Ja ir narcises, tad drīz būs arī pavasaris?

Valentīndienas dzijas grafiti

 Valentīndienai ritot ātri izdomāju ka vajag iepriecināt parastos cilvēkus, dzīvojušus manā apvidū un satamborēju 1,5 stundas laikā sirsniņas,. Saliku kur nu sagribējās, bērnu rotaļu laukumā, viena mana bērna bērnudārzā un otra bērna skolā. Pa ceļam, vecajai labajai lauvai, metro stacijā u.c. Visur nebija līdzi fotokameras.

Sestdienas bumba

Šogad kaut kā nesanāk laicīgi pievērsties lietām, tāpēc Starptautiskajā dzijas bombardēšanas dienā uzliku lauvai tieši viņai sen gatavotu volānšallīti!

Šodien dzijas bombardēšanas diena un publiskās adīšanas diena!

Bilde no feisbukiem

Citāds grafiti

Jau vairākus mēnešus, netālu no manām mājām, pielīmēti ceļa zīmes otrā pusē, manas acis priecē pērlīšu grafiti. 

Stockholmā ir ļoti savādi noteikumi attiecībā uz grafiti. Oficiāli ir pasludināta 0 tolerance pret jebkāda veida ķēpājumiem (klotter), kas nozīmē to ka labu laiku birokrāti arī grafiti necieš. Citi, radošāki un domājošāki cilvēki norāda ka ķēpājumi un grafiti nav viens un tas pats un aizliedzot otro tiek pārkāpta vārda brīvība (konstitūcijā noteikta).

Lai vai kā, tikai retu reizi redzu kādu dzijas vai citu veidu grafiti ilgāku laiku pastāvam, bet šie simpātiskie pērlīšu grafiti jau stāv labu laiku. Birokrāti laikam acis pret debesīm neceļ. Labi!

Pride grafiti

Kā jau solīts, šodien čāpojām tuvāk un tālāk lai izliktu varavīksnes krāsu dzijas grafiti. Sākām tuvāk pie mājām pie mūsu jau ierastajiem modeļiem- meitenes un lauvas!Meitenei tika sauļošanās kostīms,
savukārt lauva kārtējo reizi ieguva skaistu kaklarotu. Pa ceļam pieņemām klāt vēl dažus objektus, kurus es pati nu nekādi nebūtu apgrafītojusi dēļ īsā auguma. Paldies Joakim!
Pēc tam devāmies uz centru un dažas lietas atstājām ap Sergels Torg,
vienas no festivāla norises vietām.
Joakimam veicot šo kokā kāpšanas manevru notika tieši tas tipiskais, kas šādos gadījumos var notikt. Proti, kamerai izbeidzās baterija. Beidzot stimuls pa īstam sagādāt rezerves bateriju.

Ķēdes kaklarotu gan atstāšu sev!

PRIDE Stokholmā, mēs nākam!!

No 1.-7. augustam Stokholmā notiek PRIDE festivāls. Sagatavoju dažus grafiti

un rīt iesim nolikt tos pie vietas. Atcerieties, speciāli dziju pirku!

Never give up

Lauvas sarkanā kapucīte/cepurīte nostāvēja savas 1,5 nedēļas. Bet tad tās kādu dienu tur vairs nebija :( Meitenes skulptūras kaklarota gan noturējās ilgāk, bet pagājušonedēļ arī tā bija pazudusi. Protams vairs tik apjomīgu darbu negribu vējā laist, bet atstāt lauvu likteņa varā arī vairs nevaru. ;) Uztamborēju viņai kaklarotu ar puķīti. Un tagad seko pats bēdīgākais: piektdien rotu uzinstalējām, bet jau vakar, pirmdien no rīta tās vairs tur nebija. Pēc kapuces pazušanas Artíga sāka teju vai raudāt, es viņu mierināju, teicu nekas, tā tas notiekas, uztaisīsim viņai ko citu. Vakar norīta es atkal mēģināju saņemties un teicu nekas, izdomāsim ko jaunu. Bērns teica, bet varbūt beigsim dzijas bombardēšanu? Es teicu nē, turpināsim labos darbus, lai arī citi tos izposta (paņem vai novāc).

Līdz ar to daudz dažādas filozofiskas domas man šodien pa galvu maisījās. Pirmkārt jau skaidrs ka dzijas grafiti, gluži tāpat kā īstais grafiti nav ielās uz palikšanu. Un tad domāju kā jūtās tie īstie grafiti mākslinieki (un šeit es nedomāju tos kas uzskricelē kaut ko Juris bija šeit stilā jeb Dace+Jānis=…) kuru izteiksmes veids tiek ignorēts un atzīts par kaitniecisku. Jeb kā jūtās tie cilvēki kuri nemitīgi dara ko labu un par to saņem pārmetumus, jeb kuru uzceltais jeb sarūpētais tiek sagrauts. Kur ir tas spēks turpināt darīt iecerēto un kad ir lūzuma punkts lai padotos? Protams katram tas ir savs.

Vēl viena doma par pilsētas kārtību vispār. Kur ir vieta mazajam cilvēkam mūsu sabiedrībā? Mūsu rietumu kultūrās izskatās ka tā ir būt skrūvītei lielajā naudas ražošanas mašinērijā. Tas arī ietver to, ka pilsētā drīkst izrādīties tikai tie, kuriem ir nauda reklāmu veidā uz milzīgiem plakātiem. Un ne jau tāpēc ka viņiem tiešām ir kāda kreatīva, radoša ideja, vai vēlme citus iepriecināt, bet gan tāpēc, lai mums iestāstītu ka bez viņu s..iem nu nekādi nevaram iztikt.

Avīzē

Mūsu grafiti projekts ir aprakstīts tiesa gan maza metiena, bet vienalga avīzē!!

Desertam vēl daži dzijas grafiti

Šie ir pilsētā noskatīti un neviens nav mans darbs, bet tagad āķis lūpā un plānoju turpināt izdaiļot pilsētu ar adījumiem un tamborējumiem.

Sarkanlauvīte, kaklarota, puķu virtenes un kopīgā adīšana!

Tā nu mēs šodien ap pusdienlaiku devāmies bombardēt! Ivana uztamborēja meitenei skaistumskaistu kaklarotu:

Artíga un es savukārt uzlika lauvītei sarkano cepurīti,
pārvēršot to par pasaku varoni.
Puķu virtenes arī atrada savu vietu
un vēl pēc kāda laika visa kompānija devāmies uz centru kopīgi adīt.

Tiesa gan adītāju uz trepēm bija mazāk neka mēs bijām gaidījuši, bet tas jau netraucē piedalīties! Ivanas draugs Roberts nākošgad noteikti piedalīsies!! Paldies Ivana, Robert, Joakim, Artíga, Torun un visiem adītājiem un dzijas bombardētājiem!

Šeit viss notiekās

Tamborēju sagataves dzijas bombardēšanas dienai.
Ņemu no savas kādreizējās cepumu kārbiņas dziju atlikumus un rauju augšā frīstailā ornamentiņus.
Vienu no ornamentiem uzdāvināju bērnam, jo viņam ļoti patika. Bet kā tur bija par to velnu? Atdosi vienu pirkstiņu viņš paņems visu roku? Pēc kāda laika bērns prasīja vai es varu vēl kādu puķīti viņam uzdāvināt? Ok, vari izvēlēties! Nu un tad izvēle krita uz visām dažādajām, kuras izņemot nedaudzas līdzīgas ir teju visas. Tad es noteicu ka var ņemt visas kas ir dažādu krāsu, rezultātā man palika baltās :D :D Ok, bet turpmāk motīviņus slēpšu, citādi man nebūs nekā ar ko apgrafītot ielas.
Bez tam, sestdiena ir ne tikai grafiti diena adītājiem bet arī Vispasaules Publiskās adīšanas diena.

Es, Joakim un Ivana iesim uz Sergels Torg trepēm sēdēt un adīt!!

Stabu drēbītes un cepurītes

Aizpagājušajā vasarā (eh, kā laiks skrien) Stokholmas kultūras festivālā čakli adītāji bija apģērbuši dažus gaismas ķermeņus. Ja pie rokas ir foto kamera, tad labprāt nobildēju un parādu jums tādas smukas lietas!!