Domu graudi

Reizēm ir tādi domu graudi vai atziņas, kas patrāpās ceļā, kuras negribas pazaudēt. Ai, cik daudz jau tā pazudis un aizmirsts, varbūt varu tos sev sagalbāt šeit...

Šoreiz šie:

Nekad nepalaid garām iespēju, kas zin, vai tā kādreiz atgriezīsies.

Ja Tev ir mērķis - Ej uz to! Nevari paiet?? - Rāpo Nevari parāpot?! - Apgulies, un guli mērķa virzienā.

Smaids ir labākā maska.

Draugs ir tas cilvēks, kurš Tev tic, kad pats jau esi pārstājis ticēt.

Ūdens lāse saārda akmeni, nevis ar spēku, bet ar neatlaidību.

Draudzība divkāršo priekus, un par pusi samazina bēdas.

Sapņi mums ir nepieciešami, bez tiem mēs nevarētu samierināties ar īstenību.

Īsts draugs ir tas, kura klātbūtnē varu domāt skaļi.

Un vēl viena svaigi izlasīta

Laikam nu ir labi redzams, ka šobrīd nešuju nemaz. Tik rauju cauri grāmatas - vienu pēc otras. Šovakar pabeidzu šo - Penelopes Evansas "Pēdējo meiteni". (Bibliotēkas grāmata)
Stāsts par maniakāla cilvēka izpausmēm. Par spēju iestāstīt sev jebko. Grozīt patiesību tā, kā tajā brīdī ērtāk. Pakļaut sev to, ko iedomājies esam par savu. Neredzēt to, ko negribas redzēt. Saskatīt to, kā nav...
Vietumis notikumi šķita basi pazīstami. Mums katram kādreiz gadās satikt dzīvē kādu prasmīgu manipulatoru... Bet te ir stāsts par izcilu eksemplāru ar šauru skatījumu uz notiekošo un spēcīgām psiholoģiskām problēmām, ko, dīvainā kārtā, ja labi gribam, iespējams attaisnot katrā situācijā tik labi, ka liekas, ka labāku nodomu nemaz nevarēja būt... tomēr kopaina ir baisa un traģiska...
Arī šai grāmatai man pietrūka atrisinājuma. :( Nu, kāpēc visiem autoriem patīk atstāt lasītāju uz jautājuma zīmes? Ceru, ka viss beidzās tā, kā tam būtu jābeidzas, ja pasaule būtu ideāla...
Grāmata laba, bet otrreiz laikam nelasītu... vai arī lasītu, kas to lai zina. Pagaidām gan sliecos uz to, ka ar vienu reizi pietiek!

Svaigi izlasīts.

Kuldīgas pilsētas svētku tirdziņā nejauši nokļuvu pie grāmatu stenda un patīkami aprunājos ar kādu jaunu pārdevēju, kurš izrādījās liels lietpratējs grāmatu jomā un prata pastāstīt par katru, kura mani ieinteresēja, ieteikt un izvēlēties. Tā kā pati īsti nezināju, ko gribu, zināju tikai, ka esmu izslāpusi pēc pārīša jaunu grāmatu, tad nu divas arī nopirku.
Pirmā izlasīta. Ērika Fosnesa Hansena "Sieviete lauva"... diezgan skumjš stāsts par atšķirīgo un to, cik maz ir tādu cilvēku, kas spēj to pieņemt. Stāsts par sabiedrības izstumtajiem... Laba viela pārdomām. Man gan ne visai patika šī darba specifika - bez konkrētām beigām, bez atrisinājuma (tas man pietrūkst ļoti, ja tāda nav). Tomēr grāmata ir laba. Likšu plauktā. Ļoti iespējams, ka kādreiz pārlasīšu, lai pārdomātu vēlreiz, ieraudzītu citus skatu punktus un nianses. Gramata tiem, kam patīk aizdomāties, ko un kā es darītu... Un jācer, ka nemelojam sev, un tiešām mēs spētu visu uztvert un darīt, tā kā gribētu domāt, ka darītu.