Mazliet jūras, mazliet dejas:))

Meža zemenītes zied:))

Smaržo pēc vasaras, nesen pļautas zāles un saulē sasilušas zemes. Baso kāju sezona :)))  Aizvakar naktī lija pamatīgs lietus un nakts lielāko daļu varēja vērot zibeņu rotaļas debesīs, vēl šodien par lielajiem lietiem liecina  peļķes uz ielām.

Pa ceļam uz jūru, kādas mazas kājas cenšas  iekāpt visās sastaptajās peļķēs nenoaujot kurpes, par zeķēm pat nerunāsim:D

Pirmās smilšu kūkas.

Un tad ūdens pētīšana. Sākumā bijīgi, pašā jūras maliņā, vēlāk jau aiz vien tālāk un tālāk no krasta. Šļakstināšanās prieks, viļņos stāvēšanas prieks, krastā steigšanās prieks.

Ievai pēta tik nopietni un aizrautīgi. Es nejaucos, vien esmu blakus.

Ik pa laikam meita atgriežas krastā, lai nākamajā reizē iebristu ūdenī vēl mazliet tālāk. Kādā brīdī tiek atklātas slapjās smiltis. Top pirmā smilšu pils.

Kāds nebēdnīgs vilnis gan pili nolīdzina. Ievai acīs izbrīns un samulsums. Kā tā?

Nekas cits neatliek kā pieņemt dubļu vannas:D Pētījumu rezultātā slapja un netīra kleita un tāda pati meita:))) Bet tas netraucē mājupceļā mazliet iepētīt struteni.

Mājās pastaigā piedzīvotais jāizstāsta labākajam draugam:))

Un tad! Re cik labi, ka kāds aizmirsa par krēslu!

Es te mazliet padejošu! Uz virtuves galda! Mamma gan neļauj, bet es tomēr padejošu...

 Ieva pati savu dejas mūziku rada :))Ar zvaniņu skaņām:)))

Kristīnes jūras koki ar zvaniņiem tik lieliski, ka no prāta neiziet.
 Ja mājās jaunu jūras koku nav, bet vecie sausi izžuvuši un nepakļaujas urbšanai. Ko tad? Radās doma par skanošu aproci, kuru viegli uzvilkt un novilkt Ievai pašai.
Uzadīju mazu zeķes valnīti no pāri palikušas dzijas galiņiem, adīšanas procesā ieadīju arī zvaniņus. Būtu vairāk, bet pāris Kristiāns paņēma savām zivīm:D Zvaniņi sākumā turējās cieši klāt adījumam, bet ar laiku zvaniņu smagums dzijas pavedienu izstaipīja. Mazi pirkstiņi šajā procesā arī mazliet palīdzēja. Ir tāda aizdoma:D Bet ir ok, vismaz pagaidām, neviens nav notrūcis. Kaut apčubināti aprocē tiek gandrīz katru dienu, nu jau vairāk kā mēnesi.

Ieva pati izdomāja, ka var izrotāt arī kāju. Tā mazliet indiešu meiteņu stilā laikam:D

 Kad apnīk dejot, var krist virsū Larim kā uz mīksta dīvāna:))) Iespējams, ka Laris ir pats pacietīgākais suns tuvākajā apkārtnē. Un mīlošākais arī:)))

Sniegu un brīnumainos svētkus gaidot::))

Man, kā šim putnam, pārsteigumā izstiepies pa visam garš kakls:D Vai jau tiešām ir sācies decembris? Un pa visam drīz Ziemassvētki būs klāt? :))

Ar katru dienu aizvien biežāk saņemu apliecinājumu tam, ka Ziemassvētki tiešām nav aiz kalniem vairs. Kaut arī no sniega nav ne vēsts. Varbūt tāpēc acu skats aiz vien biežāk kavējas tuvumā esošajās baltajās lietās...:))

Varbūt sniegu var piesaukt šādi:))))

Tamborēju baltas pārsliņas savam un citu priekam un klusītēm ceru, ka uz Ziemassvētkiem balts sniedziņš tomēr būs. Kas gan tie par Ziemassvētkiem bez sniega? :)))

Gribas tās baltās kupenas, sniegavīrus, bērnu sabūvētās sniegabūdas pagalmā, brišanu pa sasnigušu mežu pēc eglītes un pēcāk karsto dzērienu ar mandarīniem...:)))

Kārojas ieraudzīt sarmu kokos un leduspuķes logu rūtīs. Tās pēdējās - vismaz vecāku mājās:))) No rīta sastapt krāsainus putnus aiz loga iekārtajā barotavā...

Mājās vējo priežu smarža - adventes vainadziņš tapa no priežu zariem, šķiet ka tad tam ilgāk nebirst skujas. Bet varbūt tās tikai manas iedomas:D. Jau kuro gadu pie sevis iedomāju, ka vieglāk vainadziņu būtu nopirkt, jo florista talanta manī nav ne grama, bet spītīgi tomēr pinu pati:D un mierinu sevi ar domu, ka ar katru gadu par kapeiku labāk sanāk:)))
Nezinu kā Jums, bet man pēc šāda veida darbošanās paliek pāri zaru gali, mazliet arī skujas. Jau domāju, ka zaru atgriezumus vajadzēs nest uz papīrgrozu, bet tad radās fiksā ideja:D

Pāri palikušos zaru galus un skujas ar savām fiskarenēm sašķērēju mazos gabaliņos un burciņā iekšā, košumam lentes galiņš un smaržu podiņš vannas istabai gatavs. Nezinu, cik ilgi vannas istabā smaržos pēc priedēm, pieļauju, ka neilgi. Bet nekas, nav jau problēmu pēc kāda laika nomainīt - vēji parūpējas, lai rudenī un ziemā zari būtu viegli pieejami:))) Sintētiskos atsvaidzinātājus mūsmājās nelietojam jau sen. Pietiek noiet veikalā gar plauktiem, kuros tie stāv, lai vēlēšanās tos iegādāties zustu uz ilgiem laikiem...

Tiklīdz veikalos uzrodas mandarīni, tā mūsmājās viens otrs no tiem kļūst par adatainu krustnagliņu ezi:D Priecīgi un ar jauku smaržu:))) Kā mazi, omulīgi atgādinātāji, ka skaistākie, brīnumainākie gada svētki vairs nav tālu...:)))

Kamēr es savā nodabā darbojos, darbojas arī citi:)))
Ieva ir pārņēmusi savā varā lielāko daļu virtuves plauktu un skapīšu, par to viņai pašai liels prieks:)))

Laris dauzās ar puikām, bet ieraugot fočiku kļūst kautrīgs un saka - mani lūdzu nebildē, neesmu fotogēnisks:D Bet kurš gan viņu klausa? Puikas jau nu nē:D

Toties kāds cits pozē uz nebēdu:D

Lai gaišs Jums visām brīnumu gaidīšanas laiks! :)))

Prieks un dzijas krikumiņi:))

No rītiem, paskatoties uz logu rūtīm, prātā nāk Čaks un pie sevis gribas dungot - miglā asaro logs, tikai tevi es mīlējis esmu...

Kopš vakardienas sirds apvidū ieritinājies silts prieks un tur arī palicis:)))
Burti visiem vienādi, bet veids, kādos tos sakārtojam, radot vārdus un teikumus gan katram savs...
Vakarrīt sēžot un baudot savu rīta kafiju dzirdēju telefonā nopīkstam ziņu. Izlasīju un pirmajā brīdī apstulbu! Numurs it kā nezināms, bet tekstiņš.... Aaaaaaa. Lasu kārtējo atrasto smuko blogu un domāju,es zinu kādu kas tā runā, es viņu zinu! Nu protams es Tevi zinu:) Izlasīju atsūtīto zīmīti vēlreiz un pēkšņi apjautu, ka arī es zinu, kas man šo ziņu sūta! :))) Tā raksta tikai kāds man zināms un mīļš cilvēks! :))) Neticami, ka tā pa visam nejauši netā var kādu sastapt. Precīzāk - atkal sastapt!:))) Tā brīnumaini tas! :)) Vēl jo vairāk tāpēc, ka par manu niekošanos ar blogu nezina neviens no maniem draugiem, vai paziņām. Pirms bloga šo to rakstīju uz mazām lapiņām, reizumis lekciju pierakstu pēdējās lapās un pat uz avīžu baltajām maliņām.... bet tas viss parasti kur zuda un pagaisa bez pēdām... Bet notiek jau tā, kā tam ir jānotiek, vai ne? :)) Un kādas dažas domas jau mazliet ap divdesmito novembri vijas...:))))

Vēl viens prieka avots mūsmājās skraida uz četrām kājām, rej un baida Pinci! :))) Iepazīsties - Zorro! Mūsmājās gan tikai uz dažām dienām, bet jau no vakardienas radījis tik daudz smieklu un prieka mūsmājās, ka viņa noteikti pietrūks, brīdī, kad svētdien viņš dosies atpakaļ uz savām mājām... Iespējams ir pienācis īstais laiks mūsmāju sunim.

Ievai liels brīnums par Zorro:))) Turklāt viņa uzskata, ka tas ir kaķis. Varbūt mazliet jocīgs, mazliet dīvains, bet kaķis:D Spītīgi tā arī sauc - Ka (tas viņas leksikā nozīmē kaķis). Abi brāļi cenšas māsu pārliecināt, ka tas tomēr ir suns. Pagaidām gan nesekmīgi... No malas noskatoties raibajā bērnu un dzīvnieku kompānijā man ir grūti valdīt smieklus:)) Pilnīgs haoss virtuvē un dienas režīmā kā tādā:D

Te Ieva cenšas pieglausties jaunajam "kaķim", tātad atzinusi par savējo:)) Tikai mazliet nav aprēķināts attālums...:))

Apkārt notiekošais kaut kādā veidā ietekmē arī mūsu darbošanos. Šodien realizēju jau kaut kad krietni sen byelizabethcat.blogspot.com skaistajā blogā (sazin kāpēc nevaru ielikt saiti) redzētu ideju par dzijas atlikumu, krikumu izmantošanu:))) Mans variants sanāca šāds:))

Ņēmu savu dzijas krikumiņu burku, vienu caurspīdīgo dokumentu kabatiņu, kā arī vienu garāku dzijas pavedienu ar adatu. Nu tālāko jau Jūs sapratāt! :)))

Var mazliet just, ka pie mums ir vējš! :))

Krāsainas, priekpilnas brīvdienas Jūsmājās! :)))

Hiacintes:))

Šorīt saplaukušas hiacintes! :)))

Puķes ar mīļotā vīrieša starpniecību atceļoja no veikala vēl mazos pumpuros esot. Ik rītu skatījos uz tām un domāju kādā krāsā gan šis ziedu brīnums būs...

 Vēl vakar bija zaļganas ziedu vālītes, šorīt baltas ziedu kupenas!No rīta pusmiegā nokļūstot virtuvē sajutu kā  tās smaržo un uz reiz pamodos:D 

Pagājušajā nedēļā, laistot puķes, iepētīju hiacinšu podiņu - plastmasas podiņš ar kaut kādiem uzrakstiem, prasījās pēc kaut kā cita, bet tā kā ziedi bija jau pumpuros pārstādīt citā podiņā nešķita prātīgi. Tad nu izlīdzējos ar to, kas bija pie rokas, lai mazliet pārveidotu plastmasas puķupodu. 

Paņēmu vīna pudelei veikalā pārvilkto tīkliņveida materiālu uzvilku puķupodam un iesēju mazus tamborētus ziediņus, gar podiņa augšpusi apsēju krāsainu diegu.

 Viss! Un podiņš ieguva citu izskatu!  Tādu pavasarīgu:))

Vienīgais, kas šajā eksperimentā mani īsti neapmierina ir tas, ka tīkliņveida materiāls nedaudz noslīd no podiņa pašas augšējās malas.  

Mēģināju šo materiālu vietā noturēt ar diegu - to sasienot stingrāk, bet nelīdz. Varētu to varbūt līmēt, bet negribas nodarīt pāri ziediem. Līmēšanu izmēģināšu kādam tukšam podiņam un tad jau redzēs, vai tas palīdz...