Attēls ņemts šeit: http://www.zvaigzne.lv/images/books/90124/300x0_cover.jpg
Vēl viens Džona Grīna meistarstiķis. Šoreiz tiešām vairāk jauniešiem. Ja "
Mūsu zvaigžņu vaina" bija visaptverošs, aizkustinošs un jebkuram vecumam piemērots, tad "Meklējot Aļasku" ir aizkustinošs, pārdomas rosinošs jauniešu romāns.
Vairāk kā puse grāmatas ir viegli ironiska, viegli izlaidīga un pusaudziska. Vienkāršs stāsts par ne pārak populāru puisi un viņa jaunajiem draugiem jaunajā skolā. Prom no mājām - tas izsaka daudz - visatļautības iezīmes, bezbailība, protests. Pusaudžu dzīve. Bet tādā kā maiguma, prāta un saprāta caurausta. Saprotama, viegli ironiska un brīva pasaule. Līdz TAM, kas maina visu.
Un tad sākas sevis izzināšanas, dvēselēs meklējumu un dzīves izpratnes ceļš. Skaudri sāpīgs jaunām sidīm. Un tomēr - vērtīgs.
Skumjš stāsts par to, kā ir zaudēt draugu. Ko domā un jūt un šausta sevi tie, kas paliek. Kā vieglprātība var kļūt par smagu nastu Un, cik nepieciešama ir pašanalīze, iedziļināšanās un psiholģiska intuīcija.
Labs darbs. Man patika
Ja no Grīna darbiem vēl ko iztulkos, arī lasīšu. Bet šo konkrēto, lai arī priecājos esam izlasījusi, savam grāmatu plauktam nepirkšu. Par smagu, lai dotu bērniem lasīt.
Citāti:
"Čipam nebija zeķu atvilktnes un T kreklu atvilktnes. Viņš domāja, ka visas atvliktnes ir radītas vienlīdzīgas, tāpēc piepildāmas ar jebko, kas vien tajās ielien."
"Es nodomāju: dūmi aizdzīs kukaiņus. Un zināmā mērā tā arī notika. Tomēr es melotu, ja apgalvotu, ka kļuvu par smēķētāju, lai atvairītu kukaiņus. Es kļuvu par smēķētaju tāpēc, ka 1) sēdēju viens pats šūpolēs, 2) man bija cigaretes un 3) es sapratu: ja visi citi spēj izsmēķēt cigareti neklepojot, tad, pie velna, aī es to spēju. Īsi sakot, īsti laba iemesla man nemaz nebija. Tāpēc teiksim, ka, jā, 4) vainīgi bija kukaiņi."
"Tieši šajā brīdī - kad es biju viņai pajautājis par labirintu, bet viņa vēl nebija atbildējusi - es sapratu, cik svarīgi ir izliekumi tūkstoš vietās meiteņu ķermeņos, izliekumi, kas viegli pāriet cits citā: no pēdas velves uz potīti un lielu, no liela uz gurnu, uz vidukli, uz krūti, uz kaklu, uz slīpo degunu, uz pieri, uz plecu, uz muguras loku, uz dibenu un tā tālāk. Protams, es biju ievērojis izliekumus arī agrāk, bet nekad tā īsti nebiju apjēdzis to svarīgumu."
"Kad būšu veca un garlaicīga, man būs vairāk laika lasīšanai."
"Tad viņš uzlūkoja mani ar skatienu, kas bija dēvējams vai nu par nopietnu, vai par nopietni ļaunprātīgu. - Aļaska to sauc par Liktenīgo Skatienu, - Pulkvedis paskaidroja, kad Ērglis bija aizgājis. - Nākamreiz, kad to redzēsi, tu būsi ziepēs."
"Es neuztrauktos pat tad, ja mana draudzene būtu ciklops ar bārdu, kas brauc ar jaguāru, - es būtu pateicīgs, ja man vispār būtu kāda, ar ko satikties."
"Manās stundās galvenokārt runāšu es, bet jūs klausīsieties. Jo jūs varbūt esat gudri, bet es esmu gudrs jau ilgāk."
"Šis skolotājs bija foršs. Es nevarēju ciest diskusiju stundas. Man nepatika runāt, nepatika klausīties, kā kāds cits stostās, meklējot vārdus, lai noformulētu domu visneskaidrākajā iespējamā veidā - lai tikai neizklausītos dumjš -, un es nevarēju ciest to spēli, kad jācenšas apjēgt, ko skolotājs grib no tevis dzirdēt, un tieši to arī pateikt. Es esmu klasē, tāpēc māciet mani."
"Domāju, ka palieku ar viņu kopā tāpēc, ka viņa paliek ar mani. Un tas nebūt nav viegli. Esmu slikts draugs. Viņa ir slikta draudzene. Mēs esam viens otra vērti."
"Kad Aļaska Janga tā sēž ar sakrustotām kājām trauslajā, vietām zaļajā āboliņa laukumiņa un, paliekusies uz priekšu, meklē četrlapu āboliņu, ir skaidri redzama viņas krūšu bedrītes gaiša āda un cilvēka fizioloģijas dēļ kļūst neiespējami pievienoties viņai āboliņa meklējumos."
"Es ienīdu sportu. Ienīdu sportu un cilvēkus, kas ar to nodarbojās, un cilvēkus, kuri to skatījās, un cilvēkus, kas neienīda tos, kuri skatījās vai ar to nodarbojās."
"Protams, es viņu neienīdu tā kā Pulkvedis, jo Pulkvedis viņu ienīa principā un principa naids ir daudz spēcīgāks (..)"
"Negribu piederēt pie tiem cilvēkiem, kuri sēž un runā par to, ko darīs. Es to vienkārši darīšu. Nākotnes iztēlošanās ir nostaļģijas veids."
"Cilvēks pavada visu savu dzīvi iesprostots labirintā un domādams par to, kā viņs kādu dienu tiks ārā un cik lieliski tas būs. Viņš iztēlojas, kā nākotnē virzīsies uz priekšu, bet nekad to neizdara. Viņš tikai izmanto nākotni, lai glābtos no tagadnes."
"-Kā tu vari vienlaikus lasīt un runāt? - es jautāju.
-Nu, parasti nevaru, bet ne šī grāmata, ne saruna nav pārlieku liels intelektuāls izaicinājums."
"(..) ja cilvēki būtu lietus, es tikai smidzinātu, bet viņa būtu viesuļvētra."
"Takumi bija projām, un man nebija, kad viņam pateikt to, ko tikko biju sapratis: ka es piedodu viņam un ka Aļaska piedod mums, un ka, lai dzīvotu labirintā, ir jāpiedod. Ir tik daudz cilvēku, kuriem, tāpat kā mums, jāsadzīvo ar to, ko viņi kādu dienu ir vai nav izdarījuši. Ar to, kas nav bijis pareizi un kas tajā brīdī it kā ir šķitis pareizi, - jo mēs taču nespējam saskatīt nākotni. Ja vien mēs spētu redzēt nebeidzamo seku virkni, kas seko katrai mūsu mazākajai darbībai! Bet mēs neko nezinām, jo to zināt būtu bezjēdzīgi."
"Dažkārt es joprojām tā domāju - domāju, ka varbūt "aizkapa dzīve" ir kaut kas tāds, ko mēs tikai izgudrojam, lai atvieglotu zaudējuma sāpes, lai padarītu laiku, ko pavadām labirintā, ciešamāku."
"Tagad es tisu, ka mēs esam kaut kas vairāk nekā tikai sastāvdaļu summa. Ja paņemtu Aļaskas ģenētisko kodu un pievienotu tam viņas dzīves pieredzi un attiecības ar citiem cilvēkiem, un tad paņemtu viņas ķermeņa lielumu un formu, jūs tomēr viņu neiegūtu. Tur ir vēl kaut kas pavisam cits. Ir kāda viņās daļa, kas ir lielāka par zināmo sastāvdaļu summu."
Vērtējums: 8
Vērtējuma amplitūda: 1-10
Izlasīta: 24.09.2014.
