Attēls ņemts šeit: http://www.zvaigzne.lv/images/books/90758/300x0_cover.jpg
1975. gada 30. augustā piecpadsmit gadus vecā Nola pamanīta mežā bēgam no kāda vīrieša. Pēc tam viņa pazūd. Pēc trīsdesmit gadiem kāds jauns rakstnieks, nonācis strupceļā dodas pie sava pasniedzēja un drauga. Viņa draugs tiek apsūdzēts meitenes pazušanā un jaunais rakstnieks - Markuss Goldmens - nolemj nestāvēt malā, bet noskaidrot patiesību par senajiem notikumiem. Īsts detektīvs un trilleris par to, cik daudz gan slēpj mazpilsētiņas iedzīvotāji. Cik daudz katram ir noslēpumu? Un, kurš galu galā ir īstais vainīgais?
Izmeklēšanas gaita ir spriedzes pilna, ļoti aizraujoša un ne mirkli nav saprotams, kurš beigās būs vainīgs. Ja arī brīžiem lasītājs to nojauš, autors aši izkliedē pēdas smiltīs un atkal jau jāmin uz labu laimi, vai šī brīža vainīgais patiesi tāds ir?
Katrs varonis laika gaitā atklāj dažādas savas personības šķautnes. Un vairākkārt nākas pārvērtēt savu viedokli par tiem. Piemēram, Nola. Jaukā, naivā, ļoti mīlošā. Atklājas arī viņas psihes problēmu nomāktā daļa. Un vēl kāda (kas arī nav īsti normāla) - vēlme pasargāt mīļoti ar ļoti dīvainiem līdzekļiem. Beigu beigās, lai arī nelaimīgs upuris, viņa tomēr nebija ne tik maza, ne naiva kā sākumā likās.
Harijs mani pārsteidza ļoti nepatīkami. Mainīja viedokli par sevi autortiesību sakarā. Lai arī pirms tam likās vispozitīvākais un pareizākais no visiem tēliem.
Savukārt Lūters bija samēra pozitīvs tēls, lai arī ilgu laiku viss vedina uz citām domām.
Vairāk, diemžēl nevaru atklāt, citādi Jums nebūs interesanti lasīt.
Ļoti patika. Ļoti. Un, runājot autora vārdiem -
"Apmēram pussekundi pēc tam, kad lasītājs izlasījis jūsu grāmatas pēdējos teikumus, viņam jāpaliek spēcīgu jūtu varā; krietnu brīdi viņam jādomā tikai par to, ko tikko izlasījis, vēlreiz jāapskata grāmatas vāks un skumji jāpasmaida, jo no šī brīža viņam pietrūks grāmatas varoņu." Es vēl pāris dienu biju pilnīgā grāmatas varā un neatšķīru nākamo, kas kārdinoši atdusējās uz mana naktsskapīša vēl vairāk kā nedēļu. Tas par grāmatu daudz izsaka. Vismaz man.
Ļoti, Ļoti daudz dzīves gudrību.
Sirsnīgi iesaku visiem, kam patīk grāmatas kā tādas, jo runa daudz ir par pašām grāmatām, to rakstīšanu un autoru grūtībām. Un - visiem detektīvu faniem. Jum patiks.
Citāti:
"Lai kurp jūs bēgtu, jūsu problēma ielavās bagāžā un visur seko jums līdzi."
"Nožēla nav manz mīļākais jēdziens, tas nozīmētu, ka mēs noraidām savu pagātni."
"Savi dēmoni ir katram. Tikai svarīgi zināt, ciktāl šie dēmoni ir novaldāmi."
"Grāmatu rakstīšana ir kas īpašs - visi prot rakstīt, taču visi nekļūst par rakstniekiem.
-Un kā cilvēks uzzina, ka viņš ir rakstnieks, Harij?
-Neviens nezina, ka viņš ir rakstnieks. To viņam pasaka citi."
"-Notici pieredzējušam kruķim: mēs nekad nezinām, uz ko cilvēki ir spējīgi. Sevišķi tie, par kuriem mēs domājam, ka labi viņus pazīstam."
"Un es nodomāju, ka krītoša zvaigzne ir zvaigzne, kas varēja būt skaista, taču tā tik ļoti baidījās mirdzēt, ka bēga pēc iespējas tālāk. Tāpat kā es."
"Izvirst kokus, lai publicētu tamlīdzīgus murgus, ir noziegums. Proporcionāli mums nav tik daudz mežu, lai pietiktu visiem sliktajiem rakstniekiem, kas dzīvo šajā valstī."
"-Teksts nekad nav pietiekami labs,- viņš sacīja. - Vienkārši pienāk brīdis, kad tas vairs nav tik slikts kā iepriekš."
"Viņa bija ļoti raizējusies par savu meitu. Dženija varēja viegli kļūt par sievu kādam tālbraucējam šoferim. Ļaunāk - kādam sociālistam. Vēl ļāunāk - kādam melnajam! Pie šīs domas Tamāra nodrebēja - viņas Dženija un kāds briesmīgs nēģeris. Piepeši viņu pārņēma bailes - daudzi slaveni rakstnieki bija ebreji. Un ja nu Kebērs arī ir ebrejs? Kādas šausmas! Varbūt pat ebrejs no sociālistiem! Viņa nožēloja, ka ebrejiem ir balta ādas krāsa, jo tas padara viņus neredzamus. Vismaz melnie ir pietiekami godīgi, lai būtu melni, un līdz ar to viņus varēja viegli atpazīt. Bet ebreji liekulīgi slēpās."
"-Es skatos uz viņu... Es skatos un jūtu, ka mana sirds krūtīs ir gatava pārsprāgt, it kā formas tērps piepeši būtu kļuvis par šauru. Tā ir mīlestība, vai ne?
-Pavisam noteikti.
-Un redziet, tad man gribas izkāpt no mašīnas, iet iekša, apjautāties, kā viņai klājas un vai viņa gadījumā nebūtu ar mieru aiziet ar mani uz kino. Bet man nepietiek dūšas. Vai arī ta ir mīlestība?
-Nē, tas ir stulbums. Tā jau mēs pazaudējam meitenes, kuras mīlam."
"Mūsu sabiedrībā, Markus, visvairāk apbrīno cilvēkus, kuri būvē tiltus, debesskrāpjus un impērijas. Bet patiesībā viscēlākie un visvairāk apbrīnas vērtie ir tie, kuriem izdodas uzbūvēt mīlestību. Jo nav nekā lielāka un grūtāka par to."
"-Ko jūs par to teiksiet?
-Nav slikti. Man tikai liekas, ka jūs piešķirat vārdiem pārāk lielu nozīmi.
-Vārdiem? Bet, ja raksta, vārdi ir svarīgi, vai ne?
-Jā un nē. Vārda nozīme ir svarīgāka par pašu vārdu.
-Ko jūs gribat ar to sacīt?
-Tātad vārds ir vārds un vārdi visiem pieder vienādi. Atliek atšķirt vārdnīcu un izvēlēties kādu no tiem. Un tieši šajā brīdī tas kļūst interesanti - vai jūs spēsiet piešķirt izvēlētajam vārdam īpašu nozīmi?
-Kā jūs to domājat?
-Izvēlieties vārdu un izmantojiet to kādā no savām grāmatām, cik bieži vien iespējams. Ņemsim kaut ko uz labu laimi: piemēram,
kaija. Runājot par jums, ļaudis drīz vien sacīs: "Tu jau zini - Goldmens, tas vīrs, kurš raksta par kaijām." Un tad pienāks brīdis, kad, ieraugot kaijas, ļaudis iedomāsies par jums. Viņi vēros šos mazos, brēcošos putnus un nodomās: "Interesanti, ko tas Goldmens šajos putnos saskata?" Drīz vien vārds
kaijas viņiem asociēsies ar vārdu Goldmens. Un ik reizi, kad viņi ieraudzīs kaijas, viņi atcerēsies jūsu grāmatu un visu jūsu daiļradi kopumā. Šie putni viņiem tad nozīmēs daudz vairāk. Tikai šajā brīdī jūs sapratīsiet, ka esat sarakstījis ko paliekošu. Vārdi pieder visiem vienādi līdz brīdim, kad varēsiet pierādīt, ka spējat tos pieradināt. Lūk, ko nozīmē rakstnieks. Un jūs redzēsiet, Markus, atradīsies tādi, kas vēlēsies, lai noticat, ka grāmata ir saistīta ar vārdiem, bet tas nav tiesa - patiesība grāmata ir saistīta ar cilvēkiem."
"Lūteram bija milzīgs talants. Tiklīdz viņš ķērās pie otas, no viņa strāvoja neprātīga daile. Es iekārtojos uz krēsla brālim aiz muguras un skatījos, kā viņš strādā. Vēroju, kā viņa triepieni, kas sākumā šķita tikai haotiskas formas, pamazām pārtop pārdrošā reālismā. Vispirms izskatījās, ka viņš mālē uz labu laimi, un tad starp līnijām piepeši parādījās tēls un turpināja veidoties, līdz beidzot katrs otas triepiens izrādījās piepildīts ar jēgu. Tas bija absolūti neatkārtojams mirklis."
"-Mīlestība, mīlestība, mūžīgi tā mīlestība! Mīlestība pilnīgi neko nenozīmē, Goldmen! Milestība ir šmaukšana, ko vīrieši izgudrojuši, lai pašiem nebūtu jāmazgā netīra veļa."
"-Tajā brīdī šīs piecpadsmitgadīgās meitenes vārdu iespaidā es piepeši sapratu, ka, iespējams, nekad neesmu izjutis mīlestību.Un ka to noteikti nav izjutuši daudzi cilvēki. Mēs vienkārši apmierināmies ar cēliem nodomiem, baudām mūsu nožēlojamās dzīves komfortu un paejam garām tām brīnišķīgajām izjūtām, kas varbūt vienīgās attaisno mūsu eksistenci."
"Turiet dārgu savu mīlestību, Markus. Padariet to par savu skaistāko iekarojumu, par savu vienīgo ambīciju. Vienus cilvēkus nomainīs citi. Pēc grāmatām būs vēl citas grāmatas. Pēc slavas būs cita slava. Pēc naudas nāks cita nauda. Bet pēc mīlestības, Markus, pēc mīlestības paliek tikai asaru sāls."
"-Es došu jums trīsdesmit vienu padomu. Tuvāko gadu laikā. Bet ne visus uzreiz.
-Kāpēc tieši trīsdesmit vienu?
-Tāpēc, ka trīsdesmit viens gads ir svarīgs vecums. Pirmie desmit gadi izveido jūs kā bērnu. Divdesmit - kā pieaugušo. Trīsdesmit gados jums jākļūst par vīru - vai arī ne. Un trīsdesmit viens nozīmē, ka esat šo robežu pārvarējis."
"-Atrodiet mīlestību, Markus. Mīlestība piešķir dzīvei jēgu. Kad cilvēks mīl, viņš ir daudz stiprāks! Un lielāks! Un sasniedz daudz vairāk!"
"-Harij, kā var zināt, ka grāmata ir pabeigta?
-Grāmatas ir kā dzīve, Markus. Tās nekad īsti nebeidzas."
"Laba grāmata, Markus, nav mērāma tikai ar pēdējiem vārdiem, bet ar visu vārdu radīto kopējo iespaidu. Apmēram pussekundi pēc tam, kad lasītājs izlasījis jūsu grāmatas pēdējos teikumus, viņam jāpaliek spēcīgu jūtu varā; krietnu brīdi viņam jādomā tikai par to, ko tikko izlasījis, vēlreiz jāapskata grāmatas vāks un skumji jāpasmaida, jo no šī brīža viņam pietrūks grāmatas varoņu. Laba grāmata, Markus, ir tāda grāmata, kuru žēl pabeigt."
Izlasīta: 1.08.2014.
Vērtējums
: 8+
Vērtējuma amplitūda: 1-10
