Vai jūs kādreiz esat apstājušies un padomājuši, kas ir klusums?
Es laikam to izpratu.
Tas ir tad, kad tu lūkojies pa labi, pa kreisi, bet neviena
nav. Brauc mašīnā, bet blakussēdētāja vieta ir tukša.. Uzgriez skaļi
mūziku, bet tik un tā dzirdi savas domas. Ierausies gultā, bet tā ir par
lielu. Ieritinies zem biezākās un lielākās dūnu segas, bet tik un tā
salst. Guli uz visdažādākā biezuma un lieluma spilveniem, bet īsto kā
nevari, tā nevari atrast. Uzslēdz filmu, pie kuras žanra pierakstīts
"komēdija", bet smieklu nav. Salstošās pēdiņas jāieģērbj vilnas zeķēs,
bet sāni jāievelk lielā segas kokoniņā. Smarža izzūd, tā atkal no jauna
jāiedomājas, tāpat kā viss pārējais lēnām zūdošais..
Bet vislielākajā klusumā dzirdi tikai un vienīgi pats
sevi-elpu, sirdspukstus, un neviena cita vairs nav un,iespējams, nekad
arī vairs nebūs.
Un,šķiet, ka pat laiks apstājas un velkas, un velkas..//Nu kādēļ
gan laiks paskrien tik ātri, kad galīgi negribas? (Eh!) Un mirklis kā
jau īss laika sprīdis, paliek vairs tikai atmiņā..
Sasodītais laiks.
Laiks..
Liela nopūta, un klusums turpinās.
Nežēlīgi, vai ne?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru