Šodien vispār bij` plānā palikt ar maziem pa māju. Bet kad Markuss uztaisīja "dziedājumu" 10 minūšu garumā ar vārtīšanos pa zemi, kāju sišanu, un mammas nervu pārbaudi, tad sapratu, nekāda mīcīšanās pa dzīvokli - prom uz vecāku dārzu. Lai skrien un spēlējas savās smilšu kastēs un šupojas, un izlādē savu enerģiju. Kā jau katru dienu.
Kad aizbraucu, izrādās mamma bija plosījusies pa bēniņiem, meklējusi savu kaķi pelēcīti Jēcīti, un metusi laukā visas nevajadzīgas (viņas skatījumā) lietas un mantas. Daļa jau bija salādētas šķūnītī uz iznīcību. Un tad nodomāju - labi ka Markuss mani "pierunāja" braukt šurp.
Manā skatījumā tās mantas, kas tik mestas ārā, tomēr ir kaut kāda retro vērtība.
Tad nu atrādu šīs lietas.
Šis čemodāns ir šķūnītī uz iznīcību. Atceros bērnībā, kā es spēlējos bēniņos. Man šinī kastē atradās visādas drēbes, lupatas, sedziņas lellēm. Mantas dažādas. Jau sarūsējis, viena atslēga vairs nestrādā. Viss mehānisms beigts. Arī iekša nav diez ko labi saglabājusies.
Šī kaste - cik atceros, laikam bija plašu atskaņotājs. Palikusi tikai kaste. Nezinu kura gada, bet ir saglabājušies zīmogi kastes iekšpusē un ražotāja metāla zīmols. Arī šī ir uz iznīcību, jo ir sapelējusi un iespēja atjaunot, laikam nekāda. :(
Tad izvilku no šķūnīti arī šo krēslu. Teicu mammai, kā var ko tādu mest laukā, viņu var atjaunot. Viņa atbildēja - ko man spaini mošk palikt apakšā un sēdēt? :D Šo vairs neatliku atpakaļ šķūnītī. ;) Es jau gara acīm redzu viņu atjaunotu, skaisti tumšu brūnu lakotu, un sēdekļa vietā polsterētu un apvilktu ar koši puķainu mēbeļu audumu :))))) Ceru, ka realizēšu savu ideju, un senči nepaspēs sacirst malkā. Un nolikšu, par spīti, savā zāļu istabā, kur sēdēšu, kad strādāšu :D
Šis gluži nebija šķūnītī. Mamma bija atlikusi trīs čemodānus un piedāvāja, ko darīt ar viņiem. Tad nu nolēmu visus trīs pievākt. Šo.
Šo.
Un šo. Visi labi saglabājušies. Mazāko jau redzu atjaunotu un lietojamu Maritai. Kur varēs viņa visas savas lelles drēbes, rotaļu galdautiņus, sedziņas un spilventiņus glabāt. Jo patreiz tie atrodas jau pusizjukušā kartona kastē.
Bet ko ar tiem diviem lielākiem darīšu, vēl nezinu. Bet zinu, ka paturēšu sev. Tik nezinu, ko vīrs par to teiks. Tā jau maz vietas mantām tai dzīvoklī ... :))))))
Un ja jau reiz rādu mammas slēptās bagātības, tad uzkāpu ar fočiku bēniņos un saknipsēju, vēl ko atradu. Nu tādu, kaut cik atrādāmu.
Atradās vēl viens čemodāns. Drīzāk koka lāde, kas bija pilna ar vecajiem padomju laiku "Rīgas modēm" un 30 gadu "Atpūtām". Šos ar` atceros no bērnības, kā škirstījām ar draudzenes, un skatījāmies skaistās kleitas.
Un kas gan neatceras vecās labās žilkas maisiņus, ar kuriem uz veici gāja iepirkties :D
Un pēdējais. Šis jau ir mammas lepnums. Vecās labās Ulmaņlaika mēbeles. Es pat galdu nokrāmēju, lai redzētu to visā krāšņumā, kāds tas ir manā zāļu istabiņā.
Droši vien, ja parakātos, atrastos vēl kādas lietiņas. :)))
