Laikam nu ir labi redzams, ka šobrīd nešuju nemaz. Tik rauju cauri grāmatas - vienu pēc otras. Šovakar pabeidzu šo - Penelopes Evansas "Pēdējo meiteni". (Bibliotēkas grāmata)Stāsts par maniakāla cilvēka izpausmēm. Par spēju iestāstīt sev jebko. Grozīt patiesību tā, kā tajā brīdī ērtāk. Pakļaut sev to, ko iedomājies esam par savu. Neredzēt to, ko negribas redzēt. Saskatīt to, kā nav...
Vietumis notikumi šķita basi pazīstami. Mums katram kādreiz gadās satikt dzīvē kādu prasmīgu manipulatoru... Bet te ir stāsts par izcilu eksemplāru ar šauru skatījumu uz notiekošo un spēcīgām psiholoģiskām problēmām, ko, dīvainā kārtā, ja labi gribam, iespējams attaisnot katrā situācijā tik labi, ka liekas, ka labāku nodomu nemaz nevarēja būt... tomēr kopaina ir baisa un traģiska...
Arī šai grāmatai man pietrūka atrisinājuma. :( Nu, kāpēc visiem autoriem patīk atstāt lasītāju uz jautājuma zīmes? Ceru, ka viss beidzās tā, kā tam būtu jābeidzas, ja pasaule būtu ideāla...
Grāmata laba, bet otrreiz laikam nelasītu... vai arī lasītu, kas to lai zina. Pagaidām gan sliecos uz to, ka ar vienu reizi pietiek!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru