Lielie ledi Kaltenē!

Vakar pēcpusdienā braucām skatīties lielos ledus gabalus Kaltenes jūrmalī.:))

Tos ieraugot aizrāvās elpa! Skats tiešām bija iespaidīgs! :))) Manas bildes gan tikai ieskatam, jo  vakar  bija pārāk vēls, lai fotogrāfētu " pa smuko".

Te es ar Ievu blakus ledus kalnam, lai labāk varētu saprast, cik īsti liels tas bija! Šogad Kaltenes ledi ir lielāki nekā pagājušajā gadā Pļaviņās, tikai skatītāju gan  daudz mazāk:D

Ledus kalns izkārtojies apmēram 300 metru tālu no krasta. Mēs tā droši gājām pa ledu līdz šim ledus krāvumam, jo zinām, ka šajā vietā nav dziļš. Ja nu gadās ielūzt, tad ūdens nebūtu dziļāk par ceļiem. 

Te Daniels jau paspējis uzkāpt pašā virsotnē vienam no ledus klučiem. Man mazliet bail, bet viņam par to lielie smiekli.:D

Gar pašu ledus krāvumu vietām mazliet skalojas ūdens, tā ka pēc pāris dienām ar sausām kājām līdz tam vairs nenokļūt. Bet šodien, rīt domāju ka vēl droši var iet.

Galu galā arī es tā prātīgi pakāpu augstāk. Un ko es ieraudzīju? :)))

Jūra otrā pusē lediem daļēji ir jau atkususi! :)) Jāgaida peldēšanās sezonas sākums tagad! :)))

Pirms projām došanās Daniels vēl paspēja izložņāt pāris ledus izveidotos bunkurus:)))  

Viņš arī bija tas, kurš atpakaļceļā uz mājām izteica domu, ka kaut kad būs jābrauc uz Pļaviņām skatīties ledus sastrēgumi. Zinu jau, ka viņam tur padomā uzkāpt kaut kur pēc iespējas augstāk par spīti pieaugušo aizliegumam! :D

Ja arī Jums, tā pat kā Danielam, patīk kāpelēt, tad tagad ziniet kur to var darīt pēc sirds patikas! :))) Kādu īsu brīdi vēl!:))

Paliktnis no jūras:)

Mūsu ģimenei patīk ceļot, bet ne vienmēr tas nozīmē doties garos, tālos ceļojumos. Bieži vien tas ir te pat netālu - gar jūru uz Kurzemes pusi. Uz Kurzemes pusi tāpēc, ka tad nav jābrauc caur Rīgu un ietaupās laiks.:) 

Nereti mūsu galamērķis ir Mērsrags vai Kolka, retāk - Ziemupe, jo tā no mums tomēr sanāk tālāk. Kaut gan tur ir tādi kadiķi...un šūpoles pašā jūras krastā!  Puikiem jau nu ļoti patīk tajās tā kārtīgi izšūpoties lūkojoties jūrā. Jāteic - man arī.:))

Te  mazs gabaliņš Ziemupes kadiķu - viena no lielākajām un manuprāt arī skaistākajām Latvijas kadiķu audzēm. 

Bērniem patīk  kadiķos spēlēt paslēpes - kadiķi ar saviem zariem, augot viens otram cieši blakus veido tādas kā nelielas istabas.:)

Un vasarās te gaiss reibinoši smaržo pēc sveķiem, zālītēm, meža zemenēm...noreibt var vienā mirklī -  rodas tādas interesantas sajūtas kadiķu vidū stāvot - it kā tūlīt, tūlīt  pavērsies kāds neredzams priekškars un tu sastapties ar rūķi, laumiņu vai meža veci:D

Tur ir kaut kas no pirmatnības, kuras laikam jau mazliet pietrūkst ikdienā... 

Te skats uz Ziemupes baznīcu. Man ļoti patīk tie atvērtie vārti:)

 Šī baznīciņa ir vienkārša, bez torņa - lai nemaldinātu jūras braucējus. Vasarā tās durvis bija vaļā, ja sakārojās, varēja ieiet un uz mirkli vienatnē piesēst...Žēl, ka Latvijā tādu baznīcu nav vairāk. Bez šīs es zinu vēl tikai vienu, kuras durvis ir vaļā jebkurā diennakts stundā. Bet varbūt tas ir jau cits stāsts, par mums, par latviešiem.

No viena šāda Kurzemes brauciena mājās pārvedām jūras krastā atrastu sālsūdens nogludinātu koka  gabalu, kurš mūsmājās nonācis kļuva par paliktni katliņiem:)

Paliktnis gan nāk no Kolkas jūrmalas, bet tāpēc ne mazāk mīļš:) Reizēm vakaros runājoties nejauši pievēršam tam skatienu un tad sākas - atceries toreiz Kolkā...jā ar Ievas ratiem pa tām kāpām...tās priežu beciņas...klau, bet saldētavā vēl beciņām jābūt...:)