Kā (blog)pasaule sadodas rokās

Banāls jau tas ir - šis teiciens par sadošanos rokās. Bet ko padarīt, ja tas patiešām vislabāk raksturo dažādas dzīves situācijas?

Pēdējā ierakstā es sūdzējos par nedienām kleitas šūšanas gaitā. Atārdījusi pārāk vaļīgi iešūto rāvējslēdzēju, plkst. 23:30 es sapratu, ka šī kleita tiešām nav prioritāte, jo man jāķeras pie eglītes tērpa šūšanas meitai uz nākamās dienas koncertu. Ironiski, ka jau pirms divām nedēļām biju atradusi kleitas modeli, piemeklējusi audumu un pat speciāli aizbraukusi uz veikalu nopirkt piemērotu mežģīņu maliņu. Viss bija sagatavots, vajadzēja tikai šūt. Bet kaut kā tapu pavisam apmāta ar to puķaino kleitu, un meitas kleitai pat vēl nebiju izņēmusi piegrieztni.

Pusdivpadsmitos naktī ar pēdējām skaidrā saprāta atliekām es sapratu, ka nekādi nespēšu īstenot sākotnēji iecerēto eglītes kleitu, tādēļ pat neķēros tai klāt un tā vietā sāku domāt par plānu B. Ar pamatīgu nolemtības sajūtu sirdī (jo es taču zinu, ka manās atvilktnēs nekā tāda nav) es atvēru savu audumu kumodi un sāku pārcilāt audumus. Pilnīgi bezcerīgi. Bet tad kaut kas notika! Sarkanā Biete man pastiepa pretī roku un ielika manās rokās sari auduma gabala zaļo daļu. Labi, pavisam reāli es viņas roku, protams, neredzēju :), BET sajutu, fiziski sajutu, kā viņa man tajā brīdī noņem no pleciem smaguma sajūtu par to, ka es pievilšu meitu un viņai netaps eglītes tērps. Sarkanā Biete vasarā Laines Blogballē bija tik laipna, ka iemainīja uz krīta ne tikai brīnišķo blūzītes audumu, bet arī četrus metrus sari auduma, kuram 3 metri ir sarkanā krāsā, bet 1 metrs tumši zaļā krāsā. Lūk, šo zaļu daļu es biju nogriezusi nost, kad šuvu sev svārkus, atlikusi malā un aizmirsusi. Bet nu tas gabaliņš cēlās jaunai dzīvei reizē ar manu n-tos gadus nevilktu, bet mīļu zelta krāsas ballīšu krekliņu!

Aleluja! Sašuvu kopā svārku daļu, ātri nodragāju ar overloku un skrēju gulēt, lai nākamajā dienā celtos un tiktu galā ar augšdaļu.

Laikam kādas četras reizes pāršuvu to augšu, kamēr derēja :) Tad vēl kosmiskā ātrumā aizdevos uz Vecrīgas H&M, nopirku zelta krāsas bolero jaciņu un lidoju atpakaļ mājās pie šujmašīnas. Divdesmit minūtes pirms došanās uz koncertu, vēl sakņupusi pie šujmašīnas mājas tērpā un ar karstajiem ruļļiem matos, es pabeidzu kleitu - eglītes tērpu. Vēlreiz "aleluja!" un varam skriet uz koncertu. Koncerta sākums kavējās, un varēja kārtīgi apskatīt visas "eglītes". Es noelsos par to, cik daudz talanta ir šīm mammām - tērpu darinātājām! Kleitas un aksesuāri viens par otru sarežģītāks, kārtu kārtās, pārdomāti, nostrādāti... pa kuru laiku viņas to visu dara?!

Un, kad bija laiks manam priekam un acuraugam ar grupiņu doties uz skatuves dziedāt, es pamanīju arī Zizi (atvaino, es nevarēju Tev pieiet klāt, jo visu laiku bija jāvalda mūsu ģimenes pats jaunākais mākslinieks, kuru kāda nepārvarama dziņa trakoti velk uz skatuves dēļiem!). Līdz ar pirmajiem akordiem sākās jauno skatuves mākslinieču klusā cīņa par to, kura tiks tuvāk mikrofonam.

Bez uzkrītošas grūstīšanās šoreiz gan iztika, bet mana Amēlija, kuru pagājušajā koncertā viens garāks puisītis nemaz nepalaida pie mikrofona, tik ļoti bija apņēmusies šoreiz dziedāt iekšā mikrofonā, ka lielāko daļu dziesmu pavadīja ar mugurpusi pret skatītājiem, toties ar seju pret svarīgo ierīci :) Beigās pirms noiešanas no skatuves pat bija iespēja vienai pastāvēt pie mikrofona, un bērns laimīgs. Un mamma arī, jo pašas acīm dikti tīk izlolotais Ziemassvētku eglītes tērpa ansamblis. Vislabāk man patīk radīt apģērbu, kas atbilst pasākuma tēmai, bet nav tikai "maska" un ir valkājams un izmantojams arī pēc tam ikdienā vai svētkos.

Beigas labas, viss labs. Cik labi ir dzīvot Blogzemē, kur vajadzīgā brīdī viens otram palīdz un kur apkārt ir visi savējie!

Ko bērnam pagatavot Mārtiņdienas tirdziņam? Indiāņu maskas!

Šogad atkal meitas bērnudārzā būs Mārtiņdienas tirdziņš, kur bērni tirgosies ar pašgatavotām lietām. Pašgatavots = ko mazais pagatavojis pats vai ar vecāku palīdzību. Kopā bērns var tirgot līdz piecām vienībām, un cena vienai precei drīkst būt līdz 5 santīmiem. Jau laicīgi lauzīju galvu, ko mana Amēlija varētu pagatavot ar pavisam nelielu pieaugušā palīdzību. Sazin no kurienes prātā ienāca doma par indiāņu maskām jeb galvas rotām. Piedāvāju šo ideju meitai, bet viņa labāk gribēja taisīt Hello Kitty maskas... Izmēģināju labākos ieročus no sava argumentācijas arsenāla, un tā nu palikām pie indiāņu maskām. Izmantojām visu no maniem krājumiem, un beigās rezultāts ļoti patika pat lielajai kaķu draudzenei.

Indiāņu maskas 

Sastāvdaļas:

- bieza lenta apmēram 3 m

- ādas atgriezumi

- pērlītes, fliteri, dekoratīvi pušķīši, lentītes

- spalvas dažādās krāsās (savulaik pirktas Tiimari)

- līmes pistole un līmes patronas

- līplente apmēram 20 cm

Pagatavošana:

1. Nomēra sava bērna galvas apkārtmēru, pieskaita klāt vēl 1-2 cm un sagriež biezo lentu attiecīgā garumā (ja neplānojat šūt līplenti, sk. 6. punktu par lentas garumu).

2. Kopīgi ar bērnu atrod lentas viduspunktu, noliek guļus uz darba virsmas un no pa labi un kreisi no viduspunkta uzspiež karsto līmi.

3. Lipina virsū 1. kārtu izvēlēto dekoru (piemēram, lentu ar pušķīšiem), tad atkal uzspiež karsto līmi un pielīmē pa virsu pāris spalvas.

4. Kad dekora pamatkārta nožuvusi, atkal uzspiež karsto līmi un nostiprina spalvas u.c., pa virsu uzlīmējot garenu ādas strīpiņu, kuras uzdevums ir turēt spalvas u.c. vietā un pasargāt no nokrišanas. Vietās, kur izspiedusies līme, var uzlikt pa virsu pērlītes un fliterus, ja gatavo indiāņumeitenes masku. (Mēs uztaisījām gan meiteņu, gan zēnu maskas.)

5. Kad viena pabeigta, ņem nākošo un dara līdzīgi, ļaujot bērnam pašam izvēlēties, ko līmēt virsū. Amēlija salīmēja visas maskas gandrīz viena pati, mana palīdzība bija nepieciešama tikai materiālu sagādē, kā arī līmes pistoles spiešanā, jo mūsu eksemplārs pagadījies tāds neērts un stingrs. Lūk, indiāņu maskas jau gandrīz gatavas!

6. Pašās beigās mammai vai tētim atliek piešūt maskas galos līplenti, ar ko masku varēs aiztaisīt ciet pakausī. Ja līplentes nav un/vai šūt negribas, tad lentes jāgriež par 7-10 cm garākas, lai tās var pakausī sasiet. (Nemēģiniet līplenti līmēt ar līmes pistoli - pirmajā izmēģinājuma reizē tā nonāks nost. Ticiet man! Es, slinkumu lāpīdama, to izmēģināju :)) Te pabeigtās maskas:

Trešā maska no augšas ir gatavota bez līplentes, tādēļ garāka, lai to var pakausī sasiet.

Kad darbiņš padarīts, būtu tā kā laiks fotosesijai, bet izvēlētie modeļi nav pieejami. Tad nu nācās uzrunāt citus modeļu aģentūras pārstāvjus, kuri ar lielu prieku piekrita. Jūsu priekam - Ilze Maigā Spalviņa un Artūrs Drosmīgais Vējš - demonstrē indiāņu maskas! Sveiksim ar aplausiem!

Nu mums atliek tikai cerēt, ka lielākajai daļai rītdienas pircēju ir līdzīgs galvas apmērs kā Amēlijai un ka andele veiksies labi!

P.S. Ja nepieciešamas vēl kādas idejas, ko var pagatavot kopā ar bērnu Mārtiņdienas tirdziņam, varat ielūkoties, ko mēs gatavojām pagājušajā gadā.

Zvēriņi dzīro

Kamēr mana ikdiena šobrīd sastāv no liela darba apjoma un vienlaikus arī enerģijas izsīkuma, parādīšu jums, cik labi mūsmājās klājas meitas zvēriņiem. Viņu dzīve paiet tādās dzīrēs, ka vakara noslēgumā vairs nav spēka piecelties no galda. Nē, kur nu galda - pat no šķīvja nav vairs spēka galvu pacelt.

Patiesību sakot, šīs bildes ir jau gadu vecas. Pagājušajā oktobrī, gaidot savas vārdadienas viesus, Amēlija šādi izspēlējās pie galda. Šogad viņa ir jau par gadu lielāka un kļuvusi daudz viltīgāka. Šodien viņa man pirmo reizi apzināti sameloja, pie kam darīja to tik pārliecinoši, ka, ja es nezinātu, ka tā nav taisnība, uzreiz noticētu. Vieni bija nopietni meli un otri - mazāk nopietnie - sekoja tikai pāris stundas vēlāk. Izskatās, ka ir sākusies jauna fāze mūsu attiecībās, jo katru reizi, kad viņa man atbildēs uz kādu svarīgu jautājumu, es neapzināti veikšu kluso analīzi sevī, par to, vai viņa saka taisnību, vai nē. Man šķiet uzkrītoši, ka viņas atklājums par to, ka melojot var panākt sev labvēlīgāku situāciju, ir jau tik ātri nostabilizējies viņas prātā kā laba alternatīva. Nu, ko, pienācis man laiks atkal pieet pie grāmatplaukta sadaļas "bērnu audzināšanas gudrības" un palūkoties, ko par to saka citi vīri un sievas. Bet tikmēr - lai jums labs miegs un nesāp vēders!

"Brālis man sit!"

Tā man paziņo Amēlija.
- "Vai tiešām?" es brīnos.
- "Jā! Viņš mani nosauca par kakainu briesmoni!!"

...

Te būtu vietā atgādināt, ka brālim ir 10 mēneši.

Un ko viņš pats? Viņš neliekas ne zinis un, kad vien tiek klāt, labprāt sūkā tāfeles krītiņus. Pēdējais notiesātais bija sarkanais, un brīdī, kad ieraudzīju puiku ar sarkanu muti, vaigiem un kājām, mana pirmā doma noteikti nebija ķert fotokameru. Tāpēc, kad pirmā mirkļa mammas izbīlis bija pārgājis, atlika tikai dokumentēt sekas. Kuras, starp citu, pagaidām šķiet neizdzēšamas.

Otrā bērna faktors

Vasaras elpa pakausī ir labs iemesls doties uz veikalu, lai iegādātos jaunu apģērbu kārtu saviem bērniem. Ja Amēlijai skapī jau ir laika gaitā sagādātas un no pagājušā gada vēl labi derošas drēbes, tad Filipam nav nekā ļoti siltam laikam. Tā nu puisis tika pie pāris priecīgām drēbēm (tikai pēc tam ievēroju, cik visas ir zilas, bet ko padarīsi? :)). Un tad man atnāca kāda atklāsme.

Kad man piedzima pirmais bērniņš, dzīve pēkšņi tik ļoti mainījās - visas tās emocijas, jūtu kāpumi un kritumi. Jaunu drēbju pirkšana drīzāk sagādāja galvassāpes, jo īsti nevarēju saprast, kas ir tas, kas vajadzīgs, cik daudz, cik liels vai mazs, cik kārtas jāvelk mugurā utt. Tāpēc es mierīgu prātu vilku meitiņai mugurā draudzenes iedotos bodīšus un rāpulīšus, priecīga, ka man tie ir iedoti un ka man nav jāpērk jauni. Jo bērni taču tik ātri izaug. Jāpiezīmē, ka draudzenes bērniņš ir puika, līdz ar to visas viņa bēbju drēbes bija baltas, maigi zilas un bēšas. Lielā daļā sava pirmā pusgada bilžu mana meita ir zilās un bēšās drēbēs :) Arī šobrīd man tā neliekas problēma. Bet. Savam otrajam bērnam es visas pirmās un otrās drēbītes iegādājos jaunas. Šis tas unisex krāsās tika pārmantots no māsas, bet lielākā daļa tomēr - jaunas. Es sev pagaidām nemāku īsti atbildēt, kādēļ tā. Zinu tikai to, ka tas noteikti nav naudas jautājums, jo pabalsts tajos gados bija daudz pieklājīgāks. Drīzāk varbūt esmu iemācījusies vairāk izbaudīt mirkli, nedomājot par to, ka pēc mēneša taču tās drēbes būs jau par mazām. 

Arī citās lietās mans otrais bērns bauda citu pieredzi. Filips nav (pie)barots ar biezeņiem, es viņam nebāžos virsū ar īpaši pagatavotām biezeņēdienreizēm noteiktos attīstības periodos. Viņš dabū to, ko ēdam mēs pārējā ģimene - tvaicētus dārzeņus, svaigus augļus, kādu sautētas gaļas šķēlīti, makaronu. Un viņš labprāt to visu saspaida rociņās, sasmalcina ar smaganām un tad nemainīgi izgrūž no mutes un saka: Dodiet pupu! Un pupu viņš dabon, savos gandrīz 10 mēnešos viņš ir vēl tik ļoti pupadikts :)

Jā, bet no zāles gan abi mani bērni vienādi baidījās un izturējās ar Lielu Piesardzību, kamēr pierada pie pārmaiņām dabā, lai pēc tam ziemā atkal izturētos ar lielām aizdomām pret pirmo sniegu.

Otrais bērns ir mierīgāks. Pirmajās nedēļās izmēģinājies iepazīties ar knupi, vēlāk atmeta to kā nevajadzīgu priekšmetu un vienmēr ir smaidīgs un draudzīgs. Jo mamma ir smaidīga un draudzīga. Mana otrā bērna mamma ir daudzkārt par sevi pārliecinātāka, nekā mana pirmā bērna mamma. Tāpēc Filips arī tagad, savā desmitajā mēnesī, knupi negrib un nepakļaujas manai pierunāšanai, ka karāšanos pupa galā varētu aizvietot ar jaunu, foršu knupīti. Mammīt, tu ko? Joko, vai? Tā zaļā spēļmanta mani nemaz neinteresē.

Visbeidzot, otrais bērns bieži aizmieg un paliek guļot uz grīdas, kamēr es viņu baroju. Mīlot savu muguru, nemēģinu bērnu vienmēr iemidzināt uz bumbas un tad likt gultiņā, lai to atkal un atkal atkārtotu, jo mazais pie pārcelšanas pamostas un raud. Tā vietā mēs abi nometamies slīpi uz grīdas tā, lai abiem ērti. Filips labi iemieg un pačuč savu mazo miegu netraucēts, nepārvietots un mierīgs. Dzīve ir skaista un vienkārša ne tikai viņam, bet arī man.

Nez, vai visas šīs (un vēl citas) lietas mainās vēl arī ar trešo, ceturto un piekto bērnu? :)

Uz bērnu operu!

Kopš pusaudžu vecuma mamma mani veda uz Operu. Pirmā operas izrāde, ko es noskatījos Baltajā namā, ir Traviata, no kuras es visspilgtāk atcerospēdējo ainu, kurā Violeta mira un es knapi valdīju asaras. Šī neizdzēšamā iespaida dēļ Traviata ir mana mīļākā opera. Tomēr ne visas operas izrādes man kā pusaudzei patika, dažās sēdēju un dīdījos, nevarēju sagaidīt beigas. Tas nav mainījies arī šodien, kad esmu pieaugusi un pati pēc brīvas izvēles eju uz Operu - ir izrādes, kas uzrunā, un ir izrādes, kurās garlaikojos.

Lai vai kā, mamma manī ir ieaudzinājusi mīlestību pret klasisko mūziku. Varbūt kāds oponēs, ka mīlestību pret mūziku nevar ieaudzināt - tā vai nu ir, vai nav, bet es tam nepiekrītu. Parādot augošam cilvēkam pasaules mūzikas daudzveidību un kultūras dziļumu, var pavērt viņam priekšskaru uz pavisam citu pasauli. Uz tādu pasauli, kurā viņš varbūt pats nemaz neielūkotos. Un tieši tādēļ es saviem bērniem (tiesa gan, pagaidām tikai meitai, dēlam vēl jāpaaugas) mēģinu rādīt, cik dažāda ir mūzikas pasaule. Šoziem ar meitu apmeklējām Patiešām maziņiem koncertus, bijām Brīnumskapja koncertā un tagad loģiski nonācām līdz operas apmeklējumam.

Šobrīd repertuārā ir izrāde "Spēlēsim operu!", kas pēc savas formas (izrāde ilgst vienu stundu bez pārtraukuma) man likās ļoti piemērota manai trīsgadniecei. Kā rakstīts operas mājas lapā, šī izrāde ir "Notikums visai ģimenei! Jūs gaida pārsteidzoša atkalredzēšanās ar iemīļotiem pasaku tēliem no Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes „Leļļu operas". Pasaku varoņi šoreiz ir gatavi ne tikai dziedāt un izdzīvot operas notikumus, bet arī stāstīt, kas ir opera, orķestris, rekvizīti, dekorācijas, kādas balsis ir sastopamas operā, no kā sastāv opera."

Un tieši tā arī notiek - izrāde norisinās kā stāsts par Pinokio, bet ik pa brīdim tēli it kā izkāpj no savām lomām un pastāsta, ka, piemēram, šie āboli nav ēdami, tie nav īsti - butaforija. Un seko īss paskaidrojums par to, kas vēl var būt butaforija. Vai arī - Malvīne stāsta, kā iedalās solistu balsis no augstākās līdz zemākajai. Tad kādā brīdī Lapsas un Runča sadziedāšanos pārtrauc viņu pašu paskaidrojums, ka dziedot kopā viņi ir duets, bet katrs atsevišķi dzied solo. Tiesa gan, es nezinu, vai bērni to spēj arī uztvert, atdalīt šo informāciju no izrādes konteksta. Mana meitene vēl īsti nesaprata, kāpēc pēkšņi tādi skaidrojumi, bet noteikti, ka vecākiem bērniem tas iesēžas atmiņā.

Man izrāde ļoti, ļoti patika. Lai arī sākumā man šķita, ka foršāk būtu, ja izrāde notiktu Lielajā zālē, kur bērns varētu izjust Operu visā tās majestātiskumā, tomēr sākoties izrādei es sapratu, ka tieši Jaunās zāles gaisotne ir daudz piemērotāka šāda tipa izrādei. Krāsains, bet nepārsātināts skatuves iekārtojums, pasakaini tērpi un brīnišķīgi izstrādāti tēli. Karabass-Barabass ar savām matainajām padusēm un melno spalvu kušķiem uz rokām mani sajūsmināja visvairāk, Amēlijai gan no viņa bija bail. Toties viņai ļoooti patika kaķenīte Džilda, kuras lomu dziedāja Evita Zālīte un kuras tēlu man būtu gribējies izrādē redzēt vairāk, jo viņa, manuprāt, ir ideāla bērnu operu aktrise - balss, intonācija, kustības - viss tik ticams un fantastisks! Šajā vietā man jāpiemetina, ka dzīvē viss ir saistīts. Jo izrādās, ka arī Laine ar ģimeni ir bijusi uz šo izrādi un satikusi Evitu, un gadījumā, ja mēs ar meitu nebūtu nokavējušas pirmās minūtes un būtu paspējušas ierasties, pirms izdziest gaismas, mēs noteikti būtu ieraudzījušas Laini un pamājušas viņai :) Un palūgušas silti, silti pasveicināt Kaķenīti Džildu jeb Evitu Zālīti no viņas jaunās pielūdzējas Amēlijas!

Mēs iesim uz šo izrādi vēl! Rudenī.

Gatavojoties ceļojumam ar bērniem

Mums patīk ceļot, un ceļotprieks nemaz nav gājis mazumā, kopš mums ir bērni (sākumā viens, tagad jau divi :))! Mani pārsteidz apkārtējo jautājumi - kā, jūs brauksiet ar bērniem? Man jocīgi liktos braukt bez bērniem. Jo mēs taču esam ģimene! Kamēr bērni ir mazi, mēs braucam visi kopā, vai nebraucam nemaz. Izņēmums ir darba, sporta braucieni vienam no laulātajiem, kad otrs paliek mājās. Mazuļus vienus pašus mājās neatstājam.

Kā reiz man rakstīja viena paziņa - ceļot ar bērniem ir forši! Šī frāze nu jau vairākus gadus ir mans karogs, mana bākuguns, pie kuras pieturos gatavošanās brīžos, kad uznāk šaubas. Lai ceļojums izdotos patīkams, protams, ir labi jāsagatavojas, īpaši padomājot par katra bērna vajadzībām.

Kā jau noprotat, tūlīt dosimies ceļojumā. Pavisam nelielā t.s. garajā nedēļas nogalē no piektdienas līdz pirmdienai uz vienu no Eiropas galvaspilsētām (par to tad sīkāk, kad atgriezīsimies). Lidojums ilgs nepilnas divas stundas, pie kam izlidošana ir vakarā deviņos - rēķinos, ka bērni būs noguruši un ne tajā labākajā omā. Amēlijai vispār nepatīk lidot, vismaz tā viņa man bieži stāsta.

Tādēļ es esmu sagatavojusi "izdzīvošanas komplektu", kam jānovērš bērnu garlaikošanās un attiecīgi niķošanās. Līdz šim tas vienmēr ir strādājis.

Vienmēr ņemu līdzi:

- mazu sedziņu, kas bērnam ir mīļa un vienlaikus silta, asociējas ar mājām. Tajā var ieritināties, kad nāk miedziņš un kad apkārtējo iespaidu par daudz. Šis ir pirmais ceļojums ar abiem bērniem, tāpēc sedziņas šoreiz divas :)

- nelielu grāmatu no mājām, ko bērns jau pazīst

- divas jaunas grāmatas, ko bērns vēl nav redzējis

- pildspalvu, zīmuļus vai flomasterus

- blociņu, kurā zīmēt

- mazākajam bērnam nedēļu pirms ceļojuma noslēpju dažas no viņa mīļākajām rotaļlietām, kuras tad velku laukā lidmašīnā vai uzgaidāmajās zālēs, muzejos u.tml., kā arī paņemu līdzi dažus mājsaimniecības priekšmetus - burku vāciņu, silikona otiņu u.c., ko patīkami zelēt

- enerģiju atjaunojošus našķus - žāvētas aprikozes, rozīnes, plūmes un riekstus + želejlācīšus, kurus sadalu mazās porcijās vairākās papīra tūtiņās un noslēpju tās somā, lai pa vienai paciņai vilktu ārā pēc vajadzības

Šoreiz papildus vēl esmu iesaiņojusi līdzi:

- saliekamo podiņu Pipin, jo mums ilgāku laiku būs jābrauc ar autobusu + daudz staigāsim pa pilsētu, līdz ar to nevar paredzēt, kur būs pieejamas labierīcības. Bet, kad trīsgadnieks izsaucas "Man vajag čurāt!", tad to vajag uzreiz un uz vietas :)

- mūzikas atskaņotāju, kurā ierakstīti meitas mīļākie bērnu mūzikas albumi. Mums tāds nav, tādēļ aizņēmos un ierakstīju tur Amēlijas mūziku

Grāmatas izvēlējos par mums aktuālajām tēmām - burtiņmācībai I.Zanderes "Dieguburti", ceļojuma saprašanai G.Narnickas un L.Zariņas "Ceļojuma dienasgrāmata" un vienkārši izklaidei - uzlīmju/krāsojamā grāmata par kaķiem (redzama fotogrāfijā augstāk)

Zīmēšanas pauzēm - mazs, viegls blociņš un flomasteri

Nevarēju izdomāt, kurus rakstāmrīkus labāk ņemt līdzi un kā tos sapakot, lai tie neizbirst pa somu un lidmašīnu, kad tieši laikā pamanīju Dabasmammas blogā zīmuļsomu un iedvesmojoties uzšuvu arī mums!

Svarīgi visas īpaši sagatavotās mantas turēt noslēpumā no bērna un vilkt tās laukā tikai tad, kad jau veiksmīgi sēžat lidmašīnā, citādi izpaliks pārsteiguma un aizrautības efekts.

Lai novērstu domas no tā, ka nepatīk lidot, es mudinu meitu pašai sakārtot savu no Ziemassvētku rūķa saņemto mugursomu ar tām mantām, ko viņa vēlas ņemt līdzi. Kopā izraudzījāmies mīļmantiņu (mazāko :)), kas dosies līdzi ceļojumā, kā arī drēbītes un matu sprādzes. Amēlija pati sapakoja somu.

Tagad sapucējusies staigā pa māju ar mugursomu plecos un ik pa brīdim vaicā, kad būs vakars, kad dosimies ceļā.
- Drīz, bērniņ, drīz jau!

Montesori dārziņa "sekas"

Es esmu priecīga, ka mana meita iet bērnudārzā. Es neesmu (vai vismaz pagaidām tā par sevi domāju) tāda mamma, kas labprāt un eleganti viegli izdomā dažādas attīstošas nodarbošanās savām atvasēm, apvienojot to ar priecīgu mājas uzturēšanu un ēdienreižu pagatavošanu. Tāpēc esmu atradusi savam bērnam dārziņu, kur patīk man un patīk viņai, ir mazas grupas un ir Montesori pedagoģija caurcaurēm visās aktivitātēs. Joka pēc gan jāpiemin, ka es maz zinu par Montesori pedagoģiju, bet tas, ko zinu, man liekas pievilcīgs. Un arī realitātē es redzu pozitīvu rezultātu savas meitas dārziņa gaitām. Tā kā lielākoties visas viņas pasaules izzināšanas aktivitātes uztveru mierīgi, tad arī šādas biežas ainas virtuvē mani nesatrauc, bet tikai iepriecē:

Tā ir kūka tētim. Visvairāk "cieš" garšvielu plauktiņš. Šajā reizē acīmredzami ir iztukšots tikai sāls un piparu nodalījums, jo rozmarīnu u.tml. zālītes es pirms pāris dienām biju pamanījusies pārvietot uz augstākiem plauktiem

Taču darbošanās ar ūdeni mani pārsteidza nesagatavotu. Izdzirdējusi ūdens šļakatu skaņu un sapratusi, ka jau labu laiku Amēlija ir bijusi neparasti klusa, es steidzos uz virtuvi, lai ieraudzītu šo:

Atzīstos, es nebiju sagatavota. Es noelsos. Un tik vien spēju kā izteikt visneveiklāko jautājumu: "KO tu dari?!"

Uz ko mana meita vēsā mierā atbildēja, ka pakāpiens esot bijis netīrs un tāpēc jāmazgā. Un tajā brīdī viņa paņēma rokās katliņu, kurā pati rūpīgi bija ielējusi ūdeni, un, man acīs skatīdamās, izgāza tā saturu uz grīdas. Plaukš! Un atkal sparīgi ķērās pie darba.

Tikai tad, kad ieraudzīju, kā viņa koncentrējusies izspiež lieko ūdeni no švammes (lieki teikt, ka tas notika turpat uz grīdas), es sapratu, ka šīs ir vistiešākās Montesori dārziņa sekas, jo tur viens no bērnu ikdienas "darbiņiem" ir ūdens uzsūkšana ar švammi un tad švammes izspiešana citā traukā. To sapratusi es nolēmu paklusēt un uzskatīt to par labu nodarbi :)

Galu galā ļaut, lai bērns atklāj pasauli, darot lietas pats, ir tas, ko es vēlos un uz ko es "parakstos", piedāvājot savam bērnam Montesori pedagoģiju. Veicināt Amēlijas pasaules izzināšanu man joprojām prasa augstu paškontroli, jo automātiski ķeros darīt lietas viņas vietā. Tāpēc tagad, kad mēs jau otro mēnesi (apstākļu sakritības dēļ) dzīvojam pa mājām, es trenējos neuzbāzties. Bieži, pirms kaut ko darīt (piemēram, aizvērt viņas jakas rāvējslēdzēju), es jautāju: "Vai tev palīdzēt?" Uz ko viņa visbiežāk atbild: "Es pati!" Apzināti pie tā piedomājot esmu iemācījusies radīt tādu kā buferzonu, kurā mana pārlieku lielā un automātiskā darīšana viņas vietā tiek apslāpēta, jo, katrreiz atceroties pajautāt, vai palīdzība ir nepieciešama, es sev atgādinu, ka man nav viņas vietā jādara parastas lietas.

Tieši mana treniņa dēļ arī stādīšanas darbus mēs darījām kopā. Daudzkārt ātrāk un tīrāk būtu to visu izdarīt kādā brīdī, kad bērnu nav klāt, bet es nolieku savu ego malā un dodu iespēju savam bērnam attīstīt sevi. Viņai viss tik labi izdodas!

Bērnos ir tik daudz dabas dotu prasmju un talantu. Tāpēc nevis viņi, bet vecāki ir jātrenē stāvēt malā un vienkārši skatīties, būt klusam, klātesošam vērotājam. Ja mēs turēsim acis plaši atvērtas, mēs ieraudzīsim, ka Bērns ir Brīnums.

Sauleszaķi un lokanības vingrinājumi

Šonedēļ palaidusi Amēliju uz dārziņu pirmo dienu pēc divu nedēļu pauzes, nākošajā dienā atkal atstāju viņu mājās uz visu nedēļu, jo izrādījās, ka bērnudārzā ir šarlaka karantīna un man nemaz negribējās riskēt. Tā nu mēs atkal trijatā pa māju. Meklējam izklaides.

Saulainās dienās Amēlija uzvelk savu fliteru kreklkleitu, ko reiz nomedīju vienā no daudzajiem Rīgas Next veikaliem, un spoguļojas saules staros. Sauleszaķi uz sienas skrien, lec, palecas un smejas. Mēs smejamies līdzi!

Bet tad, kad es lūdzu viņai papozēt fotokamerai, viņa teica stingru Nē! un uzvilka pa virsu vienu no savām piecām kleitām, tādējādi apsedzot fliterus. Un sauleszaķi pazuda. Tad es pēkšņi atcerējos, ka arī man ir fliteriem izšūts krekliņš, iegādāts vājuma brīdī neticami zemās cenas dēļ, bet reālajā dzīvē nekad neuzvilkts. Atradu, izklāju saules pielietajā virtuvē, un arī man bija savi sauleszaķi. Sarkani!

Filipu sauleszaķi gan vēl neinteresē. Viņš vienkārši izbauda sauli un silda austiņas :)

Tomēr līdz ar siltāka laika iestāšanos saule mūs vairs tik bieži nelutina, skaidrās debesis ir aizklājuši pelēkie mākoņi un uz palodzes pakšķina lietus. Bet tas nav šķērslis visādām aktīvām nodarbēm mājās. Amēlija vingro! Neticami, cik lokana ir mana mazā meitene! 

Viņa spēlē balerīnu un pastaigājas atliektiem pirkstu galiem bez jebkādas piepūles.

Viņa spēlē mākslas vingrotāju un iegriež riņķus. Mēs abas vēl īsti nemākam novaldīt riņķus ap vidukli, tie gāžas un krīt, bet ir jautri. Pie kam ar tiem var izdomāt arī citādas rotaļas - līst cauri, lēkt pāri un pat izvingrināt zvērus.

Kad vakarā pēc darba mājās pārnāk tētis, Amēlija kopā ar viņu aizrautīgi vingro savā aktivitātes stūrītī. Atceraties, kad rādīju bērnistabu mūsmājās, tur bija iekaramās trepes? Tagad šī istabas daļa ir ieguvusi jaunus vaibstus, jo tētis kā kaislīgs alpīnists un klinšu kāpējs ir saviem mazajiem uzbūvējis Klinšu Sienu. Tā viņi tur pagaidām divatā kāpj, bet gan jau drīz arī puika pievienosies :)

Skatos pa logu - atkal apmācies. Ko lai izdomā šodienai? 

Iesakiet ko foršu! :)