Ābolu - biezpiena sacepums

mmmm.... Pašlaik ēdu un ir baigi labs. :)

Tātad. Ir rudens (ja nu gadījumā neesiet pamanījuši). Tam par pierādījumu šodien redzēju miiiiiiiiilzīgu dzērvju kāsi. Šiverējos pa virtuvi; tā kā saulīte šodien pa zemes virsu staigāja, durvis uz pagalmu bija vaļā un pēkšņi es dzirdu tādas neizprotamas, skaļas skaņas. Tā kā dzērves, bet bišku tā kā par traku. Vai kaimiņu puišelis būtu kādu drandaļotu palaidis, vai? Eju uz sliekšņa lūkoties. Mīiiiļā magonīt!!! Tik milzīgu dzērvju kāsi es tiešām nebiju redzējusi! - viens tāds milzīgs kāsis un vēl kādi pieci citi kāši viens iekš otra! Un bļauj visas kā trakas! Stāvu un brīnos - cik iespaidīgi...
Bet atgriežoties pie rudens. Ābolu laiks. Svētdiena. Tā vien prasās kādu svētdienas pīrāgu izcept. Eju meklēt kādu recepti. Cālis parasti zina visu un šo recepti arī dabūju cālī:

Sastāvdaļas:

750 g šķēlītēs sagriezti āboli

4 olas

150 g cukura (ņēmu parastu, ne kādu tur īpaši smalko)

1 rīvēta cidonijas miziņa (jā, jā, citrona man nebija, pierīvēju vienu cidoniju)

1 paciņa vaniļas cukura

500 g biezpiena

125 g manna

1/2 paciņa cepamā pulvera

Olu dzeltenumus saputo ar cukuru. Pievieno cidonijas miziņu un vaniļas cukuru. Pievieno biezpienu, mannu, cepamo pulveri. Visu kārtīgi sakuļ.

Atsevišķi saputo olas baltumu stingrās putās un iecilā biezpiena masā. Pašās beigās visam pievieno ābolus.

Cep 200 grādu temperatūrā apmēram 35 minūtes.

Bija labs. Iesaku arī citiem.

P.s. Man tas sacepums prasās maaķenīt saldāks. Bet tas jau atkarīgs no āboliem un gaumes.. Un vēl pa virsu es pārkaisīju kanēli - man liekas, ka tas nesmādē ne āboliem, ne biezpienam.

Jādodas ciemos, bet līdz algas dienai nedēļa...

Kam gan tā nav gadījies, vaine? Es te arī pagājušās nedēļas nogalē bišķi ieķēru kreņķi, ka ir tā, kā ir, jau apdomāju domas, kā pieklājīgāk atteikt savu ierašanos un tā. Garāmskrienot, savu kreņķi uzticēju draudzenei un - kā jūs domājiet? - viņa man iegalvoja, ka tāda uzvešanās jau nu galīgi nebūtu lāgā un atgādināja man, ka es tak protu veidot konfekšu pušķus. Ā! Pareizi! Bija jau piemirsies... :) Tā nu izšķiroju mājas dažādu fiņķiku krājumus, nopirku končas un piektdienas vakarā ķēros pie darba. Darbiņš stundas trīs un lūk, rezultāts:

Uz pušķa piesēduši divi putniņi, viens knābītī nes baltu rozi, un arī viens taurentiņš uz zaļās spalviņas piesēdis. Čupītis viducī ir spec veltījums jubilārei, jo viņa pati apgalvoja, ka viņas mīļākās končas ir tieši čupīši :)) Nevarēju taču to noignorēt :)
Vispār jau jāsaka - ar šo rezultātu tiešām pati esmu apmierināta un gandarīta. Šķiet, ka viss ir sanācis kā iecerēts. Vēl no dārza paņēmu lielo ķirbi, piesēju tam zaļu banti un devos ciemos - nu man bija gan dāvana, gan ziedi. :)

Reiz dzīvoja viena maza Anniņa...

Man ir tāda ļoti mīļa draugu ģimene - Grāvīši. Iepazināmies pirms kādiem gadiem 14, kad abas ar Ievu tikām uzņemtas Mākslas akadēmijas jauniešu kamerkorī Senaiskalns, ko toreiz diriģēja Eduards. Gāja laiks (skaists laiks mūzikā un ne tikai...) un Eduards ar Ievu apprecējās. Pavisam drīz jau viņi bija četri - divi dēlēni viens pēc otra katrs no savas mākoņa maliņas nolaidās uz šīs zemes, šajā ģimenē, bet pēc gadiem pieciem viņiem piepulcējās arī māsiņa. Anna :) Māsiņa dikti gaidīta, nu jau sagaidīta (tūlīt, septembra sākumā jau svinēs savu otro dzimšanas dienu), bet es, daloties priekā ar viņiem, darināju Annai sargeņģeli - lai pavada un sargā ik dienas. Un tapa foto rāmītis. To iespējams novietot gan uz kādas virsmas, gan pie sienas piekārināt. Fotogrāfija - viegli piestiprināta, ar domu, lai, ja sirds vēlas, to varētu viegli nomainīt. Un te nu ir rezultāts:

Kā sacīt jāsaka - darbiņš nebija grūts, bet gana atbildīgs. Sāku to gatavot uzreiz pēc Anniņas dzimšanas, tad dažādi prioritāri un steidzami darbiņi ielīda bez rindas, bet tad sekoja pamatīga noņemšanās ar fotogrāfijas lodziņa izveidošanu un darbiņa nostiepšanu. Un tā, nebija ne pienākusi šī gada vasara, kad darbiņš bija gatavs. Un nogādāts, lai sargā Anniņu. :)

Bet tikmēr Annas māsiņa jau nosvinējusi savu pus gadiņa jubileju... Nu ko - tādā tempā es nespēju vien dāvanas gatavot, nāksies strādāt virsstundas... :)
Bet Grāvīši ir malači. Prieks par viņiem visiem. Priekš manis viņi ir Latvijas Lepnums. :)

Albums sarunai ar debesu eņģeļiem

Es ticu, ka ikkatrs cilvēks, ko satiekam šajā dzīvē mums ir sūtīts ne jau tāpat vien. Es ticu, ka ikkatrs cilvēks, ko es satieku savā dzīvē man dod kādu īpašu mācību un pieredzi. Tā pirms pāris gadiem es satiku Elīnu. Mūsu dzīves krustojās tādā īpašā brīdī - mēs abas atradāmies dzīves krustcelēs ar smagām nastām plecos. Tajās bija kaudze neatbildētu jautājumu, uz kuriem meklējām atbildes. Zināms apjukuma laiks, kad jautājumi birst kā no pārpilnības raga, bet atbildes rast tik veikli vis neizdodas.

Lai nu kā, esmu priecīga, ka iepazinu Elīnu. Un šobrīd Elīna gaida savu mazulīti, kam jāierodas pasaulē vēl pēc kāda laiciņa. Kad uzzināju, ka Elīnai mazais pieteicies, ļoti priecājos par viņu un viņas ģimenīti. Un nolēmu, ka patiesā priekā ar viņu varu dalīties, no sirds izgatavojot kādu nieku. Tā kā Elīna ir rakstošs cilvēks, tad divu domu nebija - man jāizgatavo viņai atmiņu albums, kurā atzīmēt tās īpašās labās domas, kas palīdz un stāv līdzās sievietei, kad tā gaida savu bērniņu. Eņģelīša izšūšana tiešām bija nieks - tik viegli, vienkārši un bez jebkādas aizķeršanās.

Pašu albumu es biju iegādājusies jau agrā pavasarī, par ko liels paldies Inesei - reiz viņa savā blogā padalījās ar ziņu, ka Zvaigznes ABC veikalos varot iegādāties šādas īpašas grāmatas Dzīves hronika. Kā rakstīts anotācijā, tā ir īpaša ar to, ka tā jāraksta mums pašiem...

Izšuvums bija nieks, jo grūtākais sekoja pēc tam - kā dabūt gatavus vāciņus? Iesākumā biju pilna apņēmības kārtīgi izštudierēt Klēras virtuālo vāku darināšanas meistarklasi un rīkoties tai atbilstoši. Bet, kad pienāca brīdis ķerties vērsim pie ragiem (eņģelītim pie spārniņiem), sāku to študierēt un sapratu, ka te bez 100g (kultūras) neiztikt... Pamazām jau mani pārņēma izmisums, jo laiks, protams, bija atlicis pavisam maz. Jau prātā pārcilāju, ka būs vien atkal jāpasūta sašūšana pie profesionāļiem, kad kā glābējs no skaidrām debesīm nāca Sancītes albuma apvākošanas ideja. Paldies, Sancīt! :)

Tā nu albums ir gatavs un atliek vien to uzdāvināt un piepildīt sarunām ar sirdsapziņu un debesu eņģeļiem. :)

Kopdarbs Unigundei

Apmēram pirms gada, Zelta Adatas 2009 tusiņa dienā mums, dažiem domubiedriem dzima doma savākties vairākiem kopā un pārsteigt Unigundi, kopīgiem spēkiem uzdarinot viņas sapņu segu, ko viņa pati bija ieplānojusi izdarīt līdz sava pensijas vecuma sasniegšanai. Līdz pensijai viņai vēl tālu, bet, ja vienmēr vispirms jāpadomā par kādu citu, tad projekta laika plāns uz gadiem 25-30 ir diezgan reāls un saprātīgs. ;)

Es nezinu, kur, kad, kā un kāpēc šis pārsteiguma moments pazuda un kļuva par sava veida klasisku robinu, bet lai nu kā, sega ir gatava. Man jau pašai labāk patiktu tieši šī noslēpumainība un pārsteigums saņemšanas procesā, bet tas lai nu paliek - ne mana sega, ne mana druva, bet skaidrs, ka šajā pasākumā man bija jāpiedalās.

Daudz te neizplūdīšu, kas un kā - eniine (Inese) savā blogā ļoooti precīzi un jauki visu ir aprakstījusi un man jāpiekrīt katram viņas vārdam.

Un te - rezultāts un mana daļiņa no kopējā darba:

Lai silti lietojas šī sega ne tikai līdz Taviem, Unigunde, bet arī līdz Tavu bērnu un bērnu bērnu pensijas gadiem! :)

Zelta Adata 2010

Nedaudz brīnos (un esmu ļoti priecīga), ka Zelta Adatas konkursiņš šogad tomēr notika. Paldies organizatoriem par to!

Konkurss Zelta Adata šogad notika otro reizi. Tajā varēja piedalīties ar visiem pagājušajā gadā tapušajiem izšūtajiem darbiņiem. Es tajā piedalījos ar Skaistulīti, Čikenčiksām, kolāžu, albumu, šiem nieciņiem un kaķenītēm.

Lai arī manis pašas favorīti bija pavisam citi, šogad 3. vietu nominācijā Stila lietiņa ieguva manas kaķenītes,

bet 2. vietu nominācijā Svētku nieks - acīs prieks - mazie magnētiņi:

Paldies visiem vērtētājiem, dalībniekiem un konkursa organizētājiem! Es ļoti ceru, ka varēšu šajā konkursā piedalīties arī nākamgad. ;)

Pirmie soļi dekupāžā

Sen jau gribēju iemēģināt roku šajā mākslā, bet vienmēr baidījos, ka bez skolotāja stingrās rokas izbojāšu vien materiālus un iemantošu nepatiku pret procesu kā tādu. Zinkātasir - ja pirmoreiz nesanāk, tad otrreiz grūti pieķerties. Nu, vismaz man tā ir. :) Bet interese bija jau sen, un jau sen bija iegādāta viena paplātīte, līme, laka un salvetes. Tā tas viss kādus pāris gadus mētājās kaut kur skapī un gaidīja savu stundiņu.

Tā stundiņa sita pavisam nesen. Pavisam nejauši atradu, ka tiek organizēta dekupāžas apmācības nodarbība. Man ļoti izdevīgā laikā, vietā un par ļoti pieņemamu cenu - 5 Ls. :) Super! Viss kā priekš manis! Tā nu vilku savus krājumus no skapja laukā un devos uz nodarbību.

Lūk, mani pirmie slīcināmie kucēni:

Nodarbības laikā iesāku aptaisīt HobbySet veikaliņā iegādāto paplātīti. Paplātes pamattoni gribēju dabūt gaišā krēmkrāsā, bet tas sanāca neveikli rozā. Nodarbībā bija jāizlīdzas ar tām krāsām, kas nu tur bija un arī laika nebija diži daudz, lai tur tagad spēlētos ar krāsu paleti un toņu meklējumiem. Nu nekas. Nodarbībā man galvenais bija saprast vispārējos principus, kas un kā notiek.
Pasniedzējai bija vesela kaudze dažādu salvešu un mani, protams, uzrunāja salvetes ar notīm un vijoli. :) Tā kā laika nebija diezko daudz, izvēlējos notiņas saplēst mākslinieciskā bardakā, nevis rūpīgi izgriezt. Ai, da lab. Ko tur daudz pļāpāt. Reku bilde:

Skaidrs ir tas, ka process mani paņēma ar pirmo. Man uzreiz bija skaidrs, ka tas ir priekš manis. Tagad visos veikalos redzu salvetes un pamazām iegādājos krāsas, otas, līmes un lakas. Iegrābos, kā sacīt, Tiger veikala akrila krāsās. Tās ir tik cietas! Un, kad tām pievieno nedaudz ūdeni, tās šķaidās negribīgi, beigās izveidojot tādu kā burbuļainu masu. Lai kā man patiktu šis veikaliņš, tomēr iesaku nepirkt krāsas Tiger veikalā!

Toties Tiger veikalā var nopirkt citas foršas lietiņas, piemēram, šādus knaģus:

Nē, nu saprotams, ka ne šādus, bet šāda lieluma. Bija melni un parasti, gaiša koka krāsā. Šeit iemēģināju roku uz melna pamata. No visiem slīcināmajiem kucēniem šis man ir vismīļākais, jo šķiet, ka sanācis tāds tīri neko, kaut arī, ja tā kritisku aci paskatās, derētu tā bilde bišķi kontrastaināka. Šo lielo knaģi tagad mājās izmantojam, lai aiztaisītu lielās veļas pulvera pakas.

Un te es iemēģināju, kas sanāk, ja aptaisa matu suku:

Drogās nopirku parastu koka matu suku pa 75 kapeikām. Gribēju pamatu nokrāsot skaisti zaļu, bet tā kā mums ar Tiger akrila krāsām neizveidojās tāda skaista draudzība, tad rezultātā matu suka ir briesmīgā zeļonkas zaļumā. Un vēl es šeit novīlos arī ar salvetēm - nodarbībā vadītāja apgalvoja, ka nevajagot baidīties no salvešu maliņām, kuras ir viegli iespiestas ar tādiem kā punktiņiem. Tie punktiņi pazūdot līdz ar salvetes uzklāšanu uz virsmas. Bet man, rau, - ne nu pazuda, ne nu kā. :( Bet varbūt salvete tāda švakāka. Bet varbūt tie punktiņi tā no visas sirds iespiesti. Lai nu kā, ar šo esmu pārliecinājusies, ka ar tām salvešu maliņām tā uzmanīgi - iespējams, ka kādreiz nākas meklēt citu motīviņu.

Lai nu kā, esmu tiešām iekarsusi uz šo procesu. Tagad man acis zib uz visām pusēm un meklē - ko vēl varētu apdekupāžot? :) Pāris varianti jau ir, vien jāatrod tiešām atbilstošas salvetes, jānodrošinās ar kvalitatīvām akrila krāsām un pietiekami daudz laika, lai netraucēti varētu darboties.

Tagad bišķi padraudzēšos ar šiem procesiem tiktāl, lai neviens kucēns vairs nebūtu jāslīcina un tad paplašināšu savu darbības lauku uz citiem materiāliem - dekupāža taču neaprobežojas ar koka kastītēm un salvetēm! Te vēl daudz ir ko rakt un rakt...