Bērnu dienu stāsti.

Traumas

Attēls ņemts šeit: http://satori.lv/uploads/media/15/15345.jpg

     Uzminiet nu, kas ir manas biežākās bērnības atmiņas? Pareizi - nobrāzti ceļgali, jo tolaik mēs skrējām, kāpām un līdām visur, kur varēja paskriet, uzkāpt un ielīst. Loģiski! :) Un es dzīvoju senas pilsētas centrā, kur sētā vietām no nomīdītas zemes āra līda veci bruģakmeņi un arī ar visādām asām malām. Tie visi bija manējie. :D Gan ar ceļgaliem, gan pieri izjusti. Šajās divās vietās man ir visvairāk rētu. Reiz es esot pat ziemā pamanījusies uzkrist vienam no tiem un asinīm noplūdušu seju un kažociņu raudot nākt pretī mammai. Labi, ka neatceros. 

       Ir skaidrs, ka visus nobrāztos ceļgalus nesaskaitīt un neatcerēties, bet kādu gadījumu atceros ļoti labi, tāpēc par to pastāstīšu.

       Te atkal stāsts būs par manu māsu. Pat abām. Atceros, ka mums bija kaut kur jādodas. Lielā māsa stūma ratus, kuros sēdēja mazā māšele. Rēķinu, ka tad, ja viņa jau sēdēja sporta ratos, man bija aptuveni seši gadi. Lielajai māsai tad bija apmēram trīspadsmit. Mazajai māšelei bija rokās bumba un viņa to izlaida no rokām. Sešgadnieka aktīvajā vecumā pirmā biju gatava mesties tai pakaļ un skrēju ar'. Tik trāpījās, ka tukšajā stāvlaukumā bija automašīnas stiklu lauskas... Samisējās, kritu un atkal ceļi pušu! Lielā māsa apskatīja asiņojošo celi un secināja, ka iekšā stikls un āra palicis tik mazs stūrītis, ka ar pirkstiem nesaķert. Viņa izvilka to ar zobiem! Un es vēl ilgi pēc tam uzskatīju viņu par pašu drosmīgāko pasaulē...

        Kādā citā reizē jau krietni vēlāk. Man varēja būt kādi gadi desmit, ar draudzeni atradām kaimiņsētā izmestu tādu kā riteņu novietni jeb dzelzs figūru trīsskaldņa formā (ceru, ka pareizi pateicu). Un izdomājām, ka pārliekot tai dēli, būtu labu labās šūpoles. Izšūpojāmies krietni, kad vienubrīd draudzenes dēļa gals pārāk stipri atsitās pret zemi un es, labi neturējusies, kritu, ar pieri tieši pret vienu no dzelzs figūras kantēm... Nobijos, mammas nebija mājās, no tēta bija bail. Mazgāju brūci ar draudzenes atnesto ūdeni un maisauduma(auč!) lupatiņu pie mazītiņā spogulīša... malkas šķūnītī. :D Tad pārliku pāri matus un gāju mājās. Pateicu tētim arlabunakti un gāju gulēt. Vēlāk pārnāca mamma, ieraudzīja manu pāršķelto pieri, pamodināja, notīrīja, uzlika plāksteri un no rīta aizvilka pie daktera. Kur es cītīgi teicu, ka man galva nereibst, lai arī ko man lika darīt, kaut reiba gan. Nu tad dakteris lika apsēsties, paņēma manu roku un ar pildspalvas uzgali vieglītēm vilka man pa delnas virspusi. Sagriezās melns gar acīm un gandrīz paģību. Uzreiz tika izsaukta ātrā palīdzība un es ar smadzeņu satricinājuma diagnozi tiku slimnīcā. :( 

       Tas šoreiz viss. Jo nevienu citu tādu gadījumu neatceros, vismaz šobrīd. Tikai īsu epizodi 7.klasē, kad skrienot pa trepēm pakaļ no zāles izlidojušai basketbola bumbai, lēcu no pēdējiem trim pakāpieniem un... piezemējos uz potītes. Sastiepu saites un ilgu laiku darbojos saudzīgā režīmā. Vēl tagad reizēm jūtu... Visādām pārgalvīgām un nepārdomātām darbībām sekas mēdz būt nepatīkamas. Vai ne? ;)

Veronika Rota "Sabiedrotie"

Attēls ņemts šeit: http://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/apraksts/101670-sabiedrotie.html

     Triloģijas noslēguma grāmata. Izlasīju tik pat ātri, kā iepriekšējās divas - Citādie un Dumpinieki. No rīta sāku un re, vakarā jau rakstu par to.
     Laba, bet smeldzīga grāmata, kas raisa pārdomas par dažādām dzīves situācijām un izvēlēm. Man gan pašai sava pesimisma pietiek, tāpēc labāk patīk grāmatas ar labām beigām, tomēr šoreiz autorei tās piedodu, jo, pateicoties šādām beigām, ir vairāk vielas pārdomām. Un grāmatas, kas raisa pārdomas ir vienīgas, kuras ir vērts lasīt. Jā, arī šādas grāmatas no jauniešu fantastikas plauktiņa, var būt gana labas, lai domātu un izvētītu pats sevi. Un īpašs paldies autorei par to, ka grāmatas beigās neizveidoja jaunu saldo pārīti. Bet man pietrūka Keileba skatījuma un vairāk Tobiasa atmiņu. Tās būtu iederējušās. Ceru, ka latviski tiks tulkota arī ceturtā grāmata. Domāju, ka tā varētu būt radusies, apzinoties, kā mazliet pietrūka.
     Priecājos, ka esmu izlasījusi visu triloģiju. Tā ir atstājusi labu pēcgaršu.
     Nedaudz traucēja tulkojums, grāmatas otrajā pusē darbības vārdos vietām sajaukts, kura dzimuma viedoklis tiek atspoguļots.


Citāti:

"Tajā brīdī šķiet, ka saprotu viņa vērtību skalu: pirmajā vietā ir paša dzīvība, otrajā - ērtības paša veidotā vidē un kaut kur pēc tam - to cilvēku dzīvība, kuri būtu jāmīl."

"Interesanti, vai šobrīd tās Torijai vēl ar vien piezogas, lai gan viņa ir tik centīgi stājusies tām pretī? Vai bailes jelkad patiešām izzūd vai tikai zaudē varu pār mums?"

"Šķiet dumpji nekad nebeigsies nedz pilsētā, nedz Biroja mītnē - nekur. Starp tiem ir tikai niecīgi atelpas brīži, un mēs tos naivi dēvējam par mieru."

"Sākumā nopētu ik celtni, kurai pabraucam garām, un prātoju, kas tur agrāk dzīvoja, bet pēc kāda laika ēkas saplūst kopā. Cik daudz dažādu drupu ir jāaplūko, pirms tās visas nosauc vienā vārdā - par drupām?"

"(..) ikvienā no mums slēpjas ļaunums un, lai kādu iemīlētu, vispirms šis ļaunums ir jāiepazīst sevī, citādi to nespēsim piedot citiem." 

"-Ja paliksim kopā, man atkal un atkal nāksies tev piedot, un, ja tu negrasies mani pamest, tad tev būs jādara tas pats."

"Agrāk domāju: iemīlēties ir kā izvilkt loterijas lozi, un tālāk vairs nav nekādu izvēles iespēju. Varbūt sākumā tā patiešām ir, tomēr tagad vairs nav.
Es Tobiasā iemīlējos, tomēr nepalieku ar viņu kopā tādēļ vien, ka neviens cits nebūtu pieejams. Esmu ar šo puisi kopā, jo to izvēlos: ik rītu pamostoties, ik dienu, kad strīdamies, melojam vai sagādājam viens otram vilšanos. Es atkal un atkal izvēlos viņu, un viņš izvēlas mani."

"Savādi, ka laiks spēj samazināt izmērus un dīvaino pārvērst pierastajā."

"- Brīžiem domāju, ka esmu viņai piedevusi. Citreiz neesmu tik pārliecināta. Nezinu, kā man tas izdodas, - tikpat labi varētu jautāt, kā lai turpina dzīvot pēc tam, kad kāds ir nomiris. Tu to vienkārši dari, un nākamajā dienā tu to dari atkal."

"Manuprāt, ja kāds tev nodara pāri, šo nastu nesat jūs abi - sāpes abus nospiež vienlīdz smagi. Tātad piedot nozīmē izvēlēties visu smagumu uzvelt sev."

"Un es vairs nevēlos mirt. Esmu ar mieru panest vainas izjūtu un sēras un stāties pretī šķēršļiem, kurus dzīve liek man ceļā. Dažas dienas tas ir grūtāk, citas - vieglāk, bet esmu gatava izdzīvot tās visas."

"Tāda ir īstas mīlestības vara: tā tevi paceļ nebijušos augstumos un padara par dižāku un labāku cilvēku, nekā tu jebkad spētu iztēloties."

"-Labrīt, - es sveicinu.
-Kuš, - meitene atbild. - Ja nenosauksi to vārdā, varbūt tas aizies prom."

"Traģēdijai piedien klusums, nevis centieni to ātri vērst par labu un aizmirst."

"Ja es būtu brālim piedevusi, tad to atgadījumu atcerētos bez naida, kas kūņojas pakrūtē, vai ne?
Vai varbūt piedot nozīmē atkal un atkal atgrūst rūgtās atmiņas, līdz laiks notrulina sāpes un dusmas un palīdz aizmirst pāridarījumu?"

"Nesavtīgie uzskata, ka uzupurēšanos vajadzētu pieļaut tikai tad, ja tā ir cilvēka galīgā iespēja izrādīt otram savu mīlestību."

"Nekad neesmu varējis ciest ziemas atnesto tukšumu, neizteiksmīgo ainavu un kraso atšķirību starp debesīm un zemi; tad koki pārtop skeletos un pilsēta izmirst."

"Laikam visspožākā liesma izdeg pirmā."

"Šajā pasaulē ir daudz iespēju būt drosmīgam. Reizēm drosme nozīmē upurēšanos augstāka mērķa vai cita cilvēka dēļ. Reizēm dižu daru vārdā liek pamest visu, ko esi pazinis, un visus, ko esi mīlējis. 
Bet reizēm tā nav.
Reizēm būt drosmīgam nozīmē par spīti sāpēm sakost zobus, diendienā strādāt un palēnām censties dzīvot labāk.
Tagad man ir jābūt tik drosmīgam."

"Viņa žesti, runas veids un uzvedība - tas viss ir viņas. Tas Keilebu pārveido Trisas atbalsī, un man ar to vienlaikus nepietiek un ir par daudz."

"Man nežēlības pietiek visam mūžam, un es to joprojām nēsāju sev līdzi - nevis rētās, kas izvago ādu, bet atmiņās, kuras uzpeld brīžos, kad to vismazāk gribētu."

"-Jā, reizēm dzīve nekam neder, - meitene turpina. - Bet vai zini, kādēļ es dzīvoju? (..)
- Es dzīvoju to brīžu dēļ, kuri kaut kam der. Tikai jāprot tos pamanīt."

"Kopš bērnības zinu, ka dzīve mūs visus ievaino. No brūcēm nav iespējams izbēgt.
Bet tagad esmu iemācījies vēl kaut ko: mēs varam tikt dziedināti. Mēs dziedinām cits citu."


Vērtējums: 8
Vērtējuma amplitūda: 1-10

Izlasīta: 15.03.2015.

Bērni aug

   Manas meitenes aug kā sēnes pēc lietus! Mazā jau skaita, cik nedēļu atlicis līdz dzimšanas dienai - nu jau SESTAJAI! Un daudz jau vairs nav. Nieka desmit nedēļas. Un tūliņ pēc tam lielajai jau būs VIENPADSMIT! Manas mazās, mīļās podziņas tik ātri izstiepušās! Nevaru pie šiem tempiem pierast it nekā.
   Mazā dāma, mūsu lielā dejotāja, ne vakaru neaizmirst kādu koncertu mums sarīkot - padejot, padziedāt, paspēlēt kaut ko. Ļoti patīk uzstāties. Sadomājusi, ka grib vēl papildus dejošanai un angļu valodai arī peldēt un spēlēt šahu. Tagad vecākiem deleģēta grūtākā daļa - pieteikt un izvadāt. :D Jo galvenais - gribēšana - jau ir. To viņa pati.
   Lielā dāma nu jau spēlē klavieres pavisam smuki. Līdz pusei jau pat samācījusies manu mīļāko skaņdarbu... Drīz varēšu ik vakaru pasūtīt pa atskaņojumam. :D Un dūšīgi spēlē šahu un mācās angļu valodu. Arī dejo. Pirms brīža zvanīja, ka matemātikas kontroldarbā atkal desmitnieks! Prieks un lepnums! :)

   Viss skaisti un labi, bērni aug un tā tam jābūt, tik gribētos to mazliet, mazliet piebremzēt un izjust košāk. Kāpēc bērnībā šķiet, ka izaugt ir tik svarīgi un to vajag ātri, ātri? Bērnība ir tik skaists laiks... Mēģinu to ķert un baudīt.

Bērnu dienu stāsti.

No savas bērnības atceros ļoti maz. Tāpēc mēģināšu iekustināt atmiņu un atcerēties ko vairāk, ielūkojoties pa durvju šķirbu tajā tālajā laikā, kad biju pavisam maza meitene.

Epizode, ko atceros visspilgtāk, saistīta ar bērnu dārzu un gulēšanu.

Stāsts jāsāk ar atkāpi. Tolaik savu guļvietu nevarēja izraudzīties pats, kur bija nolikts, tur bija jāguļ. Mums bija metāla divstāvīgās gultiņas, bet, man par lielu bēdu un ilgstošu traumu, guļvieta tika ierādīta apakšējā gultiņā un augšējā bija tāls un neaizsniedzams bērnu dienu sapnis.

Bet reiz pienāca tā viena laimīga diena, kad audzinātāja, labi zinot manu milzīgo sapni, atļāva man vienu vienīgo reizi pagulēt otrā stāva gultiņā, kamēr puika, kam tur bija jāguļ nebija dārziņā! Aiz laimes staroju kā saulīte un likos gulēt neskubināma. Gultiņa bija pie paša loga, un tā nu, es labi iekārtojusies, ieraudzīju, ka man pakaļ nāk lielā māsa. Aiz šausmām un sirdssāpēm neattapu neko citu, kā tikai aizžmiegt acis un lēni elpot, izliekoties, ka saldi guļu. Tas nenācās viegli ne man, ne māsai. Jo viņa visu garo pusdienlaiku nosēdēja uz krēsliņa, mani gaidot. Bet es "pamodos" saīgusi, jo nebiju gulējusi, un arī izbaudīt tos priekus nebija sanācis. Bet turējos varonīgi. :D Un atceros visu kā šobaltdien.

Tagad mana mīļā bērnudārza vietā jau daudzus gadus, kopš izbūvēta skola un pat bērnu dārzu tur vairs neliecina nekas. Bet mums tur kādreiz bija pasaulē labākie rotaļu laukumi - ar karuseļiem! Dažādiem fantastiskiem karuseļiem! Kad jau gāju skolā, bieži tur vēl vakaros vizinājos ar tiem...

Info: Ēka celta kā kokapstrādes kombināta „Vulkāns" bērnudārzs „Mārīte". To atvēra 1969. gadā, un bērnudārzs tajā  pastāvēja līdz 1993. gadam.

Lorena Olivera "Rekviēms"

   Triloģijas noslēgums. Pirms pāris gadiem lasīta arī pirmā daļa - Delīrijs, un otrā - Pandēmija.

   Lai arī anotācijās minēta kā vērienīga kulminācija, man šī likās vismierīgākā no visām trim. Būtu gribējies vēl daudz vairāk un dziļāku notikumu, pavērsienu. Teiktu, ka šis bija rāms plūdums uz paredzamām beigām. Ar noteikta vajadzīga skaita upuriem, lai nebūtu pārāk vienmuļi.

   Lēna ir apmaldījusies pati savās jūtās, apjukusi un nedroša, lai ieraudzītu patiesību. Agrā jaunībā piedodams, īpaši pasaulē, kurā mīlestība tiek uzskatīta par slimību.

   Ļoti patika nodaļu iedalījums - Lēnas un Hanas pasaules pretnostatīšana. Grezna luksusa dzīve pēc priekšrakstiem, kas dara dziļi nelaimīgu, ja Tevī ir palikušas kādas jūtas arī pēc izārstēšanas. Un mežonīgā cīņa par izdzīvošanu no otras puses. Patiesa draudzība pārvar šķēršļus. Un mīlestība uzvar visu. Kā jau tas bija sagaidāms.

   Lasījās raiti, valoda laba (paldies tulkotājai), patika.

Citāti:

"Visvairāk mani pārsteidz, ka cilvēks katru dienu mainās, nekad nav tāds pats kā vakardien. Cilvēks vienmēr jāatklāj no jauna, un viņam arī pašam sevi jāizgudro."

"Džūliena acis šodien ir dzidri zilas, vasaras krāsā. Dažreiz tās kļūst vētrainas kā okeāns rītausmā, citreiz - bālganas kā debesis, svīstot dienai. Es iepazīstu visas."

"Virziens, tāpat kā laiks, ir abstrakts jēdziens, kuram laupītas malas un robežas."

"(..) taču viņa tikai nopūšas un lūkojas oranžajās oglēs, kas gruzd pelnos, kā apbedīts saulriets."

"Tas, kurš lec, var nokrist, bet var arī sākt lidot."

"Nojaukt mūrus.
Tas taču ir galvenais. Nav zināms, kas notiks pēc mūra nojaukšanas, jo caur to jau neredz, kas ir otra pusē, un ej nu sazini, kāds būs ieguvums; brīvība vai zaudējums, miers vai haoss. Varbūt paradīze, varbūt drupas.
Nojaukt mūrus.
Lai nav jādzīvo šaurībā un bailēs, ceļot barikādes pret nezināmo, skaitot lūgsnas pret tumsu; lai nav jārunā terora un spriedzes valodā.
Ir jāiziet cauri ellei, citādi jau debesis neatklāt. Neuzzināt, kas ir svaigs gaiss un lidojums."


Vērtējums: 6
Vērtējuma amplitūda: 1-10

Izlasīta: 03.03.2015.

Inguna Bauere "Mācītājs un viņa dēls"

   

   Kopš 1831. gada astoņus gadu desmitus Jaunpiebalgas draudzi pārvaldīja mācītāji Kēlbranti: tēvs Kārlis Ludvigs un dēls Emīls. Enerģiski, apdāvināti, stipras gribas un dedzīga temperamenta ļaudis, kas turēja sevi par augsti dzimušiem (tā nebija tiesa), Dieva aicinātiem luteriskās konfesijas un vācbaltiskās kultūras pārstāvjiem un sargiem. (..)

   Skumju pilns stāsts par Kēlbrantu dzimtu Piebalgas pusē. Par skarbo Kārli, kas necieš latviešu zemnieku, bet neatzīst to pat pats sev. Par viņa abām sievām, bērniem. Par tā laika skarbo likteni, kad bērni dzima un mira ar nožēlojamu regularitāti... Par ciešanām, mīlestību, naidu, neizpratni un līdzāspastāvēšanu. Vēlāk jau par Emīlu un viņa mācītāja gaitām un ģimenes dzīvi. Par hernhūtiešiem un mērnieku laikiem.

   Ja es nāktu no Piebalgas puses, noteikti šo grāmatu sev nopirktu un bērnubērniem liktu lasīt sava novada vēstures liecību, bet neesmu no šīs puses. Mazliet pat žēl. Ļoti gaidīšu turpinājumu "Hernhūtiešu meitas" un ceru, ka tas būs drīz.

    Viegli uztverama valoda, raita un krāšņa, brīžiem likās, ka spēju sasmaržot gan ceriņkrūmu, gan redzēt rietošo sauli savām acīm, likās, it kā es arī tur būtu pabijusi kaut kad, starp lappusēm. Skaisti!

Citāti: 

"Nu jau krietns laiciņš, kopš nācās samierināties, ka tas, kas bērna un jaunas meitenes prātam šķiet mūžīgs, neizmaināms un svēts, zudis uz mūžu. "Sievai ar to jāsamierinās, meitiņ," asaras slaucīdama, šķiroties apgalvoja mīļā māte. "Tāds ir sievas liktenis - kurp vīrs aizved, tur jāvij ligzda un jāveido mājas.""

"Cilvēks ātri pierod pie brīnumiem, ja tie atkārtojas."

"Mājās viss bija kā senāk, tomēr izskatījās citādi. Nekas taču nestāv uz vietas. Upes plūdums tas pats, bet ūdeņi citi. Ceļa līkums tas pats, bet gājēji citi."

"Atceries, dēls, manu gudrību - ja gribi laimīgi dzīvot, tad nesagādā sievai sirdssāpes."

"Turpmākā dzīve pati rādīs, kā dzīvojama."

"Kad pats esi nevainīgs un naivs, tādi šķiet arī visi citi. Varbūt labi, ka tā, jo maza dzīves pieredze un liela nesaprašana bieži pasargā no negribētas vilšanās."

"Katrs mirklis laika ritumā ir kaut kā sākums un nobeigums. Dzimstošas dzīvības gavilējošais prieks un skumja nopūta pie aizgājēja šķirsta. Katra diena - brīnums, kurš spēj izmainīt pasauli."

"Dienās, kad pastorāta saimnieks karoja pret netaisnību, viņa mājā valdīja satraukuma pilna gaisotne, kad pat muša nezināja, kurp drīkst lidot un apmesties, lai nedabūtu pa skaustu ar slapju trauklupatu."

"Visa cilvēka dzīve ir skola. Diemžēl, kad beidzot esi izmācījies un tapis vieds, neatliek nekas cits kā iegulties kapā."

"(..) vecais Meiendorfs visā nopietnībā arī pats  sadomāja mirt un, kad tā noskaņojas, tad jau laikam pamazām nāvi var arī pielabināt."

"Jaunā Derība mācīja, ka vīram jāmīl sava sieva tā, kā Kristus mīl savu draudzi. (..) Viņa mīlestība bija kaut kas daudz vairāk nekā parasta jūsma, kas pastāv starp laulātiem ļaudīm kopīgas dzīves iesākumā un pazūd ar gadiem, līkumojot garajos un grūtajos dzīves ceļos."

"Nesmejies no rīta, tad vakara raudāsi, māte kratīja pirkstu. Un otrādi. Kad vismelnākā tumsa, gaidi rītausmu - arī to mazajai Teofīlei lika aiz auss."

"Kad cilvēks pazaudē interesi par dzīvi, viņš pamazām saīgst, sačurn un paliek par nepatīkamu nastu apkārtējiem."

"Čabatā iekritis akmentiņš berzās gar pēdu. Grauza kā bēdīgās domas par veltīgi pazaudēto laiku un aizgājušo pasaules godību. Kāda jēga cilvēka dzīvei un visam, kam nabags sirsnīgi ticējis, ja galā izrādījās - tie vienīgi ceļa putekļi, kas brīdi nosēdušies uz koku lapām, bet jau rīt tos nomazgās pirmais lietus?"

"Tādus smaidus svešas acis neredz, tie paliek sirdī."

"Tā kā katrs vēlas būt liels, tad beigās visi kopā kļūst sīki. Nožēlojami to piedzīvot. Laikmets prasa daudz augstākus ideālus. Mēs vairs neesam savu tēvu cienīgi."

Vērtējums: 8

Vērtējuma amplitūda: 1-10

Izlasīta: 26.02.2015.

Jū Nesbē "Sikspārnis"

   Šis ir stāsts, ar ko iesākas sērija par izmeklētaju Hariju Holu. Ļoti jocīgi lasīt sākumu, kad izlasītas jau dažādas nākamās daļas (nekad nesapratīšu izdevēju dziļo domu, kāpēc tās netiek tulkotas un izdotas pēc kārtas pareizā secībā?!). Galvā neliela putra, bet grāmatu nemaitā.

   Ļoti interesanti uzzināt, ar ko tad viss sākās. Un izrādās, ka Harijs ir īsts nelaimes putns, kas alkohola dēļ savārījis ļoti lielas ziepes - nogalinājis kādu jaunieti un arī savu kolēģi. Mēģinot no tā visa aizbēgt, viņam īsti neizdodas atrisināt lietu Austrālijā. Viņa smadzenes ir ģeniālas, bet veiksmes ir stipri par maz. Šoreiz viņš zaudē kolēģi un mīļoto sievieti. 

   Ļoti patika stāsti par izpletņlēkšanu, kas gan bija ārpus konteksta, toties ļoti uzrunāja, piešķīra patīkamu rozīnīti.

   Aizraujoša, izlasīju nepilnas diennakts laikā, un lasīšana nebūt nebija vienīgais, ko darīju. :D

Citāti:

"Intuīcija ir tikai visu pieredžu summa. Es iedomājos tā, ka viss, ko tu esi piedzīvojis, viss, ko zini un ko domā, ka zini, un tas, ko nenojaut, ka zini, - tas viss tavā zemapziņā guļ it kā pusmiegā. Parasti šim guļošajam zvēriņam tu nepievērs uzmanību, tas vienkārši guļ, krāc un absorbē jaunumus, vai ne? Bet reizēm tas pamirkšķina acis, izstaipās un pastāsta tev, ka - ei! - tu esi jau to redzējis! Un atklāj, kā viss saskan kopā."

"Cilvēki baidās no tā, ko nesaprot. Un ienīst to, no kā baidās."

"- Es nejokoju, Harij, televīzijas skatīšanās stiprina pašapziņu. Kad redzi, cik dumji cilvēki grozās ekrānā, tad pats jūties gudrs."

"- Un, cik ilgs laiks, tavuprāt, ir vajadzīgs, lai cilvēku iepazītu pamatīgi?

- Lai pamatīgi iepazītu? - Endrū sajūsmināti paostīja cigāru. - Visvairāk iestaigāto taciņu atrašana lielā, tumšā mežā neaizņem daudz laika. Dažiem cilvēkiem šīs taciņas ir taisnas, labi aprūpētas, ar laternām un ceļa norādēm. Liekas, ka tie ir gatavi pastāstīt tev visu. Bet tieši tad ir jābūt ļoti piesardzīgam, jo meža dzīvnieki nemājo uz apgaismotām takām. Tie dzīvo krūmājos un meža biezokņos.

- Un cik ilgs laiks ir vajadzīgs, lai tos iepazītu?

 - Tas atkarīgs no tā, kurš tajā dodas. Arī no meža. Daži meži ir tumšāki par pārējiem."

"- Katrs atstāj aiz sevis pēdas, vai ne? Nodzīvotā dzīve ir kā grāmata, kuru jāprot izlasīt."

"- Kā tev šķiet, kur Endrū nonāks?

- Kādā nozīmē? 

- Vai viņa dvēsele nonāks tur, augšā, vai arī pašā apakšā?

Tuvumba kļuva nopietns.

 - Esmu vienkāršs cilvēks, Harij! Par tādām lietām es neko daudz nezinu. Arī par dvēselēm nezinu daudz. Tomēr es šo to zinu par Endrū Kensingtonu, un, ja tur augšā kaut kas ir un ja viņi tur grib skaistas dvēseles, tad viņa dvēsele tur tiešām iederas. - Tuvumbas seja atplauka smaidā. - Bet, ja kaut kas būtu tur lejā, tad domāju, ka viņš izvēlētos nonākt tur. Viņš ienīda garlaicīgas vietas."

" - Bet, ja tas ir personisks jautājums, Harij, tad došu arī personisku atbildi. Manuprāt, maniem un Endrū senčiem bija taisnība. Viņiem bija saprātīgs uzskats par nāvi. Protams, daudzās ciltīs ticēja pēcnāves dzīvei. Daži ticēja reinkarnācijai, ka dvēsele pārceļo no viena ķermeņa uz citu, un daži uzskatīja, ka mirušo dvēseles klejo apkārt kā gari. Dažas ciltis ticēja, ka mirušo dvēseles pārvēršas par zvaigznēm pie debesjuma. Un ta tālāk. Taču visi ticēja, ka cilvēks - agrāk vai vēlāk - pēc visām šīm stadijām nomirst pa īstam, galīgi un neatgriezeniski. Un tad - viss. Tad cilvēks pārvēršas par akmeņu kaudzi un viņa vairs nav. Kaut kāda iemesla dēļ, man šī doma ļoti patīk. Tādas mūžības perspektīvas mazliet nogurdina. Kā tev šķiet?"

Vērtējums: 8

Vērtējuma amplitūda: 1-10

Izlasīta: 18.01.2015.