Pie šī man vajadzētu piedomāt...

Dzenbudistu stāsts.
Zanes Mellupes stāsta tulkojums no ķīniešu valodas.

Sensenos laikos Juaņiņa tempļa pakājē dzīvoja zirneklis, kuram piemita Budas daba. Kādudien Buda parādījās zirneklim un jautāja:

- Kas pasaulē ir visdārgākais?

Zirneklis padomāja un atbildēja:

- Neiegūtais un pazaudētais.

Pagāja tūkstoš gadu. Buda atkal ieradās pie zirnekļa un uzdeva to pašu jautājumu. Un sekoja tā pati atbilde. Pagāja vēl tūkstoš gadu. Vējš zirnekļa tīklā iepūta rasas pilienu. Taču ilgi par tā dzidrumu priecāties neiznāca – vējš rasas lāsi drīz vien aiznes prom. Zirneklim šķita, ka zaudēts kaut kas ļoti, ļoti dārgs. Viņš jutās dziļi sāpināts. Pie zirnekļa no jauna ieradās Buda un uzdeva jau zināmo jautājumu. Un atbilde bija tā pati vecā – neiegūtais un pazaudētais.

- Labi, - teica Buda. - Ļaušu tev cilvēka pasaulē pastaigāties.

Zirneklis pārdzima par daiļu meiteni, vārdā Zirneklīte un iemita kādā bagātā mājā. Kādudien imperators par godu dēla veiksmīgajai zinību apguvei pils dārzā rīkoja svētkus. Dēla vārds bija Rasaspiliens. Daudz meiteņu bija sanācis, arī Zirneklīte un Vējapūsma. Zirneklīte cerēja, ka Buda viņai lēmis apprecēt imperatora dēlu. Bet jau pēc pāris dienām Rasaspiliens svinēja kāzas ar Vējapūsmu.

Zirneklīte apprecējās ar Zālesstiebru, bet sirdī skuma tik ļoti, ka dvēsele, kuru katru brīdi varēja miesas atstāt.

Zālesstiebrs izmisis mierināja Zirneklīti:

- Starp visām meitenēm pils dārzā tevi, pirmo un vienīgo, ieraudzīju un tūlīt iemīlēju. Ja tu mirsi, nedzīvošu arī es.

To sacījis, jauneklis izvilka dārgakmeņiem rotātu dunci, lai padarītu sev galu.

Tajā brīdī vēlreiz parādījās Buda. Arī viņš uzrunāja Zirneklīti:

- Vai esi padomājusi, kas iepriekšējā dzīvē tev atnesa pilienu rasas? Vējš! Vējš to pēc mirkļa arī aiznesa! Vai iepriekšējā dzīvē tiki padomājusi, kas ir zāle? Tas ir stiebrs, pie kura tavs zirnekļa tīkla pavediens tempļa pakājē turējās trīs tūkstoš gadu, bet tu tam pat acis neuzmeti! Un nu es tev vēlreiz jautāju - kas pasaulē ir visdārgākais?

– Tas, kas mums pieder pašlaik...

Konfekšu pušķis vecmammai

Decembra sākumā Undīnes vecmammai ir vārdadiena un dzimšanas diena. Vecmamma viņai superīga :) - pašos skaistākajos sievietes gados, ar pietiekami labu veselību, loģisko saprātu un savu uzņēmumu mazpilsētā. Vecmāmiņa, ar kuru kopā vasarā var traukties ar riteņiem, bet ziemā - ar ragaviņām, pa klusiem vakariem (un pat naktīm), kad visi jau guļ, var uzraut kādu dambretes partiju vai monopolu, kurai katru mīļu brīdi var pasūtīt īpaši gardos biezpiena plācenīšus, karbonādītes vai biešu zupiņas un kura prombraucot vienmēr saber pilnas kabatas ar sīknaudu. Vārdu sakot - vecmamma, par kādu var sapņot ikkatrs no mums. :)

Bet ko aizsūtīt sveicienam vecmammai, kurai viss ir? Skaidrs, ka viņai dāvanu nopirkt veikalā ir diezgan grūti un par tādām dāvanām parasti parūpējas Undīnes tētis pats un visi citi radiņi. Bet es parasti aizsūtu kādu pašceptu kūku vai pašžāvētu speķīti, kas labi noder Ziemassvētku pīrāgiem. :) Šoreiz gribējās uzdarināt kaut ko citādāku un, tā kā konfekšu pušķu gatavošana jau labu laiku ir viens no modes kliedzieniem, izdomāju, ka arī es varu tai modei kliegt līdzi un izgatavot konfekšu pušķi no vecmammas mīļākajām konfektēm:

Konfekšu pušķa gatavošanas pamācību atradu internetā. Jāņem tikai talkā pacietība un viss ir izdarāms. Meklējot internetā pušķu gatavošanas pamācības sapratu, ka ir divi to gatavošanas veidi - viens uz kartona pamatnes, otrs - vijot konfektes uz stieplītēm. Cik noprotams, tas otrais variants laikam skaitās krutāks, jo tur konfektes varot atsaiņot, neizjaucot pašu pušķi. Labprāt iebāztu savu garo degunu, kā tādu gatavo, tomēr man šķiet, ka arī manis gatavotajā variantā končas var iztīt, neizjaucot pašu pušķi, jo tās ir piestiprinātas pie pamatnes ar karsto līmi aiz vienas iesaiņojuma maliņas.

Lai nu kā, man šķiet, ka šis mans pirmais kucēns nav jāslīcina. Un šovakar ir ieplānots gatavot vēl vienu konfekšu pušķi. Tagad jau prasmes rokā, varēšu bišķi pavariēt un tik strikti nepieturēties instrukcijai. :)

Adventes vainags

Decembra sākumā kolēģe darbā apprasījās, kāds tad man šogad mājās esot Adventes vainags? Atbildēju, ka nekāds, ka tā īsti negribas un tā, uz ko viņa ļoti pārsteigti sacīja: lai nu kam, bet fakts, ka man neesot Adventes vainaga, tas viņu pagalam izbrīnot.

Nu neko, pie sevis iesmaidīju, ka, acīmredzot pati par sevi tādu iespaidu vien esmu radījusi un tā tas arī palika.

Otrajā Adventē manī tomēr sākās svētku gaidīšanas laiks - es nokaunējos sevī un nodomāju, ka vismaz Undīnes pēc vajadzētu saņemties un radīt to svētku gaidīšanas prieku. Sameklēju jau dažus gadus cītīgi krātos korķīšus, persiku kauliņus, zīles un kastaņus, uzkarsēju karsto līmi un uzdarināju šo:

Nu re. Un man tagad būs gatavs vainags vairākiem gadiem uz priekšu. :) Sudraba krelles un sarkanie baņķiki ir viegli noņemami, tāpēc nākamgad ir plāniņš to apaudzēt ar vēl kādiem dabīgajiem rotājumiem.

Šis ir tikai tas, kas sanācis uz raso no mājās atrodamiem fiņķikiem. :)

Ziemassvētku dāvaniņām

Mans šā gada radošais plāns darbiņiem krustdūrienā izgāžas kā veca sēta. Ja es būtu darba devējs, kas gada beigās prasa darbības plāna izpildi, man labākajā gadījumā liktu rakstīt paskaidrojumu, sliktākajā - atlaistu no darba... Starp citu, pagājšnedēļ darbā nedaudz aizpļāpājāmies par ikdienišķām lietām un mans secinājums bija - man ir tik nežēlīgi daudz ko darīt, es varētu darīt vēl to un to, un to, un to, ka patiesībā man galīgi nav laika vēl katru dienu iet uz darbu! Uz darbu tomēr nākas iet, tikmēr hobiju un citu interešu plāni lēnā garā izplēnē skurstenī...

Bet labi. Runa bija par Ziemassvētkiem. Undīnes Ziemassvētku zeķe

jau kopš pirmās adventes mūsmājās godprātīgi pilda savas funkcijas; nu jau ir gandrīz līdz pusei pilna. Bet krustdēliņa Ziemassvētku zeķe, kas gada sākumā tik daudzsološi pavirzījās uz priekšu, diemžēl ir palikusi pavasarī. :(

Lai nu kā, šis tas jau tomēr padarīts ir (kaut visu vēl nemaz neesmu parādījusi) un pēdējo pāris nedēļu laikā pa tumšajiem nedēļas vakariem sagatavoju vēl dažus Ziemassvētku dekoriņus - magnētiņus uz knaģīšiem:

Dāvināšu šos kopā ar vēl kādu nelielu, bet noderīgu nieku. Domāju, ka šie mazumiņi katru vienkāršāko dāvaniņu padarīs par īpašu un ceru, ka iepriecinās saņēmēju.

P.s. Patiesībā magnētiņi te ir tikai pieci - veidojot kolāžu, sanāk, ka izskatās visi desmit. Bet es atzīstos godīgi... ;)

Alise

Vispār, - kā jau vienmēr esmu teikusi, man patīk dažāda mūzika. Ļoti dažāda. No klasikas līdz hip-hopam, no kora mūzikas līdz mūsdienīgam repam, un arī dažu labu metāla gabalu manā pleilistē var atrast. Mūzika ir neatņemama manas ikdienas sastāvdaļa un tās patikšana man viennozīmīgi ir tikai manas jūtas, emocijas un atmiņas par visu ikdienišķo un šo to tik neikdienišķo. Lai nu kā - katra dziesma, katrs skaņdarbs man ar kaut ko asociējas - gan ar labo, gan ne tik labo, bet ar piedzīvoto.

Taču šī dziesma mani ir paņēmusi pavisam neizprotami. Ne es to no bērnības atceros, ne man kādu dzīves notikumu atgādina, neko. Bet saviļņo mani ikreiz, kad to dzirdu. Reiz cāļa konferencēs bija uzsākta diskusija par mūziku, kas reāli aizkustina. Ieskatījos tajā un ilgi man nebija jādomā - Raimonda Paula Alise Ingus Pētersona izpildījumā mani patiešām reāli aizkustina.

Reiz vasarā abas ar Undīni braucām mašīnā un skanēja šī dziesma. Es to klausos un birdinu asaras. :o Undīne prasa, kas man kaiš, es raustu plecus un atbildu - nekas. Patiešām! Vienkārši - šī mūzika mani patiešām aizkustina. Kāpēc? Nav ne jausmas...