Sauleszaķi un lokanības vingrinājumi

Šonedēļ palaidusi Amēliju uz dārziņu pirmo dienu pēc divu nedēļu pauzes, nākošajā dienā atkal atstāju viņu mājās uz visu nedēļu, jo izrādījās, ka bērnudārzā ir šarlaka karantīna un man nemaz negribējās riskēt. Tā nu mēs atkal trijatā pa māju. Meklējam izklaides.

Saulainās dienās Amēlija uzvelk savu fliteru kreklkleitu, ko reiz nomedīju vienā no daudzajiem Rīgas Next veikaliem, un spoguļojas saules staros. Sauleszaķi uz sienas skrien, lec, palecas un smejas. Mēs smejamies līdzi!

Bet tad, kad es lūdzu viņai papozēt fotokamerai, viņa teica stingru Nē! un uzvilka pa virsu vienu no savām piecām kleitām, tādējādi apsedzot fliterus. Un sauleszaķi pazuda. Tad es pēkšņi atcerējos, ka arī man ir fliteriem izšūts krekliņš, iegādāts vājuma brīdī neticami zemās cenas dēļ, bet reālajā dzīvē nekad neuzvilkts. Atradu, izklāju saules pielietajā virtuvē, un arī man bija savi sauleszaķi. Sarkani!

Filipu sauleszaķi gan vēl neinteresē. Viņš vienkārši izbauda sauli un silda austiņas :)

Tomēr līdz ar siltāka laika iestāšanos saule mūs vairs tik bieži nelutina, skaidrās debesis ir aizklājuši pelēkie mākoņi un uz palodzes pakšķina lietus. Bet tas nav šķērslis visādām aktīvām nodarbēm mājās. Amēlija vingro! Neticami, cik lokana ir mana mazā meitene! 

Viņa spēlē balerīnu un pastaigājas atliektiem pirkstu galiem bez jebkādas piepūles.

Viņa spēlē mākslas vingrotāju un iegriež riņķus. Mēs abas vēl īsti nemākam novaldīt riņķus ap vidukli, tie gāžas un krīt, bet ir jautri. Pie kam ar tiem var izdomāt arī citādas rotaļas - līst cauri, lēkt pāri un pat izvingrināt zvērus.

Kad vakarā pēc darba mājās pārnāk tētis, Amēlija kopā ar viņu aizrautīgi vingro savā aktivitātes stūrītī. Atceraties, kad rādīju bērnistabu mūsmājās, tur bija iekaramās trepes? Tagad šī istabas daļa ir ieguvusi jaunus vaibstus, jo tētis kā kaislīgs alpīnists un klinšu kāpējs ir saviem mazajiem uzbūvējis Klinšu Sienu. Tā viņi tur pagaidām divatā kāpj, bet gan jau drīz arī puika pievienosies :)

Skatos pa logu - atkal apmācies. Ko lai izdomā šodienai? 

Iesakiet ko foršu! :)

Ziemīgs saldējums galvas atvēsināšanai

Tā laikam ir Mēness fāze. Mana kaimiņiene, kura jau sen dzīvo pēc Mēness kalendāra, man vakar teica, lai tikai es šodien neko īpašu neplānojot, jo ir Mēness cikla pēdējā diena, nulles fāze (vai kā tamlīdzīgi, precīzu terminoloģiju neatceros). Es klusībā nodomāju, ka tik traki jau nevar būt. Bet come on, šodien viss ir tieši tā. Es jūtos tā, it kā man smadzeņu vietā galvā būtu sabāzta vate. 

Šodien ir tā diena, kad pēc divarpus nedēļām mājās mana meita ir atkal devusies uz bērnudārzu, un vismaz teorētiski tas nozīmē - vairāk laika sev. Tā nu es jau vakar vēlu vakarā piesēdos pie šujmašīnas, lai piebeigtu pēdējās vīles saviem pasūtījumiem (jipī, man ir pirmie šujamdarbu pasūtījumi!! :)). Bet! Nekas! Nešuvās! - diegi ķeras, velkas, met līkumus un kūkumus. Atstāju mierā. Pieķēros šodien. Bet! Atkal! Nekas! Nešuvās! Galva pilna vates. Vāks. Pilnīga nulles fāze.

Vajag atdzesēt prātu. Es eju pie saldētavas un ielieku sev lielu porciju ziemas saldējuma. Iesaku arī jums to pagatavot un turēt gatavībā. Ja ne agrāk, tad nākošajā Nulles Fāzē noteikti noderēs.

Ingvera un citrona saldējums

Pamatrecepte no David Lebovitz grāmatas "Perfect Scoop" ar maniem papildinājumiem 

Vajadzēs:

- 85 g svaiga ingvera

- 500 ml saldā krējuma

- 250 ml piena ar tauku saturu 3,5%

- 150 g cukura

- 1 citrons

- šķipsna sāls

Pagatavošana:

1. Ingveru nomizo, sagriež plānās garenās šķēlītēs. Gareniski nogriež citrona mizu.

Abus liek katliņā, pārlej ar ūdeni tā, lai tas būtu vēl 2 cm uz augšu, un uzvāra. Turpina vārīt vēl 2 minūtes, tad nokāš. Škidrumu izlej, tas vairs nebūs vajadzīgs.

2. Blanšētās ingvera un citronu miziņas šķēlītes ieliek atpakaļ katliņā, pievieno pienu, pusi saldā krējuma, cukuru un sāli. Uzsilda, uzliek vāku un noņem no uguns. Ļauj ievilkties istabas temperatūrā 1 stundu.

3. Uzsilda masu, izņem laukā ingveru un citronu (tos izmet) un pielej otru pusi saldā krējuma.

4. Masu kārtīgi atdzesē ledusskapī (tās parasti ir vismaz 4-8 stundas). Tad lej saldējuma mašīnā un gatavo, kā norādīts mašīnas instrukcijā.

Ja nav saldējuma mašīnas, tad atdzesēto masu lej lēzenā traukā, kuru liek saldētavā. Pēc 45 minūtēm pārbauda - ja masa malās jau sākusi piesalt, visu kārtīgi sakuļ ar putojamo slotiņu, tādējādi salaužot ledus kristālus. To pašu atkārto ik pēc 30 minūtēm līdz masa sasniegusi saldējuma konsistenci.

Tā, tā, vai jūs vēl lasāt? Vai arī sen jau esat virtuvē? Es ceru, ka pēdējais variants. Pie karotēm - aiziet!! :)

Papildinājums: Ja jums patīk gatavot saldējumu, lielisks papildinājums jūsu pavārgrāmatu kolekcijā ir David Lebovitz grāmata ar brīnišķīgajām receptēm "Perfect Scoop". Pie tās vai pie jebkuras citas izvēlētas grāmatas var tikt, piesakoties Līgas Kristas blogā uz izlozi vēl līdz 29. februārim!

5 kleitas Amēlijai

Vakar pamanīju, ka Amēlija atkal šiverējas pa savu skapi un maina drēbes vienu pēc otras, un atcerējos, ka neesmu parādījusi visas kleitas, ko savā šūšanas uzrāvienā sašuvu meitai novembrī un decembrī. Kopā piecas dažādas kleitas.

Līdz šim neizdevās tās vienkopus nofotografēt, jo vienmēr kāda Amēlijai bija mugurā un viņa pati - dārziņā. Kleitas tiek vilktas uz urā! un tas, protams, silda manu sirdi :) Tagad kleitas tiek piedāvātas arī mīļajiem lāčiem, un visi ir skaisti sapucējušies.

Visas kleitas, izņemot sarkano, ir pēc vienas piegrieztnes (Burda 10/2011), bet katrai kleitai piegrieztni nedaudz pārveidoju, ņemot vērā auduma īpašības. Kā arī, lai kleitiņas atšķirtos, izvēlējos arī dažādu tehniku maliņu apstrādei (ar dubulto adatu, kā ierullēto maliņu un parastu).

Protams, trikotāžas kleitas šūt ir visvieglāk. Ar brīnišķīgā overloka palīdzību viss kleitas "pamats" top ļoti ātri. Tad atliek vien ķimerēšanās ar apkakli un galu atšūšanu.

Priekšējās kleitas audums atceļojis no Itālijas, pārējām pirkts Abakhan.

Ilgi noņēmos, izšujot fliteru sirsniņu, bet brīdī, kad Amēlija ieraudzīja gatavo kleitu, viņa paziņoja, ka nepatīkot. Nevilkšot. Ui. Bet nekas, pagāja pāris dienas un kleita iepatikās tik ļoti, ka tikai to vien vilka :)

Par sarkanās kleitas tapšanu jau rakstīju šeit, bet toreiz neatrādīju kleitas aizmuguri. Man pašai ļoti patīk šī podziņa, ja kādreiz uzšūšu sev ieplānoto zīda blūzi, tad šī poga aizceļos uz manu blūzi :)

Visbeidzot koncerta kleita. Tā kā meitiņa dzied vokālajā ansamblī, kam regulāri ir koncerti, tad viņas pirmajam koncertam (uz Latviešu Biedrības nama skatuves! :)) gribēju uzšūt kuplu un gaisīgu kleitu, bet tādu, lai nav princeškleita. Beigās tomēr sanāca princeškleita :/ Taču meita ir sajūsmā un šo kleitu velk visbiežāk. Pirmo reizi šuvu šifonu - bija grūtāk kā sākotnēji likās. Tas slīd, ir šausmīgi caurspīdīgs, līdz ar to ir grūti piegriezt un piegriežot izrādījās, ka augšējai daļai nepieciešama odere. Nācās piegriezt arī to. Par rezultātu, protams, esmu priecīga, jo šujot iemācījos daudz jauna.

Vai jūsu meitas nēsā kleitas? Un kurā vecumā beidzas kleitu laiks un sākas džinsi, legingi un krūšturi (kā izteicās viena pazīstama desmitgadnieces mamma :)).

Jaunā drēbnieku paaudze - mūsmājās

Jau otro nedēļu dzīvojot pa māju ar abiem bērniem man sāk piemirsties, ka Amēllija vispār iet dārziņā. Esmu jau pieradusi, ir pat izveidojies jauns ikdienas ritms un jāsaka, ka nav tik traki. :) Šķiet, ka es pat varētu tā dzīvot :) Varbūt arī pie vainas pavasaris, vismaz noskaņas par to ir visās istabās - plaukst tulpes, un ir skaisti. Bet varbūt prieku rada tas, ka Amēlijas seja dzīst arvien labāk. Katrā ziņā dzīve ir laba.

Šodien abi bērni darbojās ar audumiem. Amēlijai patīk un arī labi izdodas griezt, tad nu iedevu viņai audumu atgriezumu maisiņu, kas man paredzēts tieši bērnu nodarbināšanai, un tapa jaunas lietas.

Filips vēl neko nenojauš un mierīgi darbojas savā nodabā:

Bet te - ar māsas stilistisko pieskārienu - jau aizmuguriski ticis pie jaunas pavasara šalles! :)

Šeit top kleita mammai:

Pēc kāda brīža Amēlijai apnika. Bet tad Filips pamanīja čaukstošo, vilinošo maisiņu, un viņa acis sajūsmā iedegās! Tik ļoti interesants bija maisiņš, ka viņš pat veica veselu metru uz priekšu, vicinot rociņas un stumjoties ar kājiņām, lai tik nokļūtu pie maisiņa. Viņam par lielu apbēdinājumu sekundi pirms sasnieguma maisiņš tika paņemts nost. Drošības nolūkos. Bet nu mēs zināsim, kā veicināt puikam rāpošanu :)

Kamēr mēs tā darbojāmies, pēkšņi klauvēja pie durvīm. Kaimiņš atnesa mums šo:

Kā saka - paldies par kūkām! :) No tām mēs patiešām nevaram un negribam atteikties!!

Dzīve tik tiešām ir skaista. Un salda!

Spinātu čipsi

Vai jūs ēdat dārzeņus un zaļumus? Vai daudz? Un vai jūsu bērni (arī) tos ēd? Mana meita ēd tikai dažkārt, nekad nevar paredzēt, vai tajā reizē salātlapas ies pie sirds, vai ne. Dārzeņi un zaļie augi ir ļoti labi organismam, to zinām mēs visi. Tik kā lai panāk, ka arī bērni ēd šos labos augus un lai ēd tos ar prieku? Jāpasniedz bērniem interesantā veidā. Tādēļ, lūdzu, - spinātu čipsus studijā!

Recepte no šejienes, ļoti vienkārša un ātra. 

Vajadzēs:

- 2 pilnas saujas lielo spinātu lapu

- olīveļļu

- jūras sāli

- piparus

Pagatavošana:

1. Uzkarsē cepeškrāsni līdz 120 grādiem. Sagatavo cepamo plāti, tajā ieklājot cepampapīru.

2. Nomazgātus un nosusinātus spinātus liek lielā bļodā, apslaka ar olīveļļu un viegli samaisa, lai eļļa klāj spinātlapas.

3. Izkārto spinātus uz sagatavotās plāts, uzkaisa jūras sāli un piparus. Ar sāli nepārspīlēt, citādi būs ui, cik sāļi.

4. Cep 20-25 minūtes - ap 20.minūti jāpārbauda, kādā stāvoklī spināti ir. Gatavi tie vairs nav mīksti, bet gan kraukšķīgi.

Rezultāts jūs pārsteigs. Vai, vai, vai, cik garšīgi! Un mans bērns ēda pilnu muti, jo čipsi - nu čipsi taču viņai garšo :)

Gadījumā, ja uz palodzes jums aizkavējies arī kāds dārzenis, tad laikā, kamēr čipsi cepas, var pagatavot avokado salsu:

Salsai nepieciešami:

- 2 avokado

- 2 tomāti

- 1 neliels sarkanais sīpols

- 1 neliels ābols

- 1 citrons

Pagatavošana:

Visu sagriež mazos gabaliņos (kā smalkam rosolam), bļodiņā sajauc ar olīveļļu, sulu no 1 citrona, pievieno sāli un piparus. Gatavs! Var likt uz lielākajām spinātu čipsu lapiņām un ēst kopā. Ak, cik garšīgi un veselīgi! :)

Es šodien esmu miera pilna

Šorīt virtuvē, tīrot plīti, es pamanīju, cik skaisti to apspīd saule un sajutu, kā tā silda manu plecu. Un laikam jau saules dēļ manā prātā iešāvās pašai sen nedzirdēta doma: Šodien es varētu kaut ko pašūt! Godīgi sakot, diez vai es to šodien tiešām darīšu, vismaz ne saules spīdēšanas laikā, labākajā gadījumā - vēlu vakarā, kad bērni un vīrs jau gulēs. Taču pati šī doma vien mani ielīksmo, jo pēdējās nedēļas man tādas vēlmes īpaši nav bijis.

Jo, paskatoties šodien savā blogā, es patiešām biju pārsteigta, ka kopš pēdējā ieraksta ir pagājušas divas nedēļas. Divas? Laika ritumā man kaut kas ir sajucis, esmu apmaldījusies dienās un stundās. Tas gan ar mani notiek vienmēr, kad Amēlija ir slima un dzīvo pa mājām - tad divu bērnu mammas dzīve ļoti ātri aizrit čik, čik līdz vēlam vakaram. 

Tas saistīts arī ar to, ka pēdējos divos mēnešos arī mūsu mazais puika ir audzis, viņu vairs nevar tā vienkārši nolikt uz grīdas pakaviņa ielokā, kur viņš smuki padūdo, paspēlējas ar rociņām un tad pats aizmieg. Ui, tā jau ir pagātne. Realitāte ir sešus mēnešus vecs burvīgs mazulis, kurš grib redzēt mammu acu priekšā lielāko daļu laika un kuram uznāk slinkumbrīži, kad pāris centimetrus attāla manta liekas visnesasniedzamākā lieta uz pasaules, tādēļ tiek iedarbināts balss aparāts. Un, ja bērniņš prasa, mamī nēsā savu mīļbērniņu. Kā tad nenēsāsi tādu siltu, mīkstu, pūkainu?

Pēdējā nedēļa ir bijusi grūta emocionāli, jo šajā reizē Amēlijai nav vis kāds respirators sīkumvīruss, bet gan līdz galam neizprotamas izcelsmes čūlaini izsitumi uz sejas, kas padara mana mīļā bērna seju par tādu kā cīņaslauku ar tumši sarkanām pumpām un krevelītēm. Vienīgā labā lieta ir tā, ka viņai pašai tas neko netraucē, atskaitot rīta pamošanās brīžus, kad viņa gauži raud, jo nevar atvērt acis - skropstas ir salipušas sekrētu dēļ. Ai. Tas ir nomācoši. Mūžīgā alerģija, ar ko cīnāmies ikdienā, šķiet, ir izdarījusi savu nodevīgo gājienu pret meitas imūnsistēmu, un tā ir padevusies kādam nezināmam kairinājumam, izmetot visu uz āru, uz sejas. Bet vakar vakarā es beidzot sajutos labāk, jo mēs bijām aizgājušas pie homeopāta un viņš deva stipru cerību, ka viņa izraudzītais preperāts meitai palīdzēs. Es lieku uz to visas savas cerības. Visas vislielākās.

Kamēr mēs gaidām notiekam brīnumus, pavadām dienas mājās trijatā. Amēlija izdomā interesantas spēles, es mīlestībā klusi smaidu, noraugoties viņā, bet Filips ieinteresēts brīnās. Un, ja neskatās spogulī, viss ir brīnišķīgi. Kaut nē - arī ja skatās spogulī, viss ir skaisti, jo vajag raudzīties tieši bērna dziļajās acīs, nevis uz to, kas tām apkārt.

"Māmū! Es saģērbos savā futbola tērpā!"

"Man ir līdzi mana futbola soma."

- Bet vai tu māki spēlēt futbolu?

"Nu nē taču, man taču nav nūja!"

"Tu nedrīksti skatīties iekšā manā futbola somā!"