Sestdiena drīz vienā Latvijas pusē, drīz otrā. Bez puikiem gan. Danielam jāpiedalās Jūrmalas kūrorta sezonas atklāšanas gājienā, Kristiāns iecerējis savus darbus, kurus nevēlas atlikt. Nu ja, pusaudžu vecums un tiesības pašiem izlemt, braukt līdzi, vai nē. Ievai tādu tiesību pagaidām nav:D
Jautājums par un ap mājām vēl joprojām atklāts. Tādēļ arī mērojam ceļu uz Saulkrastiem. Ieva Saulkrastos kādas mājas verandā mēģina tikt nevis kāpjot pa trepēm, bet lidojot. Īsāk sakot - krītot. Otro reizi divu dienu laikā. Pirmais lidojums bija mūsmājās. Par laimi abi veiksmīgi. Tikai manas izbailes un Ievai kāds papildus zilums. Ieva kāpšanas jautājumā pārspēj abus puikas kopā:D
Mājupceļā kāds mirklis "Vīgantos" - krodziņā pie Gaujas no Murjāņu puses braucot. Otrpus Gaujai "Rāmkalni". Šeit piestājam tad, ja kārojas rāmāku gaisotni un ēdienu ar mājas garšu.
Atceros, kā pirmo reizi krodziņā ieejot mazliet apjuku - šķita, ka galdi saklāti kādam svinīgam pasākumam. Uz galdiem glīti salocītas salvetes, sveces. Nebiju gaidījusi ko tādu no vienkārša lauku krodziņa ceļmalā. Interjers mazliet "velk" uz padomju laikiem, bet to visu atsver krodziņa saimnieku šarms un gardie ēdieni.
Mums pat ir sava izdomāta leģenda par krodziņa mājas tēvu:))) Esam izfantazējuši, ka saimnieks kādreiz padomju gados ir strādājis kādā slavenā Rīgas krogā, līdz mūsdienās pats ir kļuvis par krodziņa īpašnieku. Tik staltu stāju un apkalpošanas kultūru bieži negadās baudīt:)) Nu ja, tā mūsu versija, kas zin, kā patiesībā. Iespējams kādu reizi saimniekam to tiešos vārdos pajautāšu un tad jau redzēs, cik tuvu, vai tālu no patiesības mēs būsim bijuši:D
Pasūtot ēdienu priecēju acis ceriņu ziedos. Atrodu vairākas laimītes pat īpaši nemeklējot. Un vēlos atkal kā bērnībā... Atmiņā ataust ceriņi "Mieriņu" mājās. Tos vienvasar kopā ar māsām kārtīgi izšķirstīju laimītes meklējot - gribēju, lai tētis man uzdāvina īstu, dzīvu pērtiķēnu. Tas laikam pirmā zoodārza apmeklējuma iespaidā:D
Šoreiz našķojos ar aprikozēm pildītu vistiņu. Gardi gan:)) Kādreiz mājās varētu mēģināt atkārtot šo recepti.
Vakarpusē dodamies uz Kurzemes Dziesmu svētkiem Saldus Kalnsētas parka estrādē.
Brīnos, ka cilvēku tik maz. To, kas uzstājas, šķiet vairāk kā klausītāju. Pēdējās rindās - ģimenes ar maziem bērniem. Arī ratos:)) Tāds mazs, mazliet atsevišķs burziņš :D
Kāds mazuļa tētis uzkrītoši skatās uz mums un smaida. Jau mazliet neērti paliek, mulsi smaidu viņam pretī. Viņš pieceļas un nāk tuvāk. Sveiki. Tu taču esi Aigars - jautā mīļotajam vīrietim. Nu protams ne:D Vakara gaitā ik pa laikam sasmaidāmies. Gadās arī tā. Līdzīgu cilvēku jau netrūkst.
Priecēju acis raugoties uz dziedātāju košajiem brunčiem:))) Ausīm bauda klausīties skanīgajās balsīs:)))
Pūtēju orķestris "Rīga". Vai nav smuki? :))
Konča noslēgumā divu, man mīļu diriģentu sumināšana:)))
Mājupceļā prieks par jauko konci, par to, ka nenoslinkojām un prieks par vasaras mākoņiem. Ik pa laikam skaļi saucu - re! Paskaties! Ui, kādi tur! It kā tā pat nebūtu redzami:D
Jaunpils apkārtnē sastopam miglu.
Tik ļoti vasarīgas sajūtas. Siltas. Un mazliet kā piens.
Jautājums par un ap mājām vēl joprojām atklāts. Tādēļ arī mērojam ceļu uz Saulkrastiem. Ieva Saulkrastos kādas mājas verandā mēģina tikt nevis kāpjot pa trepēm, bet lidojot. Īsāk sakot - krītot. Otro reizi divu dienu laikā. Pirmais lidojums bija mūsmājās. Par laimi abi veiksmīgi. Tikai manas izbailes un Ievai kāds papildus zilums. Ieva kāpšanas jautājumā pārspēj abus puikas kopā:D
Mājupceļā kāds mirklis "Vīgantos" - krodziņā pie Gaujas no Murjāņu puses braucot. Otrpus Gaujai "Rāmkalni". Šeit piestājam tad, ja kārojas rāmāku gaisotni un ēdienu ar mājas garšu.
Atceros, kā pirmo reizi krodziņā ieejot mazliet apjuku - šķita, ka galdi saklāti kādam svinīgam pasākumam. Uz galdiem glīti salocītas salvetes, sveces. Nebiju gaidījusi ko tādu no vienkārša lauku krodziņa ceļmalā. Interjers mazliet "velk" uz padomju laikiem, bet to visu atsver krodziņa saimnieku šarms un gardie ēdieni.
Mums pat ir sava izdomāta leģenda par krodziņa mājas tēvu:))) Esam izfantazējuši, ka saimnieks kādreiz padomju gados ir strādājis kādā slavenā Rīgas krogā, līdz mūsdienās pats ir kļuvis par krodziņa īpašnieku. Tik staltu stāju un apkalpošanas kultūru bieži negadās baudīt:)) Nu ja, tā mūsu versija, kas zin, kā patiesībā. Iespējams kādu reizi saimniekam to tiešos vārdos pajautāšu un tad jau redzēs, cik tuvu, vai tālu no patiesības mēs būsim bijuši:D
Pasūtot ēdienu priecēju acis ceriņu ziedos. Atrodu vairākas laimītes pat īpaši nemeklējot. Un vēlos atkal kā bērnībā... Atmiņā ataust ceriņi "Mieriņu" mājās. Tos vienvasar kopā ar māsām kārtīgi izšķirstīju laimītes meklējot - gribēju, lai tētis man uzdāvina īstu, dzīvu pērtiķēnu. Tas laikam pirmā zoodārza apmeklējuma iespaidā:D
Vakarpusē dodamies uz Kurzemes Dziesmu svētkiem Saldus Kalnsētas parka estrādē.
Brīnos, ka cilvēku tik maz. To, kas uzstājas, šķiet vairāk kā klausītāju. Pēdējās rindās - ģimenes ar maziem bērniem. Arī ratos:)) Tāds mazs, mazliet atsevišķs burziņš :D
Kāds mazuļa tētis uzkrītoši skatās uz mums un smaida. Jau mazliet neērti paliek, mulsi smaidu viņam pretī. Viņš pieceļas un nāk tuvāk. Sveiki. Tu taču esi Aigars - jautā mīļotajam vīrietim. Nu protams ne:D Vakara gaitā ik pa laikam sasmaidāmies. Gadās arī tā. Līdzīgu cilvēku jau netrūkst.
Pūtēju orķestris "Rīga". Vai nav smuki? :))
Konča noslēgumā divu, man mīļu diriģentu sumināšana:)))
Mājupceļā prieks par jauko konci, par to, ka nenoslinkojām un prieks par vasaras mākoņiem. Ik pa laikam skaļi saucu - re! Paskaties! Ui, kādi tur! It kā tā pat nebūtu redzami:D
