Džastins Kronins "Divpadsmit"

Attēls ņemts šeit: http://www.zvaigzne.lv/images/books/104148/300x0_cover.jpg

Man patīk, ja šāda apjoma darbus varu izlasīt divās dienās. Tas nozīmē, ka tām jābūt brīvām dienām. :)

Iepriekš esmu rakstījusi par triloģijas pirmo daļu. Lai arī tas bija sen, tomēr nolēmu izlasīt turpinājumu. Un nu, izlasot otro, sāku meklēt informāciju par noslēdzošo daļu. Tā solās būt nākamā gada pavasarī. Jācer, ka iztulkos.

Tā kā, pirms ķerties pie otrās daļas, nekādi neatsvaidzināju savas zināšanas par to, kas bija pirmajā, sākums atkal lasījās grūti nemitīgo norises vietu un tēlu maiņas dēļ. Tomēr arī šī grāmata aizrāva sev līdzi un beigās uzradās tā žēluma sajūta par to, ka beigas nevar dabūt tagad un tūlīt. 

Īpaši patika doma par Kārteru - vīrusaino, kas tomēr nepadodas dzīvnieciskajam instinktam un mīlestības dēļ saglabā sevī cilvēcību.

Patika tas, ka Sārai izdevās atgūt gan meitiņu, gan vīru. Žēl bija Līšas... un visu to ģimeņu, kas cieta lauka uzbrukumā, piknika laikā...

Grāmatu ir vērts lasīt, ja ir lasīta pirmā. Varbūt nav tieši tik aizraujoša, bet domāju, ka labāko autors vēl pietaupa noslēgumam. :)

Citāti:

"Viņš brauca ar mašīnu, ko darbināja sparģeļi vai feju putekļi, vai labas domas, vai kas nu tur vēl."

"Militāristiem hierarhija bija vissvarīgākais - kurš uzčurās visaugstāk."

"Viņā vēl bija saglabājusies jauniešu tieksme uzskatīt pasauli par viegli kaitinošu problēmu virkni, ko radījuši ne tik forši un gudri cilvēki kā viņš pats."

"Necilais ietērps bija tā saaudzis ar viņa patību, ka viņs jutās kails, ja uzvilka ko citu."

"Asaras bija kļuvušas tik visaptverošas kā laikapstākļi."

"Neviens stāsts nekad nelīdzinājās citam stāstam, un bija pārsteidzoši, cik daudz cilvēki var izturēt."

"Cik savādi, Tu pilnīgi viens kavējies savās domās, un jau nākamajā brīdī atnāca kāds, kas it kā pazīst tavus visdziļākos nostūrus, kas lasa tevī kā atvērtā grāmatā."

"Viņam barā bija skeptiķa loma, un to viņš pildīja kā pienākumu."

"Es darīju to, kas man tobrīd šķita pareizi. Galu galā savu dzīvi cilvēks var vērtēt tikai pēc šādas mērauklas."

"To nevar zināt līdz brīdim, kad vienkārši zini."

"Pasaule ir kas vairāk par to, ko mēs redzam. Visu es nezinu, bet tik daudz gan es zinu."

"Veiksme jau parasti beigās pieviļ."

"- Ko tu tur adi?

- Pie velna, kaut es pati to zinātu! Vajadzēja būt džemperim, bet izskatās vairāk pēc zeķēm."

Vērtējuma amplitūda: 1 - 10

Vērtējums: 8

Izlasīta: 28.12.2015.

Ellena R. Landara "Digitālo neaizmirstulīšu lauks"

Attēls ņemts šeit: http://www.zvaigzne.lv/images/books/65126/300x0_cover.jpg

Pasaule ir pārvērtusies līdz nepazīšanai. Valda ilūzijas un digitāli iluzori pasaules atainojumi. Katram cilvēkam rokā ievietots bioaparāts, kas it kā seko līdzi organisma veselības stāvoklim, bet patiesība lieliski noder arī cilvēku domu un jūtu kontrolēšanai un vadīšanai.

Šajā pasaulē dzīvo Airī, pusaugu meitene, kam viss šajā pasaules kārtībā liekas pareizs, ērts un patīkams. Viņa sajūsminās par to, par savu digitalizēto mājvietu un bioaparātu. Un tieši viņa izrādās ir meita cilvēkam, kurš mūžu veltījis tam, lai šo sistēmu iznīcinātu! Un tieši viņa ir pieejas kods un atslēga, kas to var mainīt.

Grāmata ir stāsts par Airī lēmumiem un pamazām iegūto izpratni par notiekošo. Un, mazliet, arī par pirmo mīlestību.

Mazliet panaiva grāmata, kur galvenā varone nemitīgi noģībst, aizmieg un atmostas citur. Pazūd arī tēli un netiek pabeigti dažādie stāsti. Ceru, ka turpinājums visu saliks savās vietās, jo grāmata nav slikta. Man patika.

Citāti: 

"Iztēlē uzpeldēja dažādas ainas. Redzēju sevi agrā bērnībā. Vieni no pirmajiem mirkļiem, kurus nebiju aizmirsusi. Kailām kājām es skrienu pa digitālo neaizmirstulīšu lauku pie mājām. Mīkstā zāle, par spīti tam, ka ir mākslīgi veidota, kutina manas pēdas. Šī sajūta rodas tikai tādēļ, ka tiek sūtīts signāls uz manu bioaparātu. (..) Es pieliecos un noplūcu vienu neaizmirstulīti. Trauslā puķīte sairst pikseļos manos mazajos bērna pirkstos.”

"Nupat es sāku nožēlot, ka biju tik maz studējusi tehnoloģijas un pilsētas attīstību, tad, iespējams, es par šim lietām zinātu daudz vairāk, lai gan zināšanas ne vienmēr atbrīvo no bailēm - patiesībā lielākajā daļā gadījumu tās ir tikai traucēklis, tāpēc ka tu pārāk labi saproti, ar ko tev ir darīšana."

"Varbūt bija pienācis laiks sākt ticēt pasakainiem brīnumiem un paļauties uz to, ka viss bus kārtībā?"

"Šobrīd atrados situācijā, kurā atbilžu bija daudz mazāk nekā jautājumu."

"Citi šī nama pārstāvji izturējās tā, it kā taisītos mūs izbarot kādam drausmam kosmosa briesmonim. Priecājos, ka neticu kosmosa briesmoņiem."

"Ir sarežģīti aptvert to, kas ir patiesa brīvība, kad esi visu dzīvi uzskatījis, ka tev tāda pieder."

"Nākamajā mirklī jutu, kā manai matu kodaļai pieskaras viņa plauksta. Tā bija silta. Rens sabužināja manus matus. Šis pieskāriens lika sajusties ļoti mājīgi. Sāku pamazām saprast, kāpēc manī radās tās dīvainās izjūtas, kad pirmoreiz dzirdēju puiša balsi. Par spīti tam, ka Rens, kā šķita, ne vienmēr izprot situāciju, par spīti tam, ka es par viņu tikpat kā neko nezināju, jutos tā, it kā mēs būtu tikušies kaut kad ļoti sen un sadraudzējušies, laika ritumā pazaudējot kontaktus un nu atkal sastopoties. Savāda, neizskaidrojama sajūta, taču ļoti, ļoti patīkama."

"Visbīstamākie nav bezdibeņi, tajos tu vienkārši pazūdi bez izredzēm jebkad atgriezties. Visbaismākās ir vairāku centimetru augstas barjeras, kuras tu vari vienkārši pārvarēt, bet tikpat vienkārši tava kāja var aizķerties aiz smalkās, nostieptās virves, un tad tu krīti."

"Diemžēl mute bija pārvērtusies par ķīmiskās reakcijas norises vietu, kur vārdi izkusa kā cukurs, pārtopot par darvu."

"Atgriezos realitātē vien tad, kad prātā jau beidza skanēt trešās mīlas dziesmas akordi."

Vērtējuma amplitūda: 1 - 10

Vērtējums: 7

Izlasīta: 13.12.2015.

Ilze Eņģele "75 dienas"

Attēls ņemts šeit: http://www.zvaigzne.lv/images/books/65273/300x0_cover.jpg

Stāsts par Heidi, kura dzīvo astoņdesmit gadu tālā nākotnē, kur pasaule ir pilnībā mainījusies. Cilvēki dzīvo debesskrāpjos, kur stāva augstums nosaka arī cilvēka pakāpi sabiedrībā – jo augstāk, jo ietekmīgāks, apakšējos stāvos tikai zemākais slānis, darbaspēks. Pazemes stāvos pats zemākais sabiedrības slānis. Pats sabiedrības krējums dzīvo augšējos stāvos, ko sedz kupols, kas tos visus pasargā no laikapstākļu ietekmes. Ir vēl arī mežonīgās zemes, kur cilvēki dzīvo līdzīgi kā šobrīd, bet to sabiedrība uzskata par kaut ko nepiemērotu, lai arī izmanto šo cilvēku ražotās preces.

Viss ir datorizēts līdz pārākajai pakāpei. Cilvēki tiek kontrolēti. Pat tas, ko viņi redz un jūt. Cilvēkiem nav darba un nav pienākumu, valda milzīga garlaicība, kas liek interesēties par modi reizi dienā, jo tā visu laiku mainās. Tādējādi nodrošinot sev vismaz kaut kādu izklaidi un turpinot patērētājsabiedrības kultu.

Heidi nokļūst praksē Metropolē (jeb augšējos stāvos), sadraudzējas ar ietekmīgāko cilvēku atvasēm un pārlieku aizraujas ar to visu, atgrūžot seno draudzeni un iedomājoties sevi par labāku esam. Viņa turklāt lieto arī narkotikas un nelegāli ceļo, izslēdzot sevi no digitālās realitātes.

Viss mainās stāsta atrisinājumā, kur, pēc lieliem pārdzīvojumiem, Heidi tomēr saprot dzīves patiesās vērtības un atgriežas pie savas sirdsapziņas īstajā realitātē. 

Kārtējo reizi pārliecinos, ka zinātniskā fantastika tiešām ir viens no maniem žanriem. Ļoti patīk. Ieteiktu visiem žanra cienītajiem , lai arī ir vairāk tāds pusaudžu romāniņš, tomēr gana interesants. 

Citāti:

"Mēs saprotam, ka sistēmu nevar iznīcināt - tā ir pārāk spēcīga. Bet eho ir cilvēks, kas iegūst papildu brīvību sistēmas ietvaros."

"Esmu iemācījusies atbrīvoties no cilvēkiem, kuri man vairs nav vajadzīgi. Tie atņem enerģiju un traucē koncentrēties uz svarīgāko."

"Spēks ir spējā saglabāt draudzību, pārraut to var jebkurš."

"-Dzīvē jānošķir būtiskais no nesvarīgā.
-Vai tad ir kas būtiskāks par draudzību un cilvēcīgām attiecībām?"

"Šī laikam būs pieklājības un sirdsapziņas attīrīšanas vizīte."

"Atgāžam galvas. Tāpat ka pirms simtiem un tūkstošiem gadu, laiks turpina savu ritējumu. Tāpat kā pirms simtiem gadu, par spīti zinātnes un tehnikas progresam, cilvēki vēlas sapratni un mīlestību un nez kāpēc tic, ka sapņa paziņošana krītošai zvaigznei to piepildīs."

"Šķiet, ka vārdi ekrānā virknējas ātrāk par manām domām. Ļauju tiem rasties no zila gaisa. Jūtu, ka pēdējo dienu izmisumu pārņem citādas sajūtas. Tāda kā cerība. Un izziņas alkas. Manai sašķīdušajai pasaulei atkal rodas forma un saturs."

Vērtējuma ampiltūda: 1 - 10

Vērtējums: 7

Izlasīta: 1.12.2015.