Kastaņu laiks

 Katrai sezonai piederas savi darbi. Kad kastaņi birst no kokiem, ir laiks rudens darbiem. Šoreiz ne par dārzu, bet par darbiem virtuvē. Šogad gribu ieprovēt dažas receptes no kastaņiem gatavotos. Un lai tos varētu realizēt, jāsagatavo izejvielas.

   Kastaņi tiek mizoti, malti, kaltēti. Mizas ir iebērtas pudelītē un aplietas ar degvīnu. Bet kodols tiek malts, cik vien smalki iespējams, un masa kaltēta ap 90 grādiem cepeškrāsnī. Darbojoties ar kastaņiem pieķēru sevi pie viens domas - nu kāpēc mums tik skaists, veselīgs un apaļš rieksts nav ēdams? Kāpēc citu laiku zonās augļu kodoli ir gardi, pārtikā lietojami, bet mums rūgts un iekšķīgi nav ieteicams. Eh kāda dabas bagātība mūs nedaudz apdala. Un ja zinātu, kad malu kastani un kaltēju masu, kas par riekstainu aromātu bija visā mājā. Bauda smaržas kārpiņām. 

   Un kurš var ieteikt kā vieglāk atdalīt mizu no kodola? Jau pirksts tulznās, kamēr samizoju kastaņus. Tiku tikai pie pusotra spainīša labuma. Vēl nedaudz vajadzētu riekstu masas sagatavot. 

   Bet ne tikai ar kastani cīnos. Pacīnījos arī ar zīlēm. Labi ka tās var lietot iekšķīgi. Vairāk kā kilograms zīļu. Samizoti, sasmalcināti, izkaltēti, sagrauzdēti un samalti. Un tikai apmēram 200 grami zīļu kafijas. Bet pietiekoši, lai šad tad panašķētos ar gardu dzērienu. 

   Toties fizāļi jeb tomatillo šogad raženi padevušies. Starp citu, es pat nezināju ka biju iestādījusi dārzā. Jo pāris gadu audzēju, gatavoju tomatillo ievārījumus un salsa verde, bet kaut kā neapēdās. Tāpēc nodomāju, šogad neaudzēšu. Bet kā viņš pagadījās dārzā, pat nezinu. Bet ja reiz ir, un tā kārtīgi daudz, jāprovē kas cits. Kaltētājā iekšā un sanāca man fizāļu čipsi. Tie labi iet. I tāpat uzkost, i gatavojot pie ēdieniem var pielikt. 

   Kā arī šogad pēc ilgākiem gadiem, man ir ražens kāpostu gads. Klasiskais kāposts, savojas kāposts, briseles un kalē kāposts- ir ko izvēlēties. Kalē ēdam čipsos. Bet tik daudz ikdienā nepatērējam, un nākas izdomāt kur vēl. Tāpēc tiek gatavots kalē pulveris. Ir dažas idejas, kur lietot. Bet par tām citā ierakstā. 

   Ja apkopoju tādu nelielu kopsavilkumu, tad līdz šim jau:

✅ izkaltēti āboli, fizāļi, kastaņi, kalē un zīles 

✅pagatavoti pīlādžu, aroniju, cidoniju un bārbeles sukādes

✅savārīti bārbeļu  un cidoniju sīrupi 

✅ tapa kastaņu uzlējums degvīnā. 

   Un tas tikai tāds neliels ieskrējiens. Kaltētājā jau pabija tomāti, čili un kabači. Piesmirdinot māju pēc vecām zeķēm un puvuša siera - pagatavoju irbenes džemu un sīrupu. Vēl rindā gaida āboli  un tomāti. Un vēl dažādas receptes, ko vēlos sagatavot ziemai ne tikai našķim un veselīgām uzkodām, bet arī zāļu skapītim. Baudām rudens veltes. 

Ārstniecības augu dārzs

   Man nekad nebūs dārzs ar futbollaukuma tipa zālāju, perfekti apstrādātām košumdobēm, ar pareizi sabalansētiem un saskaņotiem augiem, kas veido perfekto kultūrdārza ainavu. 

   Man ir kultūraugi, kas sajaukti ar nezālēm un no savvaļas atvestiem augiem. Man ir neliels haoss dobēs, kur augu augumi, izmēri un krāsas galīgi nesaskan. Manu dārzu iecienījuši mazputni, kuri čivina visos stūros, spēlē ķērenes un glabiņus manos krūmos, kokos un aizaugušās takās. Viss zumm, sīc un zuzina. Dārs, kas ir dzīvs. Un brīžam liekas, ka es esmu tikai ciemiņš tai visā.  

   Un runājot par dārziem, mani uzaicināja Gāliņciema bibliotēka padalīties ar savu pieredzi un zināšanām, kā es pamazām sev veidoju dārzu, kurā aug, un vēl tikai kaut kad augs, pārsvarā tikai ārstniecības augi. Iepazīstināju ar augiem, ko ievācu tējām, lasot ne tikai savvaļā, bet mēģinu jau savvaļu nedaudz ienest dārzā. Atklāju dažādus eksperimentus, ko veicu, un kādi ir bijuši veiksmīgie un neveiksmīgie iznākumi. Dažas receptes, ko gatavoju no ievāktiem augiem.

   📷 Ramona Jaceviča.

   Izrevidēju savus krājumus, un sanāca arī ko piedāvāt nelielai degustācijai. Atradās pagrabā krūzmētras un vīgriezes sīrupi, krizdoļu un cidoniju sukādes, kaltēti tomāti un kabači kā čipsi. Un protams degustācijām dažādas tējas. Un piedāvāju vienu jaunumu - pieneņu pumpuri vīna marinējumā. Sanāca kā sālītas olīvas. Tik latviskā variācijā. Tās pienenes dārzā mēģinu visādi likvidēt. 

   Garšīgi panašķējām, parunājām par augiem, ko katrs audzējam. Un ka nezāles ne visas ir izraujamas un metamas kompostā. Bija jauka un interesanta tikšanās ar domubiedriem. Ceru ka kādam bija noderīga mana pieredze, tās nelielās zināšanas ar kurām padalījos, un varbūt iedvesmoju uz savu dārzu paskatīties savādākām acīm. 

Starp papardēm un krāsu riņķiem

   Kādus gadus netiku vākusi ozolpapardes. Pagājšruden iedomājos, ka atkal pēc ilgākiem laikiem, noderētu kādu paparžu ķiseni ziemā uzmeistarot. Laikam rudenī griežot papardes jutu, ka noderēs. Daudz, daudz papardes bēniņos kaltējās. Viss tika samīcīts vienā maisā iekšā. 

Kad mēģināju atrast veco zāļu tēju spilvendrānu, neatradu. Hmm, nez kur nolikusi. Bet atradās viens cits ķisen apvalks, kas prasīt prasījās pēc pārmaiņām. Brīvā improvizācija, kā teikt - krāsu terapija. Bet te nedrīkst kļūdīties, jo nav tādas dzēšgumijas, kas no auduma krāsu labotu. Un ja ir kļūdas, kā labot? Burbuļoties. Ar krāsu apļiem spēlēties. 

"Guļot uz maisa, kas pildīts ar sausām paparžu lapām, varot izārstēt reimatismu" - tā sakot gudras grāmatas un dziednieki. Dziednieki vēl gulēšanu papardēs saista ar augiem piemītošo kosmosa enerģiju, ko tad saņem cilvēks…  Šāda ārstnieciska iedarbība papardēm nav zinātniski pierādīta. Tiesa, apgalvojums, ka gulēšana uz paparžu lapām ir veselīga, nav tikai tukša skaņa, jo ir dzirdēts, ka dažkārt pāriet gan galvas, gan muguras sāpes. 

Labāk jau būtu guļvietai izvēlēties svaigas ozolpaparžu lapas, jo tad ir jūtams to vēsums un mitrums, varbūt arī nedaudz ēteriskās eļļas ar ļoti vāju pretiekaisuma vai pretsāpju darbību. Bet kur ziemā viņas svaigas ņemt? 

Kaltētās papardēs, nav ne izteikta aromāta, ne sastāvā vielu, kas šādi iedarbotos. Kaltētas drogas ir iedarbīgākas tējās vai kompresēs. Bet neesmu vēl provējusi šādas receptes. 

Tāpēc man ir kaltēto paparžu spilveni ar sāpju remdējošu un nomierinošu terapiju. Vai tā ir iedoma, vai tas saucamais placebo efekts, nezinu, bet man tas līdz. Sajust vieglu, vasarīgu aromātu un siena čaukstoņu zem auss, jau vien dziedē jebkuras kaites.

Ziemīgs dzēriens ar pavasarīgu aromātu.

Jau žogmalēs, piemāj dobītēs sāk bāzt tos degunteļus ārā tie pavasara vēstneši. Vēl jau saldēs, vēl jau uzsnigs, bet tas pavasaris jau jūtams te pat aiz stūr. 

Vēl jāpatukšo savi zāļu tēju krājumi, jāiestrebj, kas veselīgs un smeķīgs. Bet tiek jau plānota nākamā augu un dārzu sezona. 

No pagājušās sezonas savāktā, šajā krūzē sabira:

mārpuķīte, kliņģerīte, rudzupuķe, māllēpe, vīgrieze, ābeļziedi, citronpiparmētra, gaiļbiksīte un brūkleņogas. Kā teikt - trejdeviņu augi veselībai.

Vēl aizķērušās pērnās sezonas augi virtuvē, kas tā arī neiepakojās tēju plauktā. Vietas nepietika. Bet parocīgi arī šādi. Pieej, paņem pēc izvēles zariņu, iemet krūzē, un lieto. Te septiņpadsmit dažādi sieri... ptu ... piparmētras. Nu labi, nav 17, bet 10 dažādas šķirnes dārzā gan audzēju un kaltēju ziemai. 

Un vispār, man pamazam dārzs pārtop par ārstniecības augu dārzu, kur kaut kur pa vidu arī audzēju kādu dārzeni. Daudz ko audzēju savās dobēs, lai nav jāmeklē novada pļavās un mežos. 

Bet, kamēr domās klīstu pa dārzu, plānojot kur, ko un kā audzēt, dzeram tējas un ostam sniegpulksteņus. 

Kaltēt vasaru.

    Kāds teica, ka būšot vēsa un lietaina vasara. Bet noticis pretējais. Sauss un saulains. Karsts un vēl karstāks. Ar draudzenes uzskaitījām cik lietainas dienas bijušas kopš aprīli. Vēl pietiek ar vienas rokas pirkstiem, tik tikai bijis lietus. Kāpēc tik ļoti tam sekojam līdzi? Mazdārziņa īpašnieki sapratīs. Cik ļoti ir vajadzīgs lietus dārzam, augiem un puķēm ko audzē. 

   Un ja reiz kaltē, tad kaltēju arī es. Visu ko varu.

   Mana "Zīle" tik šancē. Kaltēju visu ko neapēd un paliek pāri. Rabarberus, zemenes, ananāsus un pat banānu mizas. Kam tās? Kad samaļ konsistence kā kūdrai parupjākai. Ideāls mēslojums istabas puķēm. Pārstādīju visus puķpodus, kārtīgi sabarojot iejaucot melnzemes maisījumā.

   Tāpat kaltēju un žāvēju savus ārstniecības augus. Visus ko salasu. Ziemai zāļu skapītis ir jāpiepilda. 

   Tikko ziņkārības pēc, izgāju savam sarakstam cauri, cik un ko esu jau ielasījusi. 35 augi. Kāds kārtīgas buntes, kāds tikai sauja, bet ir jau tik daudz, bet tai pat laikā maz. Vēl daudz kas jāsagaida izaugam, nobriestam, lai varētu lasīt un kaltēt. Un vasara jau ar - tikai pusē.

   Trauki un turzas pildās. Visam pat vietas nepietiek virtuvē. Daļa tik dzīvoklī glabājas. Liela daļa senču mājās. Parādījies šogad arī kāds jauns augs, bet kādu neielasu, jo nav vajadzības. Arī savā dārzā pamazam iesēju, iestādu pa kādam jaunam ārstniecības augam. Šogad kārtīgi priecē smaržīgais mirris. Aug kupls un būs ražīga sēklu raža. Provēšu jaunas receptes. 

   Un zinājāt ka daudzi savvaļas augi der arī mazdārziņa krāšņajām puķu dobēm? 

Biškrēsliņš, sarkanais āboliņš, raspodinš, vīrcele, mārsils un savvaļas burkāns. Tie ir augi kas tagad aug arī manās puķu dobēs, starp dālijām, lilijām un gladiolām.

   Ravējot atradās viens smalks, interesants augs. Atstāju. Un ziniet kas tas izrādās ir? Ārstniecības matuzāle. Augi paši atnāk pie manis iepazīties. 

  Domāju, ka vajadzētu atsevišķu rakstu visiem maniem dārza ārstniecības augiem. Pašai interesanti cik jau aug un zeļ manās dobēs.

   Bet tikmēr kaltējam vasaru, lai beidzot lietus uzlītu, kas pabarotu un padzirdītu dārzu.  

No pļavas līdz tējas krūzei. Un jaunas sezonas sākums.

  Katru sezonu nelaižu garām ievākt ārstniecības augus. Jau ikdienu nevaru iedomāties bez aromātiskām tējām, veselīgiem balzamiem un ārstnieciskām eļļām. Varētu likties kā ikgadēja rutīna, bet man tomēr tas tā nav. Daba ir daudzveidīga un interesanta, visu laiku ir ko jaunu atklāt.
  Kā šī tēja. Ja augu pasaules izzināšanā esmu ļoti ilgi, tad šo kļavu ziedu tēju iepazinu tikai šo ziemu. Pēc ilgiem meklējumiem pagājušo pavasari atradu dažas kļavas, lai iegūtu ziedus. Liekas kas tur ko neatrast. Visapkārt takš viņas ir, jo rudenī priecājamies par skaisto lapu daudzkrāsaino toni. :) Bet pamēģiniet tagad atrast kļavu. Ne pilsētā, bet ārpus. Prom no ceļiem. Jo ziedi viņai ir pirms lapām.
  Un te nu viņa ir. Saldena, aromātiska un garda. Iepazinu kā ļoti veselīgu un gardu tēju. Un šo gadu atkal laimes spēle atrast, jo vecā vietā kur lasīju, tagad ir mežizstrāde, un audze ir izretināta. Būs atkal jāpameklē.

  Bet sezonu uzsāku ar māllēpenēm. Tās ir pirmās pavasara vēstneses, kas pasaka - ir laiks.

  Ir laiks ielasīt pirmās saulainās pavasara vēstneses nākošai sezonai lietošanā. Un māllēpenes man nekur nav jāmeklē. Pašas kāpj man saujās. Saaugušas dārzā, topošo saimniecības ēku pamatos. Ik trešo dienu tik jāaizbrauc nolasīt ražu. :D