Tētis.

Laikam tā es rakstīšu katru gadu,savādāk ir bail sagrūt. Nekad iepriekš par to neesmu runājusi. Ne ar vienu. Es nevaru to izstāstīt, jo, liekas, to nesaprastu neviens. Tās sajūtas, atmiņas, pārmetumi sev.
Ir 2017.gada 1.oktobris.
Pirms 2 gadiem tā bija ceturtdiena. Kāpēc atceros? Jo tajā vakarā abi ar tēti "štukojām", kā es vislabāk varētu atbraukt nākamajā dienā mājās no Rīgas..sazvanījāmies un norunājām, ka braukšu ar vienu paziņu līdz Madonai, bet tālāk līdz Visagalam ar autobusu..tur viņš mani sagaidīšot. Naktī redzēju sapni, ka tētis glābj Ieviņu, kura slīkst. Iznesa Ieva un pazuda. Sapnis beidzās. Vēlāk par to daudz domāju.
Nākamajā dienā 2.oktobrī braucu mājās, pa ceļam ar draugiem čalojām, smējāmies (kā jau tas kompānijās notiek). Madonā sazvanījos ar tēti, teica, ka gaidīšot, bet atbrauks pakaļ mamma. Viņam esot 5dienas tusiņš ar šašliku cepšanu..:) ..ak,kā viņš priecājās, ka ir nopircis griliņu..
Tāds pavēls oktobra vakars, diez gan paskarbs, pavēss. Iebraucām pagalmā, tētis gan nesagaidīja. Spēros iekšā mājās, lai sasveicinātos. Viņš sēdēja kā ierasts savā istabā pie galda ar tv pulti rokās, ar saviem šašlikiem bļodā. Paskatījās uz manis un teica, ka nevar ieslēgt tv. Tēta skatiens bija caururbjošs un tāls. Viņš likās dīvains, bet to norakstīju uz pirms tam jau pieminēto tusiņu. Viņš izgāja laukā un pēc brīža atgriezās, slavēdams vienu no saviem vasaras darbiem - nopirkto mazmājiņu. Laba esot..
Mamma izgāja laukā sadarīt vakara darbus, sēdēju virtuvē un ātri iemetu kādu kumosu vēderā. Tētis atnāca pie manis un pusaizsmakušā balsī jautāja:"Kur mamma?" Pateicu,ka laukā baro suņus. Un viņš aizgāja atpakaļ. Es redzēju, ka viņam ir slikti, ka kaut kas nav. Viņš bija bāls. Cerēju, ka tas būs kā citreiz..beigsies tikai ar pamatīgām galvassāpēm nākamajā dienā.

Mans ceļš tajā vakarā diemžēl veda tālāk. Vēl aizvien to nožēloju un vainoju sevi, ka nepaliku. Varbūt viss būtu citādi..

Iegāju atvadīties no tēta, sarunājām, ka rīt sazvanīsimies. Pateicu, lai iet gulēt, lai izguļas. Atvadījāmies. Es nezināju, ka uz visiem laikiem.. 
Mamma aizveda mani pretī Jānim. Tālākais jau man ir saraustīti.
Mammas zvans ar tekstu, ka tētis guļ un liekas, ka viņa vairs nav.
Ātrās palīdzības sirēna un gaismas.
Kliedzieni.
Un tētis. Guļam. Viņa acu skats. Un es tur vairs neko izdarīt nevaru.
Tad mani dzina nost un prom uz blakus istabu.
Aparatūras pīkstieni.
un galvā tikai cerība, lai tas būtu murgs un lai tētis pieceltos.
Tā diena ir melna.
Viss laiks pēc tam likās melns.

Es nespēju sev piedot.
Es redzu viņu sapņos, pirmo laiku likās,ka redzu viņu stāvam blakus. Trūkos naktī augšā.
Pēc kāda laika satiku dakteri, kas toreiz dežūrēja ātrajā palīdzībā. Viņa teica,ka tā biju nelaimīgu apstākļu sakritība un ka tas esot jāpārdzīvo.
Kā?

Man vienmēr būs daļa tēta. Es pat teiktu, ka man tēta bija vairāk kā māsai un brālim. zinu, skan egoistiski, bet mēs tik daudz pārrunājām, izstrīdējāmies, salabām, mācējām sarunāt. Tētis man stāstīja lietas, kas viņam sāpēja jau kopš bērnības, kas viņam likās nesaprotami un kāpēc tie cilvēki, kam vajadzēja viņu uzmeklēt, tā arī neuzmeklēja, stāstīja par jaunību, par mīlestībām un sāpēm.
Jā, es varbūt dusmojos reizēm uz viņu par daudz, bet tikai tādēļ, ka vēlēju labu. Visi tuvākie zina, ka viņam bija nelāgs ieradums, un es tik ļoti baidījos par viņu. Bļāviens.

TĒTI!

Es zinu Tu vienmēr būsi man līdzās.
un Jēkabiņš par Tevi zinās. Es neļaušu viņam nezināt.
Es mīlu Tevi!
Dusi saldi.