Slavenais rupjmaizes pudiņš

Tie, kas mani tā labāk pazīst, būs jau daudz dzirdējuši par šo brīnumu. Šodien paps mani patīkami pārsteidza, jo, man par pārsteigumu, uzsāka gatavot šo brīnumu. Tas tiešām bija pārsteigums, jo rupjmaizes pudiņš parasti tiek gatavots rudenī - uz 6. novembri. Pudiņā jāliek daudz ābolu, tāpēc jau izsenis tā esam iesākuši, ka tas tiek gatavots rudenī, kad ābolu ir daudz. Gatavošanas process ir diezgan laikietilpīgs un nepavisam nav viegli to rupjmaizi sagatavot, tāpēc paps vienmēr paveic tos smagākos sagatavošanas darbus.

Nākamnedēļ papam ir 82. dzimšanas diena un es saprotu, ka viņš bija iecerējis šo pudiņu celt galdā. Taču, tā kā jubileja tiks atzīmēta tikai nākamsvētdien, tad nācās to gatavot šodien, jo maize ilgāk vairs nevarēja uzglabāties.

Pēdējā laikā šur un tur internetā esmu uzgājusi dažādas variācijas par šo pudiņu, taču mūsu recepte ir vislabākā. :) Vislabākā tāpēc, ka paps to savulaik iemācījās no savas mammas, tagad viņš to iemāca man un tādu es to iemācīšu Undīnei. :) Šis pudiņš ir visgardākais no visiem ēdieniem pasaulē - gan no siltajiem ēdieniem, gan no saldajiem, gan ekskluzīvām delikatesēm - nekas nav gardāks par šo. :)

Un lūk, pierakstu arī recepti. Uzreiz gan jāsaka, ka paps līdz šim visu gatavoja uz dullo. Pēdējā laikā es mēģinu visas proporcijas pierakstīt. Un mūžīgi man gadās visas tās piezīmes nozaudēt, tāpēc jāiegrāmato tagad virtuālajā pasaulē, te varbūt tā tik ātri nepazudīs.

Tātad:

Sarīvēta saziedējusi rudzu rupjmaize (t.i., nesagriezta, uzglabāta vismaz divas nedēļas) - 1 200 g

kanēlis - 70 g

cukurs - 750 g

āboli ~ 1 kg

Rupjmaizes kukulītim visapkārt nogriež nost garozu. Maizīti sarīvē uz sakņu rīves. Pievieno cukuru un kanēli. Visu kārtīgi samaisa un diezgan plānā kārtā klāj ar sviestu ieziestā cepešpannā. Ābolus nomizo, izņem serdes un sagriež šķēlītēs, kuras klāj cieši vienu otrai blakus virsū sarīvētajai maizei. Tad atkal ber kārtiņu ar maizi un virsū ābolus. Un tā - tikmēr, kamēr panna pilna, maizes vairs nav un ābolu vairs nav. Pēdējai kārtiņai vajadzētu būt maizes kārtiņai, kuru pēc tam diezgan bagātīgi pārklāj ar sviesta piciņām.

Pannu liek cepeškrāsnī cepties 230 grādu temperatūrā vismaz 45 minūtes.

Pudiņu pasniedz atdzisušu, ar aukstu pienu.

Ēd, kamēr plīst. :)

Šobrīd šuju šo skaistuli :)

Vse ļuģi kak ļuģi, otkuda ja takaja krasivaja? :)

Šobrīd esmu izdomājusi, ka vienai garkājainai blondīnei ar ļoti labu humora izjūtu uz dzimšanas dienu jāuzdarina šī skaistulīte:

Esmu krustu šķērsu domājusi par to, kā veiksmīgāk latviskot to tekstiņu, bet īsti neesmu pārliecināta ne par vienu no saviem variantiem. Tāpēc - labprāt uzklausīšu visus priekšlikumus! :)

Manai foršajai māsīcai

Reiz es biju ciemos pie Margaritas un nejauši uz galda ieraudzīju, ka viņa ir uzmeistarojusi kaut ko tādu, ko noteikti savajadzējās arī man (būtu dīvaini, ja būtu citādāk:) ) - patiesībā nevis man vajag, bet ko tādu, ko es noteikti gribētu uzdarināt savai māsīcai. Viņa man ir baaaaigi foršā māsīca, ar viņu vienmēr var pamatīgi izrunāties (jo tiekamies pietiekami reti un tad ir daudz runājamā), ar viņu vienmēr ir jautri (parasti nākas pabrīnīties, kur viņa rauj tos visus epitetus, kas ienāk viņas galvā), ar viņu var arī par nopietnām lietām pafilozofēt un mēģināt meklēt savas esības jēgu :o Un vispār - viņa ir sabiedrības dvēsele :) Vienvārdsakot - iepriekšējās brīvdienās manai foršajai māsīcai Sandrai Ēvelē uztapa viena maza dāvaniņa:

Ņemšu un nosūtīšu šo atslēgu piekariņu viņai pa pastu kopā ar kādu šokolādi. Jau tagad redzu, kā viņa priecāsies, tūlīt pat man zvanīs un nosauks mani par galīgi traku. Saderam? :)))