Vakara nodarbes:)

Šajās dienās pēc skolas notiek ziemas prieku baudīšana. Arī Larim. Viņš ir galvenais sniega piku ķērājs:D "Ābolīša" vilcējs gan nekāds;)

Pēc sniega priekiem  piegurums velk suņuku pie zemes un miegā atskan satrauktas rejas:))) Puiki iztur ilgāk, tumsa viņus netraucē nemaz un piekusums šķiet viņus panāk vien mājās ienākot.

Ievai sniegs patīk mazās devās:D
Viņa labprātāk savā nodabā spēlējas ar krāsainām koka bumbiņām - pacietīgi ver tās uz mīkstās, pūkainās stieplītes.

Ar lielajām veicas itin raiti, ar mazajām - kādam lielajam jāiet mazliet palīgā pieturēt stieplīti, bet šķiet, ka drīz arī mazās bumbiņas pakļausies meitas "dresūrai":)))
Šo rotaļu kaut kad redzēju pāris ārzemju blogos un tagad to iedzīvināju arī Mūsmājās, lai Ieva trenētu sīko pirkstu muskulatūru - pūkainā stieplīte ( nemaz nezinu kā viņu pareizi sauc, pūkainā ir mans izdomājums:D) ir feins variants, lai mācītos vērt dažādus mazus priekšmetus.

Kad apnīk vērt bumbiņas, tās tiek izmētātas pa grīdu, vai barotas sunim:D

Pēc tam gan nebēdniece arī pati tās lasa, gan ne bez mana atgādinājuma...

Šovakar, gaidot mājās mīļoto vīrieti no Gaujienas, uztamborēju viņa rīta kafijas krūzei "mētelīti". Varbūt tiešām kafija krūzē glabāsies mazliet ilgāk karsta:))

Pelēkā krāsa tāpēc, ka mīļotajam cilvēkam tā ļoti patīk. Viņš man saka - paskaties cik pelēkajam daudz krāsu un toņu. Un tā jau patiesībā arī ir.
Akcentam oranžā poga no Ievas kārbiņas. Gribēju gan sākumā sarkanu bumbiņu, lai būtu kā dzērveņoga, bet Ieva pēdējo sarkano ir kaut kur aizganījusi:D Tāpēc oranža, kā pīlādžoga! :))

Lai omulīgs vakars Jūsmājās! :))

Kruzuļšalle un kaķa glābšanas darbi...

Aizvakar tapa vēl viena trakā, spocīgā jocīgā kruzuļšalle - mazajai Everitai:))) (Pirmā tapa Ievai par godu tambordienai.) Everitas māmiņa pagājušajā nedēļā man epastā uzrakstīja ļoti jauku vēstuli (Paldies, Līga, par mīļiem vārdiem!:))) Esmu aizkustināta līdz sirds dziļumiem!) vēstules nobeigumā jautājot, vai nevaru uztamborēt kruzuļšalli arī viņas meitiņai. Godīgi sakot sākumā apjuku, jo nekad nevienam ārpus savu radu un draugu loka neko nebiju darinājusi. Baiļojos, vai spēšu pienācīgi izpildīt lūgumu. Bet Līga mani iedrošināja un te nu ir rezultāts:)) Es ļoti ceru, ka Everitai patiks! :)))

Tamborēju no šīs "Adelē" pirktās akrila dzijas ar tamboradatu Nr.1,75.

Šalle sanāca metru trīsdesmit gara, bet vēl vismaz puse no dzijas kamoliņa palika neiztamborēta. Bet gan jau radīsies pielietojums arī atlikumam:))

Bet vakar...

Nācām mājās no savas ikvakara pastaigas ar Ievu un dzirdam - kaut kur žēli ņaud kaķēns - tādā smalkā, izmisušā balstiņā... Un dzirdu savus puikus satrauktus skaļi runājam. Izrādās, mazs kaķēns kaimiņu sētā, kurā neviens nedzīvo, uzrāpies ozolā (bildē redzamajā) un netiek lejā. Vakars, tumšs, vairs neko nevar saskatīt, pat nevar redzēt to mazo ņaudētāju... Puiki aizstiepuši caur caurumu žogā mūsu garās trepes un organizē glābšanas darbus... Trepes izvelkamās, kuras kārtīgi jānostiprina... Bail iedomātie, kā tie glābšanas darbi būtu beigušies, ja mēs nebūtu laicīgi mājās pārnākuši. Kaimiņu māja ir līdz galam nepabeigta jaunbūve, pagalamā bedres un sazin kas vēl...

Mīļotais vīrietis pieslēja trepes pie koka un es kāpu kaķim pakaļ.Gribēja kāpt mīļotais vīrietis un puiki, bet man bija bail, ka pienācīgi nenoturēšu trepes un tad glābšanas darbi beigsies nelāgi, tāpēc izmantoju sievietes privilēģijas - iet pa priekšu:D

Uzkāpu tik tālu, cik sniedzās trepes, bet mazais kamoliņš vēl joprojām atradās neaizsniedzamā attālumā. Pa tumsu neriskēju kāpt kokā, ja nu kāds zars sauss un neiztur manu svaru.
Kāpu lejā. Puiki raud. Skaidrojam kāpēc nevaram vakarā vairs neko paši izdarīt... dēli neklausās, tik kā mantru skaita - viņam bail, viņš tur nomirs...

Zvanu 112. Jauka sievietes balss man iecietīgi skaidro, ka šovakar neviens nebrauks celt no koka kaķi. Sapratu,ka glābēji nepieciešami svarīgākos darbos, mazliet pat tā kā nokaunējos par savu ideju zvanīt glābšanas dienestam dēļ kaķa... sieviete saka - zvaniet rīt, bet man šķiet, ka viņa cer, ka nezvanīšu vairs...Bet kaķis aiz vien žēlāk lūdz pēc palīdzības.

Sameklēju Slokas patversmes telefonu. Izstāstu situāciju, bet arī viņiem nav garāku trepju par manējām. Turklāt ugunsdzēsējiem neesot vērts zvanīt, tāpat nebraukšot. Jā, es tagad to jau zinu. Patīkama vīrieša balss mani mierina - kaķis vienu, divas, vai trīs dienas pabļaus un pats nokāps lejā. Vai Jūs daudz kaķa skeletus esat kokā redzējusi? Man gandrīz sanāk smiekli. Nē, neesmu gan. Nevienu pašu kaķa skeletu kokā neesmu redzējusi, ja gribu būt precīza. Prāts kļūst nedaudz mierīgāks, bet tikai līdz brīdim, kad atkal izdzirdu kaķa raudas... Tās uz pašdarbību ir atkal pamudinājušas puikus. Viņi pa kluso vēlreiz aizstiepuši trepes uz kaimiņu sētu un stutē pie ozola. Sabaru un iedzenu istabā. Abi riņķo pa māju un visu laiku runā par kaķi. Nonāk pat tiktāl, ka rīt, tas ir šodien neies uz skolu, bet glābs kaķi. Nu man žēl gan puiku, gan kaķa... Stingri pasaku, ka glābšanas darbi, ja tādi būs nepieciešami turpināsies tad, kad viņi pārnāks no skolas un ne minūti ātrāk...

Daniels šorīt no rīta pa pusei apģērbies aizcilpoja uz kaimiņu sētu apskatīties, vai kaķis jau nav pats izglābies. Pie sevis klusībā cerēju, ka būs gan pa nakti norāpies no tā koka. Diemžēl manas cerības neattaisnojās... Līdz pat šim laikam kaķēns sēž kokā un izmisīgi ņaud. Ir pagājusi tikai viena diena... Gaidu mājās savējos un tad iesim mēģināsim pa dienas gaismu mazo nelaimes čupiņu nocelt no koka. Ļoti ceru, ka izdosies, bet ja ne? Vai tiešām tad tikai atliks gaidīt tās divas, trīs dienas?

Tambordienas rezultāts:)

Nu re, ne gads nepagāja - tambordienas darbiņš pabeigts:D

Šī te tambordienā radītā pinkainā kaudzīte paturpinot pārvērtās par...

Jā , jā, tā ir šalle. Pinkaina un inčīga bez gala:D

Ļoti, ļoti vienkārši tamborējama:))) Šalle veidojas tikai no garo stabiņu rindām, tātad pa spēkam ikvienai:))) Ideja nav mana - inčīgo, pinkaino šalli atradu ļoti jaukā blogā http://needleb.wordpress.com. Nesaprotu kāpēc man Blogu Dievs joprojām neļauj izveidot saites...:(

Šallei izmantoju šo dziju - vienu ficīti, bija palikusi kraukļa krājumos viena un vientuļa:))

Tamborēju ar tamboradatu nr.1,75.

Tambordienā tamborēju braucot auto pa Kurzemes pusi, atgriežoties mājās tamborēšana gan vairs nebija iespējama - Ievas zobi pieprasīja manu nedalītu uzmanību:D Šalli turpināju vakar un aizvakar, kamēr Ieva gulēja, tas gan nebija ilgi:)))

Te šalle nonākusi pie īpašnieces:))) Izskatās, ka viņai patīk! :)))

Paldies Lindai http://lvlindabelinda.blogspot.com par šo jauko kopīgās tamborēšanas ideju! :))))


JAUKAS BRĪVDIENAS VISĀM! :)))

Veiksme loterijā, vēlēšanas un maza niekošanās tamborējot:)))

Pa visam negaidot esmu laimējusi... Man vēl joprojām neticas, ka tā var būt!:)))) Mīļš paldies, Ilze! ( http://sarkanabiete.blogspot.com :))) Mans prieks par žurnālu tāds silts un saulains:))))

Sestdien pamodos ar domu, ka svarīgākais darbs šajā dienā būs aiziet uz vēlēšanām. Mājās kopīgi izlēmām, ka vēlēšanu dienu vajag padarīt mazliet interesantāku:)) Izlēmām, ka brauksim vēlēt uz Kurzemes pusi un pa ceļam šo to apskatīsim:)))


Pirmais apskates objekts mums bija pati kuplākā Latvijas liepa:)))

Popraga liepa - mūsu senčiem bija kulta koks. Nebiju iedomājusies, ka tā ir TIK KUPLA!!!! :)))) Ar tik daudziem stumbriem:))) 24 stumbri! Bērni tajā noteikti varētu spēlēt mājas:)))

Senos laikos barons bija licis to nocirst,(viņam nepatika, ka ļaudis šo liepu uzskatījuši par īpašu) bet tā atkal ataugusi - tikai jau ar vairākiem stumbriem. Barons to ieraugot saskaities un licis nocirst vēlreiz. Liepa atkal spītīgi augusi par jaunu - tikai jaunu stumbru bija kļuvis vēl vairāk. Tad jau pat baronam kļuvis neomulīgi un viņš licis kokam mieru. Kas zin kā tur pa īstam ir bijis. Bet liepa ir kupla:)))

Tālāk braucām uz Valdemārpili - ciemos pie Latvijas resnākās liepas:))) Iepazīstieties - Valdemārpils Elku liepa, jeb Sasmakas Elku liepa! Šai liepai praktiski nav stumbra - zari vijas jau gandrīz no pašas zemes. Un liepas pakājē - vecs lielgabals. Puikiem spīd acis ko tādu ieraugot:)))

Šis veidojums man atgādina bruņurupuci! Acis, kuras skatās no augšas - ļoti līdzinās kādā bērnu grāmatā redzētai bruņurupuča sejai:)))

Virs galvas žēlas putnu klaigas. Tās dzirdot vienmēr jāpiedomā par tiem, kuri paliks kaut kur ceļā un atpakaļ vairs nekad neatlidos. Tādos brīžos Nilsu Holgersonu prasās plauktā sameklēt.

Jau projām ejot ieraugu šo. Kā uzzīmēts.

Savu pilsoņa pienākumu izpildām Valdemārpilī:)) Izskatās, ka šogad cilvēki vairāk nāk vēlēt. Man prieks par to, jo visbēdīgākā ir vienaldzība...

Tālāk braucam apciemot Tilgaļu lielo akmeni:)))

Un mākoņi tādi...

Diena jau pāri pusei, gribas ēst:))) Braucam uz Copi:))) Nē, ne makšķerēt:D
Cope - mazs lauku krodziņš pretī Rideļu dzirnavām. Šeit iegriežamies tad, kad sakārojas gardas pankūkas no Rideļu dzirnavās maltiem miltiem,(ar vienu pankūku pilnīgi pietiek, jo tās šeit riktīgi lielas) vai kādu kārdinoši ceptu līni. Ir dabūjams arī pīlādžu šņabis:D Tas laikam makšķerniekiem vairāk domāts:))) Vai vēlāk rudenī nobaudāms mājas ābolu vīns...

Dīķis rāms kā spogulis. Tāds svētdienīgs miers pa visam ne svētdienā:)))

Runcis un gulbji. Viņi šeit sader kopā:)))

Pati Cope. Smuki nobildēt traucē saule, bet garām braucot atpazīsiet:))

Un jau braucot mājup caur auto stiklu bildēta norāde uz krodziņu. Tur tāds stilīgs makšķernieks visus sagaida:))))

Visu brauciena laiku man blakus atradās Ieva un šis rozā rokdarbs. Rokdarbs par godu Lindas (http://lvlindabelinda.blogspot.com) ierosinātai tamborēšanas dienai:)))

Tamborēju braucot mašīnā pa vidu saruniņām un Ievas izklaidēšanai. Darbiņu nepabeidzu,jo mājās nonākot Ieva visu uzmanību pieprasīja sev. Zobi vairāki uz reiz krasi mainījuši meitēna uzvedību. Pabeigšu, tad pastāstīšu kam tas top:)))