Romāna galvenā varone ir arhitekte Dolkara, kuras saknes meklējamas tālajā un noslēpumainajā Tibetā. Viņa ir dzimusi un uzaugusi Šveicē, ģimenē tiek piekoptas budisma tradīcijas, taču viņas māte nekad nestāsta meitai par savu dzimteni un to, kāpēc tagad dzīvo trimdā. Tikai pēc tam, kad Dolkara uzzina par briesmīgajām rētām uz mātes ķermeņa un piespiež viņu runāt, Sonama atzīstas, ka pirms bēgšanas no Tibetas viņu, pavisam jaunu meiteni, darba nometnē nežēlīgi spīdzinājuši ķīniešu iekarotāji. Pamazām mātes stāstījumā atdzimst pagātne – krāšņa un reizē arī briesmīga. Taču daudzi jautājumi paliek neatbildēti. Dolkara nolemj izzināt patieso dzimtas vēsturi, tādēļ viņa dodas uz Lasu. Ko viņa tur atradīs? Namu, kurā reiz dzīvojusi Dolkaras dzimta, vai tikai sapni par to? Vai viņa beidzot satiks savu lielo mīlestību, vai tikai tās ēnu? Romāna vēstījums ir pārliecinošs līdz pēdējai lappusei, tas ir autentisks, dramatisks, kaislīgs. Nozīmīga vieta tajā atvēlēta mīlestībai, draudzībai un nodevībai. Spilgti un skarbi iezīmēts politiskais fons – Tibetas neatkarības zaudēšana un Mao Dzeduna „kultūras revolūcijas” nesēju zvērības, kas bija jāizcieš Dolkaras mātei un mātes vecākajam brālim un māsai, kad viņi vēl bija gandrīz bērni. Lasītājs neuzbāzīgi tiek iepazīstināts arī ar tibetiešu dzīvesveidu, ticību, paražām, raksturots, cik dažādi ķīniešu invāzija var ietekmēt pat vienas ģimenes locekļus – daži kļūst par apspiedēju līdzskrējējiem un denuncētājiem, kā, piemēram, Sonamas brālis, kurš idejas vārdā nodod pat savu māsu, citus nespēj salauzt ne nometnes, ne spīdzināšana, kā Sonamu.
Romānā ir arī bezgala skaisti Tibetas dabas tēlojumi. Darbs varētu patikt galvenokārt sievietēm, lai gan vietām ir nežēlīgs un briesmīgs. Romāns noteikti ir ieteicams cilvēkiem, kuri interesējas par Ķīnas un Tibetas attiecībām un par Austrumu kultūrām un reliģijām vispār, jo daiļdarbu par šo tematu līdz šim nav bijis daudz. Turklāt grāmata ir ļoti aizraujoša, to ir viegli lasīt un tai ir bagātīga valoda.
Šveiciešu rakstniece Federika de Česko ir dzimusi 1938.gadā Ziemeļitālijā, viņas tēvs bija itālis, bet māte – vāciete. Studējusi mākslas vēsturi un psiholoģiju. 1962.gadā pārcēlusies uz Šveici, precējusies ar pazīstamu japāņu fotogrāfu.
Nopietns romāns par nopietnām problēmām. Miermīlīgas tautas pakļaušana vardarbīgā veidā, kas daudzējādi atgādināja arī mūsu pusē notikušo, un, ļāva ķīniešus nežēlībā pielīdzināt krieviem un vāciešiem. Ļaunums ir visaptverošs un nezūdošs. Psihiskas problēmas pakļāvēju vidū - arī.
Romānā caur vienas dzimtas likteņstāstu tiek parādīta tibetiešu vēsture. Mūku lēnprātība un tibetiešu spēks ir apbrīnojams. Spēja saglabāt tīru dvēseli, panest smagumu ar domu par nākamajām reinkarnācijām un tiekšanos uz apskaidrību. Fascinējoši un spēcīgi.
Man patika arī nomadu dzīves atainojums. Ļoti spilgti bija visi atmiņu stāsti - gan Sonamas, gan Kelsana, gan Lhamo. Īpaši aizkustināja skumjie nāves brīži dažiem no dzimtas vīriešiem, nežēlīgā Sonamas spīdzināšana no neierasta skatu punkta (ne no upura, bet no sirdsapziņas mocītā brāļa). Ļoti spilgts bija raudošais Buda. Un attiecības starp Lunselu un Kanamu, kā arī vēlākajās paaudzēs līdzīgās.
Tā kā man vienmēr Tibeta ir likusies sirdij tuva, daudz ko uztvēru saasināti. Vai ir jēga turēties pretī kam tādam? Drīzāk jau liekas, ka tibetiešu mūki zina vislabāk - ir jāsaglabā tīra dvēsele, jānes smagums sevī, ar domu par nākamajām reinkarnācijām un tiekšanos uz apskaidrību.
Nedaudz, pavisam nedaudz sasaucas ar Ņūtona "Dvēseļu ceļojumu".
Iesaku tiem, kam patīk sāgas ar vēsturisku stāstu, un tiem, kam interesē Tibeta.
Vērtējums: 9
Vērtējuma amplitūda: 1-10
Izlasīta: 24.06.2013.
