšā. Neievēroju nekādas diētas, ēdu tiešām VISU, bet MAZĀS porcijās. Kopumā, kad piedzemdēju, uzreiz zaudēju 10 kg (t.i. svēru 10 kg mazāk kā pirms 9 mēnešiem). Grūtniecības laikā organisms pats sajuta, kas tam nepieciešams un kādās devās, bet svara zaudēšana arī mani pārsteidza, jo ar bām vecākajām meitām pieņēmos svarā par padsmit kg ;)

Izbaudot Eņģeļu klātbūtni ...

    Izbaudot Eņģeļu klātbūtni ...

    Jau vairākus mēnešus nevarēju atrast īsto brīdi, lai saņemtos un uzrakstītu savas sajūtas, vēlmē padalīties ar emocijām saistībā ar grūtniecību. Māmiņdiena klāt! Laikam šis ir tas brīdis, kad manu īpašo stāvokli - bēbīša gaidīšanu - vairs nenoslēpt, kad par to ir informēti arī attālāki cilvēki un, kad klačas ir aplidojušas visus manus un Ģirta radus, draugus un paziņas.

     Šobrīd rit 6. mēnesis jeb manam bēbīšpuncim ir pilnas 25 nedēļas. Šī ir mana trešā grūtniecība/trešais bērniņš. Ir divas lielas meitas - 14 un 9 gadus vecas no pirmās laulības. Trešais bērniņš ir apzināts lēmums, esot kopā ar citu vīrieti. Kad tad vēl, ja ne tagad?:) Dzīve ir pārāk īsa, lai gaidītu, plānotu un bērnu ''taisīšanu'' ierakstītu nākamās desmitgades plānā. Priecājos, ka Dieviņš mani savedis kopā ar manu mīļoto vīrieti, lai radītu ģimeni un mazu Minimausi:)

    Pirms gadiem septiņiem biju aizbraukusi pie vēdiskās astroloģes un viņa precīzi nolasīja manu astro karti par pagātni, kā arī paraudzījās nākotnes prognozēs. Mani ļoti izbrīnīja tas, cik precīzi astroloģe, mani nepazīstos, spēja saskatīt manu raksturu, manus svarīgākos dzīves notikumus, manu bērnu raksturus un attiecību paradigmu ar manām meitām. Uz jautājumu, vai man vēl būs bērni, astroloģe atbildēja, ka redz mani kopā ar vīrieti, bet tikai pēc 35 gadu vecuma (līdz tam man būs "putni'' galvā un nopietnas attiecības neuzsākšu) un mums būs bērniņš. Vaicāju par dzimumu, minot, ka gan jau trešā arī būs meita, uz ko astroloģe vēlreiz iemeta aci kartē un atbildēja, ka nekādā ziņā neredz vēl vienu meiteni - tas 100% būs puika. Pasmaidīju, - man un puika? - es neprotu audzināt puikas, jo esmu meiteņu mamma, nodomāju.... Šo es stāstu, jo man vienmēr ir piemitusi ļoti augsts intuīcijas līmenis un spēja sajust jeb saskatīt ar iekšējām sajūtām un pat, ja nekad nebūtu šo astroloģi satikusi un nekad nebūtu uzdevusi šādu jautājumu, es jau kopš paša sākuma - kopš dienas, kad vēl pat nebiju veikusi grūtniecības testu - zināju, ka gaidu puiku. To apstiprināja arī sonogrāfija pirms pāris nedēļām.

    Dienā, kad uztaisīju grūtniecības testu, es JAU zināju, ka esmu stāvoklī. Ir ļoti grūti paskaidrot šīs sajūtas, šo apziņu un pārliecību, kad intuīcija un iekšējās balss galvā kliedz, ka IR, pat, ja 6.00 no rīta tests rāda tikai vienu svītriņu un mani pārņem dusmas par to, ka tas nevar būt, jo es zinu, ka es esmu stāvoklī.... Ap 6.30, kad paņemu testu, lai to izmestu, vēlreiz uzmetu skatienu nelietīgajai VIENAI svītriņai un pamanu tai blakus blāvu, blāvu OTRU. Atceros, ka tobrīd pavisam skaļi teicu: "Es taču zināju!" Tai pašā dienā nodevu analīzes un jau pēcpusdienā saņēmu vēlreiz apstiprinājumu tam, ka esmu ''noķērusi'' pašu grūtniecības sākumu.

   

Pirmie 3 mēneši galīgi nebija tādi kādus biju gaidījusi.... abas iepriekšējās reizes līdz pat kādam 4. mēnesim man nebija ne mazākās sajūtas, ka esmu stāvoklī (ja neskaita to, ka klāt nāca liekie kilogrami kosmiskā ātrumā), bet šoreiz viss kā pēc grāmatas - slikta dūša (bez vemšanas), paranormāls nogurums 24h diennaktī (varēju aizmigt stāvus, traukus mazgādama, pa ceļam no darba bija bail, ka mašīnā ''izslēgšos''), slikta dūša un reibonis automašīnā (jau no domas vien, ka man atkal kaut kur jābrauc, šķērmi metās), muguras sāpes, vēdera vilkšana, raudulīgums, piepampušas un nenormāli sāpīgas krūtis, vēlme ēst kilogramiem banānus. Vārdu sakot, viss kā pēc grūtniecības ābeces.

    Jāpiebilst, ka tobrīd par bēbīti zināja tikai pāris cilvēki: Ģirts, manas meitas un pāris atsevišķie un kopējie draugi. Cilvēki, kuriem uzticējāmies un zinājām, ka bez mūsu atļaujas tālāk neizpļāpāsies. Man bija iekšēja sajūta, ka vēlos šo LIELO un svarīgo lietu saglabāt kā noslēpumu pēc iespējas ilgāk - izbaudīt to vienatnē tikai ar savējiem, priecāties kopā ar tiem ar kuriem esmu 100% pārliecināta, ka viņi par to priecāsies un pēc iespējas ilgāk dzīvot pozitīvā aurā, jo nojautu, ka diemžēl ne visi par to būs sajūsmā un nāks nosodījums, nāks daudzu cilvēku ''gudrās pārdomas'' par tēmu - vai Tev to vajadzēja? Vai tu neesi pārāk veca? Vai Tu spēsi par vēl vienu bērnu parūpēties? Vai nevajadzēja nogaidīt utt.? 4. mēneša beigās/5.mēneša sākumā, kad saņēmos jaunumus paziņot radiem un draugiem, jo noslēpt to vairs nevarēja, biju gatava ne tikai apsveikumiem, bet arī negācijām. Lai gan biju tam jau noskaņojusies, sākumā sāpēja ļoti - it sevišķi tas, ja uzzinu, ka cilvēki, kurus satieku labi, ja 1x gadā, pat labāk par mani pārzina manu veselības stāvokli, maciņa saturu un ko es spēju vai nespēju. Tiku aprunāta un izdīrāta pa vīlītēm. Izjutu to ar katru ķermeņa šūnu pat no attāluma. Tāda laikam cilvēku daba - jaukties ar saviem viedokļiem citu cilvēku dzīvē, izlikt savas negācijas un atstāt savu netīro ķepu nospiedumus tur, kur netiek aicināti. Bet netrūka un joprojām netrūkst draugu, kuri ar mums dala mūsu prieku, un šī sajūta, ka kāds kopā ar tevi priecājās, spēj atsvērt visu pārējo. Tāpēc arī es pirms pāris mēnešiem, lai gan pārdzīvoju, zaudējot pat ēstgribu un 2kg dzīvsvara, savācos, palūdzu saviem eņģeļiem apklāt pār mums savu aizsargvalnīti un uzliku "mīksto'' visām runām, klačām un pārgudrībām. Man šobrīd ir dziļi pie kājas, KO par mani kāds domā! Es izvēlos negatīvos cilvēkus izslēgt no savas dzīves un turpmāk komunicēt ar draugiem, kuri ir mīļi un tuvi. Es izvēlos dzīvesprieku, pozitīvismu un mācos būt laimīga!:) 

    Beidzoties pirmajam grūtniecības trimestrim, viss nostājās vecajās sliedēs - enerģija katru dienu augtin auga, kā ar rokas vēzienu pazuda visas nelabās dūšas un nogurumi. Šobrīd ir pilnas 25 nedēļas, bēbītis sver apmēram 700g un es jūtu un arī redzu kad viņš spārdās. Jūtos fantastiski labi, nekur nekas nesāp un nespiež, vēders ir daudz mazāks izmēros, nekā abās iepriekšējās reizēs un, lai arī cik dīvaini tas nešķistu, klāt nav nācis neviens pats kilograms. Kopš stājos uzskaitē, esmu zaudējusi 2kg un joprojām tie nav atgriezušies.

 

Ar katru grūtniecību arvien vieglāk uztveru procesu un to, kas mani sagaida. Ja pirmajā reizē es nespēju izbaudīt ne savu stāvokli, ne saprast, kas no manis tiek prasīts un sagaidīts bēbja kopšanas laikā, tad otrajā reizē es pilnībā spēju nodoties 9 mēnešu izbaudīšanai gan fiziski, gan garīgi. Un šoreiz cenšos vēl vairāk ieklausīties savās sajūtās, izjust punčbēbi jau tagad kā personību ar kuru spēju komunicēt caur mūsu eņģeļiem un ir 100% pārliecība, ka 

jau augustā mūsu tikšanās būs mīlestība no pirmā acu skatiena un pirmā elpas vilciena.