Krustiņziņa nr 19.

Maijrozītes...

Pagājušā vasarā man nācās mazliet, tā teikt, pavārtīties pa gultu, jo  veselības aptrūkās. Mocījos ar sāpēm, dusmojos un dzīvoju to vasaru. Sāka plaukt un smaržot maijrozītes un man gribējās viņas izšūt... Diemžēl neatradu nevienu procesa bildi, kaut kur paklīdušas...
Tad nu es šuvu pa 20-30 X dienā.. jā tik vien.. šuvās ļoti lēni, jo šuvu pārsvarā guļus.

Šuvu un reizē dusmojos uz sevi... pat ļoti...  Kādā reizē esot Madonā iegāju grāmatnīcā un nopirku šo grāmatu.. tā nu es  šuvu pārdesmit  krustiņus dienā, lasīju  pa vienai dienai jeb dienas stāstam, dzēru desmit tabletes ik dienu un gulšņāju.  

Tad es izlasīju dienas citātu : "Lai patiesi smietos, jums jāspēj pieņemt savas sāpes un rotaļāties ar tām. To teicis Čārlijs Čaplins. Man gribējās kliegt, ko viņš saprot no fiziskām sāpēm ķēms tāds....  Es patiešām biju dusmīga uz visu pasauli un sevi... sadusmojos un nedzēru tabletes, kas tomēr nebij labi...  bet nu ko tu trakam padarīsi :))  Un ziniet, es grāmatu izlasījusi tiešām piecēlos no gultas.... Uzzvanīju draudzenei un teicu, ka braukšu uz Cēsīm, ja gribi pievienojies... iedomājaties vairāk kā mēnesi nogulējusi gultā ar savām sāpēm, nu stūrēs mašīnu....  Mēs aizbraucām, izklaidējāmies... nu  tabletes es dzēru ik pa brīdim, bet viss bij labi...  

Pēc ticējumiem mežrozītes izšuj uz veselību... Maijrozītes, manuprāt kaut kas jau tāpat ir no tām mežrozītēm....  Tā nu man viņas atmiņā ir ar neveselību un grāmatu...

Dizains Riolis 1351, 17 toņu vilnas diegi. Šūts no jaunās komplektācijas komplekta, kad diegi ir uztīti uz kartoniem. Jā, biju dzirdējusi, ka komplektos šajā variantā ir daudz mazāk diegu un pietrūkstot. Jā, es par to pārliecinājos. Trīs toņi bija mini-minimāli... viens pietrūka vispār, diviem palika līdz 10 cm gabaliņi. 

Ja mēs visi samestu savas problēmas kaudzē un redzētu,

 kuras ir citiem, mēs savējās pagrābtu atpakaļ.

Krustiņziņa nr 18.

Rokas...

Pagājušā gada pavasarī man ļoti sagribējās iemēģināt  procesus ar jau uzprintētu zīmējumu jeb shēmu. Domāts, darīts. Nopirku 3 komplektus, bet nelielus, vienkāršus. Tad nu šis ir pirmais. Vervako dizaina kopija- rokas.  Uzreiz arī ķēros klāt pie iemēģināšānas. 

Darbā bija 10 toņu diegi. Ļoti labs palīgs man bij šis Clover diegu organizieris. Šuvu pa krāsām. Sagatavoju 5-6 adatas ar diegiem, ieliku organizierī un uz priekšu. Diegus ņem vienu pēc otra un šuvās ļoti raiti. 

Tā nu manā  darbiņā parādījās tonis pa tonim. 

Teikšu godīgi, šis bij ļoti kvalitatīvs prints, visas rūtiņas sakrita perfekti. Diegi?- nu mēģināju pielāgoties. Nevaru teikt, ka ļoti slikti un nevaru teikt, ka man ļoti patika. 

Šis process aizrāva un krāsas izšuvās viena pēc otras. Esot Rīgā, biju paņēmusi līdzi un rādīju Elīnai, sakot, ka reku būs jums bilde spilvenam. Viņa grozīja, skatījās un tā arī īsti nesaprata kas tur būs. Noteica, izšūsi, tad rādi :)) 

Pēc nedēļas viņa atsūta bildi...  Valters viņu bildinājis... Piebildīšu, ka šis dizains jau patiesībā ir tāds kā kāzu datne, bet nu man galīgi nebij plānos un domās to  izšūt ar kaut kādiem cipariem vai datiem. 

Kad darbiņš vēl īsti nebij  gatavs Elīna saka, nu piešuj tur gredzentiņu :))  Bet man nu nemaz negribējās neko tur papildināt. 

Piebildei, jā es zinu, ka daudz kas tiek tematiski šūts ar domām, ticējumiem, lai piepildītos. Es pirku un šuvu vienkārši tāpat vien, bez  nekāda plāna vai nodoma. Vienkārši patika bilde- motīvs. 

Zem brūno toņu krustiņiem redzamas košās krāsas. Neteiktu ka man nu bij uztraukums vai izmazgāsies utt, vai nenokrāsosies... nē... man vienkārši bij interesants tas maģiskais pārvērtību mirklis. 

Un tad nu ķēros pie mazgāšanas, jeb mērcēšanas.  

Ūdeni mainīju vairākkārt, bet baiļu, ka kaut kas neizmazgāsies pilnīgi nebija. Mērcēju minūtes 20. 

Heisā- hopsā... ir 

Noformēju kā biju plānojusi pavisam vienkāršā spilvenā. Izmērs 40x40cm

 Šogad pavisam nesen skaistā un saulainā rudens dienā Elīna un Valters mija gredzenus. 

Šis mirklis ir viss kas mums pieder, 

un tajā ir viss kā mums trūkst. 

Krustiņziņa nr 17.

Narcises zied...

Ir pagājis gads, kopš tapa šī grāmatzīme, tā vienkārši kā pateicība. 

Kad ieplānoju, laika bija pavisam maz,  tad nu ķēros pie lietas... Šad un tad meitenēm vacapā metu bildes ar procesiem, tad nu kāda atradās. Darba procesa bildē ir redzams, ka esmu ieplānojusi izšūt 5 dienās, bet izšuvu 3 dienās, jeb vakaros. 

 Gandrīz var teikt urā!... tik tas beks, kas mazliet visu pārvērtīs.... Orģinālajā variantā teksta vietā ir mēnesis: marts, man vienkāršs - paldies.

 Un gatavs.... Jāatzīstas, ka fotografēju saulē, un krāsas ir galīgi greizas. Fons nu ne maz nebij zilgans, bet mierīgi pelēks. bildes melo :))  Bet nu nekas...

Saņēmēja bij pārsteigta un dāvana patika. Piebildei, grāmatzīme bij pielikums grāmatai.

Justies pateicīgam, bet neizrādīt to – tas ir tas pats, kas iesaiņot dāvanu,

bet nekad to nepasniegt.

Viljams Artūrs Vords 

Krustiņziņa nr 16.

Uz Parīzi... drīzi, drīzi.... 

Tā varēja dziedāt mana Elīna, kad izšuva šo skaisto Dimensions dizaina motīvu. Janvārī izšuva, jūlijā aizlidoja uz Parīzi svinēt savus 25. 

Un ko tad es?! es šoreiz palīgoju noformēt izšuvumu atmiņu kastītē. 

Izdomāju iekšpusē arī ielikt kādu taureni. Tad nu no pavisam cita Dimensions dizaina aizņēmos taureni...

 Piemeklēju piemērotu audumu... likās ka būs ok...

Tāda nu kastīte izskatās no iekšpuses. Mazs piekariņš Eifelīša izskatā un mans mazais taurenis...  Man ļoti patīk... nu kā jau viss, ko es daru :)))) 

Tev nevar piederēt viss uz pasaules! 
Jo, ...kur Tu to liksi?! 

Krustiņziņa nr 14.

Mans rudens putnis- kovārnis...

Tā varētu gan teikt par daudziem dizainiem ar putniem. Arī šo dizainu, kā ļooti daudzus es vēlējos izšūt jau ļoti sen, bet nekad man negadījās piemērota kaste šim dizainam. Šī kaste ir perfekti pa izmēriem piemērota dizainam,  diametrā 15 cm. Es gan šobrīd neatceros uz kāda auduma šuvu, bet ja kādreiz es to izdomāšu, ziņu papildināšu.
Acīgākie noteikti jau pamanīja, ka kaste ir no ikea un tā te iederas perfekti. Vispār ikea kastes man ļooti patīk, parējās arī drīzumā tiks pie saviem izšuvumiem.

Kastē iešuvu gada skaitli, bet kas bija orģinālā, neatceros pēkšņi, jo shēmu (datora ietilpības šaurības dēļ) esmu izmetusi. 

Maliņa tika pie apdares lentītes vilnīšos. Ja motīvu noformējot būtu iespēja iegremdēt, tad maliņu nevajadzētu noformēt, šoreiz likās ka prasījās un ir labi.

Nav obligāti jādzīvo tā, kā to vēlas citi...

Krustiņziņa nr 13.

Profilā...

Mēdz teikt, ka katrā sievietē slēpjas ragana... var jau būt...nezinu... parasti to labāk zina citi, it sevišķi tie kuri nemaz nepazīst īsti, bet viedoklis vienmēr ir :)) Nu labi, joks...

Šo it kā muļķīgo, necilo un niecīgo profilu man gribējās izšūt jau sen... kapēc?- nezinu... patīk... Tad nu pagājušajā rudenī beidzot uztapa ar. 

Bildē audums tumšāks kā patiesībā. Audums vienmērīgais, nezināms... nopirku Madonas humpalbodītē lielu gabalu... mazliet oranžīgā tonī, bet mazliet ietumšoju pamērcējot tējā. Izšūts ar DMC 310.

Rezultāts man ļooti patīk...  Ierāmēts parastā foto rāmī... 

Šis Luīzes pītais trauks tapa kādā no nometnēm. Lieki piebilst, ka man tas ļoti patīk, un tas ir tiiik helovīnīgs...

Kā radīts šai tēmai....

Mēdz teikt, ka kad sievietēm aplauž spārnus, tām nākas lidot uz slotas...

Krustiņziņa nr 10.

Māja atslēgām...

Atzīšos godīgi, ka man patīk iepriecināt ar maziem saviem krustiņdarbiem cilvēkus kuriem tie patīk.... un parasti Madonas meitenēm izšuvu pa mazai dāvaniņai.Tad nu kādā reizē nodomāju, lai nebūtu jāšuj trīs, bet viena, jāuzorganizierē kāds mazs robins, jeb dāvaniņu apmaiņas pasākums. Sacīts, darīts, meitenes piekrita. Kopā mēs esam četras un Luīze  izlozēja un katrai pa kluso pačukstēja, kura kurai krustiņos dāvanu. Man izlozējās Gundega. Ideja jau bij sākumā, motīvs arī... viss elementāri. Tad Gundega saņēma idejiski līdzīgu dāvanu un man viss bij jāpārdomā jeb jāmeklē jauna ideja. Un teikšu godīgi, tas nebija viegli, jo manuprāt Gundegai īsti nekad nekas nepatīk... :)) jā, jā...  bet tad ja nu kāds izšuvis vai tamlīdzīgi, tad saka, ka patīk... un tad nu domā... aiz pieklājības vai pa īstam :)))  Ja nu tu Gundega lasi, tad lūdzu neapvainojies, tu jau zini, ka es runāju kā domāju... sen bij laiks pierast :)))) Lai gan patiesībā man jau vienalga ko kāds domā....  reizēm var nogurt no to citu cilvēku viedokļiem un domām... vai ne!? 

Bet nu atpakaļ pie tēmas... 

Tā diena nāca arvien tuvāk, un palika arvien grūtāk ko izdomāt.  Zināju tikai vienu, ka būtu labi, ja būtu zilā krāsa....  Idejas un laiks gāja mazumā... Man jau sen, sen bij nopirkts skapītis atslēgām, stāvēja un gaidīja... bet tad iedomājos, nu kapēc ne?! Ņēmu motīvu pašu elementāro, nomainīju bantes krāsu uz zilu un pa dienu bij gatavs... Izšuvu uz brūni marmorizētas aidas. Ja jūs zinātu kā man pašai patikās.... ak vai...  

Tā lūk....

Draugi ir ģimene, kuru mēs izvēlamies sev paši.