2014. gada 25. augusts

Anna Skaidrīte Gailīte "Es stāstīšu visu..."


Attēls ņemts šeit: http://www.zvaigzne.lv/images/books/100594/300x0_cover.jpg

Lieliski uzrakstīts stāsts. Stāsts par dzīvi. Un par Ego.
Galvenajai varonei Dagnijai liktens ļoti pamatīgi parauj bremžu sviru, liekot apstāties un padomāt par Visu. Arī par to, ko gribējies noglabāt un nekad vairs nekustināt. Arī par to, par ko kauns vai milzīga vainas apziņa. Visu. Un, ja sākumā viņa vēl tikai velk ārā to, kur pati tikusi sāpināta, jo Ego vēl neatkāpjas, tad beigu beigās jau nākas sev atzīties arī tajā, ar ko nelepojas.Smagi un sāpīgi šie ērkšķi ar atskabargām tiek vilkti ārā no atmiņas dzīlēm.
Dagnijas mūžs nav bijis salds. Līdz tam tikts brienot cauri un pāri visam, arī sev, arī apkārtējiem. Pārliecība par sevi, paštaisnums un milzīgais egoisms nācis kā aizsargbruņas agrā jaunībā salauztai dzīvei. Laikā, kad cilvēkam vēl jābūt bērnam, ar Dagniju noticis tik daudz kas, kas būtu par smagu arī pieaugušam. Turklāt lielākos lēmumus nepieņem viņa pati. Daļu jā, aiz bailēm, bet otru pusi, ļaujoties mātei, kuras egoisms arī nospēlē milzīgu lomu. Un tālāk jau viss ripo kā sniega bumba no kalna.
Situācija purvā ir neapskaužami skarba, bet tikai tā Dagnijai izdodas izvilināt uz āru visus savus dēmonus un aprunāties ar tiem.
Beigas kā pasakā. Labas, mazliet skumjas. Žēl Arta, žēl pašas Dagnijas. Toties dzīve kā pasaka - vīrs ideāls, lēnām izdodas atveseļoties, vīramāte izrādās normāls cilvēks (kad ego netraucē uztverei) un nākotnes plāni jau silda sirdi un mierina prātu.
Ļoti patika. Kā jau visi līdz šim lasītie autores darbi. Ļoti labs. No vienas puses, mazliet nepatika pasakai līdzīgās beigas, no otras - tādas, kā es gribētu, vēl vairāk līdzinātos pasakai...
Interesanta konstrukcija, kur tagadne pusteikumā mijas ar pagātni, pie tam - ne secīgi, bet haotiski. Gluži kā mūsu domas. Bet saprotami un līdzi jušanu izraisoši.


Izlasīta: 24.08.2014.
Vērtējums: 9+
Vērtējuma amplitūda: 1 - 10

2014. gada 10. augusts

Lūsinda Railija "Lavandu dārzs"

Attēls ņemts šeit: http://g1.delphi.lv/images/pix/file44782866_lavandu_darzs.jpg

Izlasīts jau otrais autores romāns, kas vairāk ir dubultstāsts, ko veido mūsdienu romantiskā pasaka un paskarbs stāsts par otro pasaules karu Francijā. Kopumā ļoti aizraujošs sižets, kas grāmatas beigās lika nedaudz tā kā nopūsties par to, ka turpinājuma nebūs. Bija iepaticies gara acīm skatīt šo kino. :)
Ļoti patīk darbības vietas - senas muižas, milzīgi lauku īpašumi. Skaistas ainavas un redzes gleznas, kas priecēja manu pēc tām izslāpušo dvēseli. Tikai nesapratu romāna nosaukuma domu, jo lavandu dārza tur nebija... Arī ne kā tāda, kas ar to varētu saistīties. Vīna dārzi bija, bet lavandu ne. Tuvu beigām vienā epizodē Emīlija iedomājās, ka vasarā uz terases sastādīs dobēs lavandu. Un viss. Vairāk nekādas saistības. Pēc Orhideju nama tas likās jocīgi.
Pagātnes stāsts par karu, izlūkdienestu un sarežģītajām attiecībām, neiespējamu mīlestību un milzīgām grūtībām, kas jāpiedzīvo ikvienam, bija galvenā šīs grāmatas vērtība. Jo mūsdienu pasaka bija nedaudz par daudz nereāla. Vismaz man tā likās. Katrs personāžs atsevišķi bija kolorīts, bet kopā kaut kā bija par daudz un kaut kā arī pietrūka.
Emīlija - naiva, kompleksu un psiholoģisku traumu pilna (kā jau mēs visi), bet loģiski domājoša un pragmatiska. Lieliski izkuļas no nepatikšanām, kad tās aptver.
Sebastjans - nelietīgs egoists bez sirdsapziņas.
Alekss - vienreizējs puisis. Pilnīgs brāļa pretstats. Neticami labi atkopies no nelaimes. Gurds, humoristisks un džentlmenis.
Konija - drosmīga angļu lēdija, kam daudz jāpārcieš, līdz likten's ļauj viņai atgriezties mājās.
Sofija - naiva meitene (iespējams, šo iespaidu pastiprina viņas aklums), kas pārvēršas sirdsgudrā sievietē, kad dzīve piespēlē lielo mīlestību. Neapskaužams liktenis.
Frederiks un Falks - vēl divi brāļi pretstati. Viens ļoti labs, otrs galēji ļauns.
Visā krāšņumā romānā aprakstīta brāļu sāncensība divos dažādos laikos.
Man vislabāk patika, ka kāds radinieks Emīlijai tomēr vēl atradās. Un, kā tas viss atrisinājās. :)
Visā visumā - patika. Iesaku.

Citāti:

"Agrajam rītam nebija ne mazākā pagājušo stundu smaguma. Kā jau katrreiz saullēktā, daba, piesakot jaunu dienu, ar maigiem Provansas umbras, zaļajiem un debeszilajiem toņiem bija radījusi svaigu gleznu."

"Emīlija ar grūtībām saņēmās aplūkot savu kailo ķermeni. Viņa vienmēr bija to uzskatījusi par  standartam neatbilstošu, ģenētiskajā loterijā nejauši iegūtu lietu."

"-Man bieži licies, ka ļoti apdāvinātie cieš tikpat daudz kā tie, kam par dzīvi grūti jācīnās."

Konija nopētīja Sofiju "un secināja, ka meitene ieguvusi jaunu auru, kas liecināja nevis par ilgošanos, bet par zināšanu."

"Tad, domājams, pienācis laiks nomazgāties. Kārtīga vanna vienmēr liek justies vairāk pēc cilvēka, kā arī iepriecina tos, kam nākas dalīt vienu mitekli. - Lai piešķirtu papildu uzsvaru saviem vārdiem, Venīšija sarauca degumu."

"-Visas šīs ciešanas un zaudējumi, ko piedzīvojuši mūsu priekšgājēji...- Emīlija nogrozīja galvu. - Tas liek mums uz mūsu dzīvi raudzīties citādi.
-Tā gan. Paldies Dievam, Rietumu pasaule no šiem diviem kariem ir guvusi mācību. Vismaz uz kādu laiku, - Žans nopietnu seju sprieda. - Bet karš vienmēr var izcelties no jauna - cilvēce allaž alkst pārmaiņu un var būt grūti nosargāt mieru. Skumja patiesība. Pozitīvais ir tas, ka ekstremālie apstākļi atklāj labāko, kas mūsos ir. (..) Protams, karš var arī iesēt cilvēkā ļaunumu - kā tas bija Falka gadījumā. Vara ir postošs spēks."

"Pārstaj sevi reiz vērtēt par zemu! Tu esi izglītota un skaista sieviete. Ar to bieži vien pietiek, bet tev vēl laimējies piedzimt cienījamā un ietekmīgā ģimenē. Kā mēdz teikt - liktenis tev pasniedzis daudzas dāvanas."

"Sebastians izslēdza gaismu, un Emīlija gulēja, prātodama par vīra spēju piešķirt ticamību ikvienam viņa solim, liekot viņai izklausīties un justies tā, it kā viņa būtu muļķīgi kļūdījusies."

"Arī viņas prātā izveidotajā Sebastjana raksturojumā bija frāze par  spēju pārvērst melnu par baltu. No pašas pieredzes bija zināms, ka vīrs ir liels meistars faktu sagrozīšanā tā, lai veidotos pavisam cits skatījums uz situāciju."

"¨Ļaudis apgalvo, ka pa īstam mēs pieaugam, tikai iepriekšējai paaudzei aizejot. Varbūt tā ir balva pēc skumjām par viņu zaudējumu."

"Kamēr viņa jutās nikna, tik ļoti nesāpēja, lai gan bija skaidrs, ka sāpes neizpaliks."

"Prieks, ka esi kādam nepieciešams, ir daudz svarīgāks par paša vajadzību pēc kāda."

"Dzīve ir pārāk īsa, lai turētu sirdī naidu. Bet, kad atrodi ko labu, glabā to cieši un nelaid vaļā."

Izlasīta: 09.08.2014.
Vērtējums: 8+
Vērtējuma amplitūda: 1-10

2014. gada 7. augusts

Žoels Dikērs "Patiesība par Harija Kebēra lietu"

Attēls ņemts šeit: http://www.zvaigzne.lv/images/books/90758/300x0_cover.jpg


1975. gada 30. augustā piecpadsmit gadus vecā Nola pamanīta mežā bēgam no kāda vīrieša. Pēc tam viņa pazūd. Pēc trīsdesmit gadiem kāds jauns rakstnieks, nonācis strupceļā dodas pie sava pasniedzēja un drauga. Viņa draugs tiek apsūdzēts meitenes pazušanā un jaunais rakstnieks - Markuss Goldmens - nolemj nestāvēt malā, bet noskaidrot patiesību par senajiem notikumiem. Īsts detektīvs un trilleris par to, cik daudz gan slēpj mazpilsētiņas iedzīvotāji. Cik daudz katram ir noslēpumu? Un, kurš galu galā ir īstais vainīgais?
Izmeklēšanas gaita ir spriedzes pilna, ļoti aizraujoša un ne mirkli nav saprotams, kurš beigās būs vainīgs. Ja arī brīžiem lasītājs to nojauš, autors aši izkliedē pēdas smiltīs un atkal jau jāmin uz labu laimi, vai šī brīža vainīgais patiesi tāds ir?
Katrs varonis laika gaitā atklāj dažādas savas personības šķautnes. Un vairākkārt nākas pārvērtēt savu viedokli par tiem. Piemēram, Nola. Jaukā, naivā, ļoti mīlošā. Atklājas arī viņas psihes problēmu nomāktā daļa. Un vēl kāda (kas arī nav īsti normāla) - vēlme pasargāt mīļoti ar ļoti dīvainiem līdzekļiem. Beigu beigās, lai arī nelaimīgs upuris, viņa tomēr nebija ne tik maza, ne naiva kā sākumā likās.
Harijs mani pārsteidza ļoti nepatīkami. Mainīja viedokli par sevi autortiesību sakarā. Lai arī pirms tam likās vispozitīvākais un pareizākais no visiem tēliem.
Savukārt Lūters bija samēra pozitīvs tēls, lai arī ilgu laiku viss vedina uz citām domām.
Vairāk, diemžēl nevaru atklāt, citādi Jums nebūs interesanti lasīt.
Ļoti patika. Ļoti. Un, runājot autora vārdiem - "Apmēram pussekundi pēc tam, kad lasītājs izlasījis jūsu grāmatas pēdējos teikumus, viņam jāpaliek spēcīgu jūtu varā; krietnu brīdi viņam jādomā tikai par to, ko tikko izlasījis, vēlreiz jāapskata grāmatas vāks un skumji jāpasmaida, jo no šī brīža viņam pietrūks grāmatas varoņu." Es vēl pāris dienu biju pilnīgā grāmatas varā un neatšķīru nākamo, kas kārdinoši atdusējās uz mana naktsskapīša vēl vairāk kā nedēļu. Tas par grāmatu daudz izsaka. Vismaz man.
Ļoti, Ļoti daudz dzīves gudrību.
Sirsnīgi iesaku visiem, kam patīk grāmatas kā tādas, jo runa daudz ir par pašām grāmatām, to rakstīšanu un autoru grūtībām. Un -  visiem detektīvu faniem. Jum patiks.

Citāti:

"Lai kurp jūs bēgtu, jūsu problēma ielavās bagāžā un visur seko jums līdzi."

"Nožēla nav manz mīļākais jēdziens, tas nozīmētu, ka mēs noraidām savu pagātni."

"Savi dēmoni ir katram. Tikai svarīgi zināt, ciktāl šie dēmoni ir novaldāmi."

"Grāmatu rakstīšana ir kas īpašs - visi prot rakstīt, taču visi nekļūst par rakstniekiem.
-Un kā cilvēks uzzina, ka viņš ir rakstnieks, Harij?
-Neviens nezina, ka viņš ir rakstnieks. To viņam pasaka citi."

"-Notici pieredzējušam kruķim: mēs nekad nezinām, uz ko cilvēki ir spējīgi. Sevišķi tie, par kuriem mēs domājam, ka labi viņus pazīstam."

"Un es nodomāju, ka krītoša zvaigzne ir zvaigzne, kas varēja būt skaista, taču tā tik ļoti baidījās mirdzēt, ka bēga pēc iespējas tālāk. Tāpat kā es."

"Izvirst kokus, lai publicētu tamlīdzīgus murgus, ir noziegums. Proporcionāli mums nav tik daudz mežu, lai pietiktu visiem sliktajiem rakstniekiem, kas dzīvo šajā valstī."

"-Teksts nekad nav pietiekami labs,- viņš sacīja. - Vienkārši pienāk brīdis, kad tas vairs nav tik slikts kā iepriekš."

"Viņa bija ļoti raizējusies par savu meitu. Dženija varēja viegli kļūt par sievu kādam tālbraucējam šoferim. Ļaunāk - kādam sociālistam. Vēl ļāunāk - kādam melnajam! Pie šīs domas Tamāra nodrebēja - viņas Dženija un kāds briesmīgs nēģeris. Piepeši viņu pārņēma bailes - daudzi slaveni rakstnieki bija ebreji. Un ja nu Kebērs arī ir ebrejs? Kādas šausmas! Varbūt pat ebrejs no sociālistiem! Viņa nožēloja, ka ebrejiem ir balta ādas krāsa, jo tas padara viņus neredzamus. Vismaz melnie ir pietiekami godīgi, lai būtu melni, un līdz ar to viņus varēja viegli atpazīt. Bet ebreji liekulīgi slēpās."

"-Es skatos uz viņu... Es skatos un jūtu, ka mana sirds krūtīs ir gatava pārsprāgt, it kā formas tērps piepeši būtu kļuvis par šauru. Tā ir mīlestība, vai ne?
-Pavisam noteikti.
-Un redziet, tad man gribas izkāpt no mašīnas, iet iekša, apjautāties, kā viņai klājas un vai viņa gadījumā nebūtu ar mieru aiziet ar mani uz kino. Bet man nepietiek dūšas. Vai arī ta ir mīlestība?
-Nē, tas ir stulbums. Tā jau mēs pazaudējam meitenes, kuras mīlam."

"Mūsu sabiedrībā, Markus, visvairāk apbrīno cilvēkus, kuri būvē tiltus, debesskrāpjus un impērijas. Bet patiesībā viscēlākie un visvairāk apbrīnas vērtie ir tie, kuriem izdodas uzbūvēt mīlestību. Jo nav nekā lielāka un grūtāka par to."

"-Ko jūs par to teiksiet?
-Nav slikti. Man tikai liekas, ka jūs piešķirat vārdiem pārāk lielu nozīmi.
-Vārdiem? Bet, ja raksta, vārdi ir svarīgi, vai ne?
-Jā un nē. Vārda nozīme ir svarīgāka par pašu vārdu.
-Ko jūs gribat ar to sacīt?
-Tātad vārds ir vārds un vārdi visiem pieder vienādi. Atliek atšķirt vārdnīcu un izvēlēties kādu no tiem. Un tieši šajā brīdī tas kļūst interesanti - vai jūs spēsiet piešķirt izvēlētajam vārdam īpašu nozīmi?
-Kā jūs to domājat?
-Izvēlieties vārdu un izmantojiet to kādā no savām grāmatām, cik bieži vien iespējams. Ņemsim kaut ko uz labu laimi: piemēram, kaija. Runājot par jums, ļaudis drīz vien sacīs: "Tu jau zini - Goldmens, tas vīrs, kurš raksta par kaijām." Un tad pienāks brīdis, kad, ieraugot kaijas, ļaudis iedomāsies par jums. Viņi vēros šos mazos, brēcošos putnus un nodomās: "Interesanti, ko tas Goldmens šajos putnos saskata?" Drīz vien vārds kaijas viņiem asociēsies ar vārdu Goldmens. Un ik reizi, kad viņi ieraudzīs kaijas, viņi atcerēsies jūsu grāmatu un visu jūsu daiļradi kopumā. Šie putni viņiem tad nozīmēs daudz vairāk. Tikai šajā brīdī jūs sapratīsiet, ka esat sarakstījis ko paliekošu. Vārdi pieder visiem vienādi līdz brīdim, kad varēsiet pierādīt, ka spējat tos pieradināt. Lūk, ko nozīmē rakstnieks. Un jūs redzēsiet, Markus, atradīsies tādi, kas vēlēsies, lai noticat, ka grāmata ir saistīta ar vārdiem, bet tas nav tiesa - patiesība grāmata ir saistīta ar cilvēkiem."

"Lūteram bija milzīgs talants. Tiklīdz viņš ķērās pie otas, no viņa strāvoja neprātīga daile. Es iekārtojos uz krēsla brālim aiz muguras un skatījos, kā viņš strādā. Vēroju, kā viņa triepieni, kas sākumā šķita tikai haotiskas formas, pamazām pārtop pārdrošā reālismā. Vispirms izskatījās, ka viņš mālē uz labu laimi, un tad starp līnijām piepeši parādījās tēls un turpināja veidoties, līdz beidzot katrs otas triepiens izrādījās piepildīts ar jēgu. Tas bija absolūti neatkārtojams mirklis."

"-Mīlestība, mīlestība, mūžīgi tā mīlestība! Mīlestība pilnīgi neko nenozīmē, Goldmen! Milestība ir šmaukšana, ko vīrieši izgudrojuši, lai pašiem nebūtu jāmazgā netīra veļa."

"-Tajā brīdī šīs piecpadsmitgadīgās meitenes vārdu iespaidā es piepeši sapratu, ka, iespējams, nekad neesmu izjutis mīlestību.Un ka to noteikti nav izjutuši daudzi cilvēki. Mēs vienkārši apmierināmies ar cēliem nodomiem, baudām mūsu nožēlojamās dzīves komfortu un paejam garām tām brīnišķīgajām izjūtām, kas varbūt vienīgās attaisno mūsu eksistenci."

"Turiet dārgu savu mīlestību, Markus. Padariet to par savu skaistāko iekarojumu, par savu vienīgo ambīciju. Vienus cilvēkus nomainīs citi. Pēc grāmatām būs vēl citas grāmatas. Pēc slavas būs cita slava. Pēc naudas nāks cita nauda. Bet pēc mīlestības, Markus, pēc mīlestības paliek tikai asaru sāls."

"-Es došu jums trīsdesmit vienu padomu. Tuvāko gadu laikā. Bet ne visus uzreiz.
-Kāpēc tieši trīsdesmit vienu?
-Tāpēc, ka trīsdesmit viens gads ir svarīgs vecums. Pirmie desmit gadi izveido jūs kā bērnu. Divdesmit - kā pieaugušo. Trīsdesmit gados jums jākļūst par vīru - vai arī ne. Un trīsdesmit viens nozīmē, ka esat šo robežu pārvarējis."

"-Atrodiet mīlestību, Markus. Mīlestība piešķir dzīvei jēgu. Kad cilvēks mīl, viņš ir daudz stiprāks! Un lielāks! Un sasniedz daudz vairāk!"

"-Harij, kā var zināt, ka grāmata ir pabeigta?
-Grāmatas ir kā dzīve, Markus. Tās nekad īsti nebeidzas."

"Laba grāmata, Markus, nav mērāma tikai ar pēdējiem vārdiem, bet ar visu vārdu radīto kopējo iespaidu. Apmēram pussekundi pēc tam, kad lasītājs izlasījis jūsu grāmatas pēdējos teikumus, viņam jāpaliek spēcīgu jūtu varā; krietnu brīdi viņam jādomā tikai par to, ko tikko izlasījis, vēlreiz jāapskata grāmatas vāks un skumji jāpasmaida, jo no šī brīža viņam pietrūks grāmatas varoņu. Laba grāmata, Markus, ir tāda grāmata, kuru žēl pabeigt."

Izlasīta: 1.08.2014.
Vērtējums: 8+
Vērtējuma amplitūda: 1-10

Māra Zālīte "Pieci pirksti"

Attēls ņemts šeit: http://www.kasjauns.lv/objs/news/lv/images/Zalite_Pieci%20pirksti_vaks_1386332863746.jpg

Grāmata stāsta par 50.-60. gadiem. Mazā Laura, Sibīrijas bērns, ar vecākiem atgriežas Latvijā. Mēģina saprast atsķirības starp Sibīriju un Latviju, iedzīvoties, izprast lielās pasaules jautājumus. Traģisku un komisku situāciju jūklis, un mazas personības iekšējās pasaules saskaņošana ar ārējo.
Ļoti patīk šādi stāsti no bērna skatu punkta, kad viss ir naivs, patiess un nesamākslots. Esmu droša, ka šī grāmata pavisam drīz būs skolu obligātās literatūras sarakstā. Nopirku arī savam grāmatu plauktam. Lai meitas lasa un izglītojas par latviešu tautas likteņiem un notikumiem, jo darbs par vairāk kā 80-90% esot autobiogrāfisks. Un pati gaidīšu nākamās daļas. Nepacietīgi. Lai sekotu līdzi mazās, asprātīgās Lauras (Māras) gaitām uzrakstītām tik pat krāšņā valodā. :)

Citāti:

"Upe ir uzticama. Upe ir dzīva. Upe ir gudra. Ne tā kā sliedes, kam nav ne sirds, ne prāta. Upe saldi smaržo pēc svaigām zivīm. Dziļi, dziļi elpojot, var ieelpot kādu saldu zivi. Kādu pavisam mazu zivtiņu, ne jau lielās.
Laura pieelpojas pilna mazām, mazītiņām zivtiņām. Tik mazām, ka ar aci nemaz nevar redzēt, tikai sajust, kā sirdī zivtiņas sāk priecīgi spēlēties. Kā viņas tur tiek?"

"Uz kuģa, kas peld pa lielo upi, Laura saprot, kas ir brīvība. Par ko ir runa, par ko visu laiku ir runa. Tā apmēram sāk nojaust. Vismaz uz to pusi. Ūdens un debesis. Vējš un saule. Prieks kā zivtiņas sirdī."

"Laura jūtas tā, it kā no pasaules pašas vislielākās laimes akas būtu dabūjusi pašu vislielāko laimestu. Bet vienlaikus arī kā parādos iekritusi. Kad cilvēks ir dabūjis no laimes akas kaut ko dārgu un kārotu. tad cilvēks ir laimīgs. Bet, cilvēks arī nespēj aizmirst, ka ir daudz aizņēmies, lai tiktu pie lozes."

"Mamma turas Tētim pie vienas rokas, otra rokā ir koka čemodāns, iedami abi viegli grūstās kā tādi palaidņi, skatās viens otram acīs, uz ceļu nemaz. Nožausies, tad redzēs!"

"Tētis uz Latviju taisoties, briesmīgi gribēja nopirkt uzvalku. Kaut vai komisjonkā. Uzvalks ir tad, kad viss ir šūts no vienas drēbes, bikses un žakete. Tētis Sibīrijā visu laiku sapņoja par uzvalku. Kad sakrās naudu. Laikam nesakrāja, jo uzvalka Tētim nav. Bet Papum ir. Bikses un žakete ir no vienas drēbes, un veste arī no tas pašas drēbes. Un balts krekls arī Papum ir. Tomēr tas neko nelīdz. Tik briesmīgam vecumam pat uzvalks neko daudz nepalīdz."

"Ne jau ciešanas ir cilvēka vērtību mērs, bet gan spēja tās pārvarēt."

"Kad sāks dziedāt, Laura gribēs atkal iekšā. Skatīties uz Tēti un Mammu, kā viņi dzied, sajust to strāvojumu, kas cilvēkos nāk no dziesmas un, burvju loku apmezdams, no cilvēka saiet atkal dziesmā atpakaļ."

"Nu viņi rauš mēslus ar rokām. It kā lai nesabojātu grāmatas. Tomēr tās jau ir sabojātas. Un tomēr tās ir grāmatas, nevar ar dakšām."

"Grāmata ir kā mantojums. Cilvēks, kurš lasa grāmatas, var justies kā bagāts mantinieks."

"Šodien viņai ir baltais priekšauts, un tas rāda, ka ir svētdiena. Darbdienās Mīmai ir rūtains priekšauts. Mīmai patīk rūtaini. Puķaini priekšauti Mīmai nepatīk. Tas pats ar lakatiem. Mīma puķainus lakatus savu mūžu galvā nav likusi un neliks!"

"Pudeles ar troksni apgāžas. Laurai pamirst sirds. Blakusistabā Mīma guļ dienasvidu. Vasarā Upītēs visi guļ dienasvidu. Arī Laura. Tā vismaz domā Mīma.
Laura gan zina labāk, kurš guļ, kurš neguļ."

"Dūšīgs skuķis! Nomazgā rociņas! Ej, paēd! Tu esi vesela kā rutks!
Mīma aizsteidzas. Laura sabožas, viņa negrib būt kā rutks. Ne kā rutks, ne kā kālis, ne kā biete. Laura negrib būt arī dūšīgs skuķis. Vai neviens nesaprot, ka tā nav nekāda uzslava?
Dūšīgs var būt arī sivēns! Laura grib būt smalka un trausla meitene. Bāla un ziliem riņķiem zem acīm. Kā kaimiņu Lonija, kuru visi žēlo."

Izlasīta: 23.07.2014.
Vērtējums: 10
Vērtējuma amplitūda: 1-10

Ēriks Emanuēls Šmits "Oskars un rozā dāma"

Attēls ņemts šeit: http://www.jr.lv/lv/images/RozaDama_vaks.jpg

Oskars ir vientuļš slims puisēns, kas dzīvo slimnīca, jūt, ka ārsti vairs viņam nevar palīdzēt, dusmojas uz vecākiem, kas neprot reaģēt uz notiekošo un priecājas par kādas Rozā Dāmas stāstiem par cīņas sportu. Dzīve ir skarba un viņam ir pavisam maz laika, lai to iepazītu. Divpadsmit dienas...
Grāmata māca uz katru dienu skatīties kā uz ko jaunu, uz lielisku iespēju. Labot savas kļūdas, uzticēties, mīlēt... Ļoti, ļoti aizkustinoši. Uzrakstīts ar humoru. Ir daudz jāsmaida, pat jāsmejas, lai arī stāsts ir skumjš.
Beigas skumjas. Pēdējais teikums atver asaru slūžas...

Citāti:

"Es saprotu, ka esmu kļuvis slikts slimnieks, jo iedragāju pārliecību, ka medicīna var paveikt brīnumus."

"Slimnīca ir jauka vieta, ja tu esi patīkams slimnieks."

"-Cik jums gadu, Rozā mammīt?
-Vai tu vari iedomāties trīsciparu skaitli, Oskar?
-Jūs blefojat!
-Nē. Labāk nevienam šeit nezināt, cik man gadu, citādi mani patrieks un mēs vairs netiksimies.
-Kāpēc?
-Es šeit strādāju slepeni. Rozā dāmām ir ierobežots vecums. Un es esmu to jau krietni pārsniegusi.
-Vai jums ir beidzies derīguma termiņš?
-Jā.
-Vai esat sastāvējusies tāpat kā jogurts?
-Pievaldi mēli!
-Labi. Es klusēšu."

"Man patika dzirdēt, ka mani sauc, un neatbildēt. Man gribējās ieriebt visai pasaulei."

"Ja es interesētos par to, ko domā stulbeņi, tad neuzzinātu gudru cilvēku domas, man neatliktu tam laika."

"-Sākot ar šo dienu tev katru dienu sev jāatgādina, ka šī diena ir desmit gadu.
-Desmit gadu?
-Jā. Viena diena - desmit gadu.
-Tad jau man pēc divpadsmit dienām bus simt trīsdesmit gadu!"

"Šodien esmu pārdzīvojis jaunekļa gadus, un tas nemaz nebija viegli. Kas tik viss nenotika! Sastrīdējos gan ar draugiem, gan vecākiem, un tas viss tik dēļ meitenēm. Šovakar būšu priecīgs, ka man paliks divdesmit gadu, varēšu sev teikt - ļaunākais jau aiz muguras. Pubertāte - paldies! Ar vienu reizi pietiek!"

"Zilo Pegiju šodien operēja. Es pārlaidu desmit briesmīgus gadus. Trīsdesmitgadnieka gadi - tas ir grūts vecums, pilns rūpju un atbildības."

"-Viņi no manis baidās. Pat neuzdrīkstas ar mani runāt. Un jo vairāk viņi baidās, jo lielāks monstrs es sev liekos. Kāpēc es viņos izraisu tik lielas bailes? Vai es smirdu? Vai varbūt esmu kļuvis par muļķi un pats to neapzinos?
-Viņi nebaidās no tevis, Oskar. Viņi baidās no slimības.
-Mana slimība ir daļa no manis. Viņiem nebūtu jāizturas citādi tikai tāpēc, ka esmu slims. Vai varbūt viņi spēj mīlēt tikai veselu Oskaru?"

"Man jau ir sešdesmit gadu, un vakardienas pārmērības liek sevi manīt. Šodien nejūtos visai labi.
Biju priecīgs atkal atgriezties mājās, slimnīcā. Tā nu tas ir, vecākam kļūstot, vairs negribas tik daudz ceļot. Nu esmu pārliecināts, ka man vairs nav ne mazākās vēlēšanās kaut kur doties."

"Nerakstīšu  gari, jo esmu noskumis. Mēs ar Pegiju kopā pavadījām dzīvi, un tagad es guļu savā gultā viens pats, plikpaurains, vārgs un noguris. Novecot nav patīkami."

"Šodien man paliek simt gadu. Tāpat kā Rozā mammītei. Es daudz guļu, bet jūtos labi.
Mēģināju izskaidrot vecākiem, kas par savādu dāvanu ir dzīve. No sākuma šo dāvanu pārvērtē, jo domā, ka tā ir mūžīga. Vēlāk to noniecina, jo tā liekas neveiksmīga, pārāk īsa, to vienkārši iznieko. Un beigu beigās cilvēki saprot, ka dzīve nav vis dāvana, bet aizdevums, kas jāatpelna. Es, kas nu jau esmu simt gadu vecs, zinu, par ko runāju. Jo ilgāk dzīvojam, jo vairāk novērtējam dzīvi. Katrs zaļknābis desmit vai divdesmit gadu vecumā spēj baudīt dzīvi, bet, lai par to priecātos, kad tev jau ir simts un vairs nevari brīvi pārvietoties, ir jāliek lietā prāts."

"Tikai mīļais Dievs drīkst mani modināt."

Izlasīta: 15.07.2014.
Vērtējums: 10
Vērtējuma amplitūda: 1-10

Olivers Pečs "Bendes meita"

Attēls ņemts šeit: http://www.zvaigzne.lv/images/books/85355/300x0_cover.jpg


Īsts seno laiku detektīvs. Ko iesākt, ja bende ir pārliecināts par sodāmā nevainību laikā, kad visa pilsēta vēlas to ātrāk redzēt nogalinātu?
Viņam jāķeras pie izmeklēšanas pašam! :)
Ļoti labs vēsturiskais fons stāstam par kādas bendes ģimenes gaitām un notikumiem senajā Bavārijā. Īpaši pēc tam, kad pēcvārdā izlasīts par autora saistību ar šo ģimeni. Pats autors gan saka, ka viņa sencis - Šongavas bende noteikti nebūtu tik ļoti jutis līdzi savam spīdzināmajam upurim, tomēr es domāju, ka tas ir pat ļoti iespējams, jo mūsos katrā mīt labais un līdzjūtīgais cilvēks, pat tad, ja tas tiek apspiests (kā bendem noteikti nākas darīt). Visi mēs esam tikai cilvēki. Turklāt, tolaik jau bendes amats nebija nekāda sirdslieta, vairāk gan sakritība, nepieciešamība un ģimenes saites, kad bendes dēls arī kļūst par bendi no paaudzes paaudzē.
Interesanti parādīts, kā dārgumu medības, ja tās vada garā nestabili cilvēki, var izvērsties par lielu un postošu nelaimi.
Grāmatas varoņiem neticami labi izdodas novērst visas draudošās briesmas (izņemot bāreņu nogalināšanu), bet ir skaidrs, ka dzīvē tas tā vis neizdotos.
Labs laika kavēklis ar vēsturisku piesitienu. Iesaku.

Citāti:

"Kā visi Kuisli, viņš runāja maz. Taču tam, ko viņš teica, bija svars."

"Baumas ir kā dūmi - tās izplatās, iespiežas caur durvju šķirbām un aizvērtiem vēdlodziņiem, un beigās smird visa pilsēta."

Izlasīta: 11.07.2014.
Vērtējums: 8+
Vērtējuma amplitūda: 1-10

2014. gada 5. augusts

Hotel Rwanda

Attēls ņemts šeit: http://www.occidentaldissent.com/wp-content/uploads/2012/02/hotel-rwanda.jpg

1994.gadā Ruandā norisinājās viens no visdrausmīgākajiem vēstures notikumiem - Ruandas genocīds. Diemžēl, pasaules un ziņu izlaidumu acīs tas izpelnījās ļoti maz ievērības. Trīs mēnešu laikā Runadā tika iznīcināts miljons cilvēku - bērni, sievietes, vīrieši, sirmgalvji, veselām ģimenēm. 
Šī filma sniedz ieskatu šajos notikumos. Tā balstīta uz patiesiem notikumiem un ir biogrāfiska. Par kādu cilvēku, kas rod sevī spēku glābt vairāk kā tūkstoti cilvēku.
Ļoti labi aktieri, patiesi aizkustinošs stāsts, hutu un tuci konflikts, par kuru, uzreiz pēc filmas beigām, meklēju informāciju internetā. Tiešam biju palaidusi garām šādu notikumu. Varbūt tāpēc, ka man toreiz bija tikai 12 gadu. Un tomēr - tādas lietas būtu jāzina. 
Paldies šai filmai par atvērto vēstures lappusi, pārdomām par cilvēku nežēlību, valdību korupciju un citu cilvēku vienaldzību, kad patiešām vajadzīga palīdzība, jo tā nozīmē daudz dzīvību glābšanu. Kā ir iespējams uzgriezt muguru?!? 
Un pārdomas par to, ko vērti ir ANO un NATO. Kā arī, vai tiešām arī mūsdienu pasaulē melna ādas krāsa nozīmē, ka tie nav cilvēki?!?
Iesaku noskatīties IKVIENAM!

Ieskatam: 
Attēls ņemts šeit: http://www.imdb.com/media/rm373392384/tt0395169?ref_=tt_pv_md_1

Attēls ņemts šeit: http://www.imdb.com/media/rm289506304/tt0395169?ref_=ttmd_md_nxt

Attēls ņemts šeit: https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhrpa0jFwzNTwaTWKXqq9Sk1GOuuQ7LugSNMvGWzPJ80cz0kV_E0e3AluerjdCQVlzywCCkQowbNwvXuEQZeDlInbpVx7OUgWyfXY7Qny5aTyYqo3mfjMtRltB0brXF8hLFbxdbAcQItCI/s1600/2013-08-31+035.png

Attēls ņemts šeit: http://drhnorway.altervista.org/wp-content/uploads/2013/06/foto08.jpg

Attēls ņemts šeit: http://www.hollywoodjesus.com/movie/hotel_rwanda/01.jpg

Water

Attēls ņemts šeit: http://acmefilm.lv/images/films/poster_1156.jpg

Filma ir par Indijas sabiedrības slāņiem un ierobežojumiem. Šoreiz par tiem, kas attiecas uz atraitnēm. Viņām ir izvēle - sadegt kopā ar vīru, retos gadījumos precēt vīra brāli, bet visbiezāk - atlikušo dzīvi pavadīt atraitņu patversmē. Trakākais ir tas, ka Indijā nereti apprecināti tiek jau mazi bērni. Arī šajā filmā - meitenīte, kurai ir, apmēram, 8 gadi, uzzina, ka viņas vīrs gājis bojā. Iepriekš viņa pat nenojauta, ka ir precēta. Un nu tēvs viņu aizved prom no ģimenes uz patversmi svētajā pilsēta Varanasi. Tur viņa iepazīst šo nožēlojamo dzīvi, ēdot tikai rīsus un tikai reizi dienā, paklausot vecākajām (un nereti ļaunākajām aprēķinātājām) atraitnēm. Visu dzīvi tērpjoties baltā, noskūtiem matiem un ierobežotā tiesībām. 
Viņa iepazīstas ar vienu no skaistākajām jaunajām atraitnēm, kuri ir gari, skaisti mati, jo viņu kā prostitūtu ik vakaru ved pelnīt patversmei naudu. Viņa ir iztikas līdzeklis, kas vēlas visu pacieš, bet vēlas izvairīties no sociālajiem ierobežojumiem, īpaši, kad satiek kādu jaunu cilvēku, Gandija sekotāju. Diemžēl, beigas ir sūras.  Viņa drīkstētu vēlreiz precēties, bet... Savukārt mazā meitene nonāk suteneres nagos un piedzīvo dzīves briesmīgāko nakti. 
Ļoti ilgi pēc tam vēl jādomā par kultūru atšķirībām un neiedomājamo vājprātu, ko šajā valstī ieviesuši vīrieši savu ērtību un iegribu apmierināšanai. Arī par cilvēcīgumu un sirdsapziņu.
Iesaku. Vērtīga viela pārdomām.

Ieskatam:
Attēls ņemts šeit: http://en.wikipedia.org/wiki/Water_(2005_film)#mediaviewer/File:Water_(2005_film)_cover_art.jpg

Attēls ņemts šeit: http://www.imdb.com/media/rm2256189440/tt0240200?ref_=tt_pv_md_1

Attēls ņemts šeit: http://talesalongtheway.files.wordpress.com/2014/05/water_movie_john_1359.gif

Attēls ņemts šeit: http://talesalongtheway.files.wordpress.com/2014/05/awesome_water_movie_1363.gif

Attēls ņemts šeit: http://s3.amazonaws.com/auteurs_production/images/film/water/w448/water.jpg?1331251956


Dances with Wolves

Attēls ņemts šeit: http://content6.flixster.com/movie/11/16/81/11168108_det.jpg


Ļoti veca filma, reizēm likās mazliet muļķīga, bet visumā ļoti, ļoti laba, spēcīga un ar pēcgaršu. 
Stāsts par 19.gadsimtu, kad pēc ASV pilsoņu kara beigām, leitnants Džons nonāk attālā pierobežas postenī, kur sadraudzējas ar kādu indiāņu cilti, kādu balto, pie indiāņiem dzīvojošo meiteni un pat ar kādu ļoti uzticamu vilku. Ar laiku viņš nolemj dzīvot kopā ar indiāņiem, jo vienkāršā dzīve viņam ļoti iepatīkas un ar laiku viņš ir iekarojis indiāņu uzticību. Tad ierodas amerikāņu karavīri, kam pavēlēts aizdzīt indiāņus no šīs vietas. Un cīņa ir nežēlīga. 
Ir ļoti daudz jādomā par to, ko baltie cilvēki nodarījuši dažādām indiāņu ciltīm. Būtībā viņi ir vieni no retajiem, kas dzīvo skaisti, nepiesārņojoši un patiesi. Dabas bērni. 
Ja nu arī kāds no jums ir palaidis šo filmu garām, der noskatīties. ;)

Vēl mazliet:
Attēls ņemts šeit: http://images.starpulse.com/Photos/Previews/Dances-With-Wolves-mv06.jpg

Attēls ņēmts šeit: http://d1jrw5jterzxwu.cloudfront.net/sites/default/files/default/files/uploads/dances-with-wolves.jpg


The Way

Attēls ņemts šeit: http://www.acmefilm.lv/lv/film/cels-2010/

Stāsts par kādu tēvu, kurš zaudējis saikni ar savu pieaugušo dēlu, kad tas atteicies no doktora grāda iegūšanas, lai dotos ceļojumos pa pasauli. Tēvs nesaprot šādas rīcības motīvus un nosoda dēlu, līdz saņem ziņu, ka dēls gājis bojā vētras laikā Svētā Jākoba ceļa sākumā. Viņš dodas uz Franciju, lai apglabātu savu dēlu, bet beigās nolemj doties šajā svētceļojumā dēla vietā. Gan lai labāk saprastu viņu, gan lai sajustos tuvāks un izkaisītu pelnus visa ceļa garumā. Viņš uz laiku pamet darbu savā ārsta praksē, ērto dzīvi Kalifornijā un piedzīvojums sākas. 
Viņš satiek trīs pilnīgi atšķirīgus cilvēkus, ar ko ikdienā noteikti nepārmītu ne vārda un, garā ceļā laikā, viņi kļūst par patiesiem draugiem. 
Skaisti, jautri, skumji. Viss vienā! 
Lieliska filma, laba pēcgarša. Iesaku noteikti!
Un, pēc šīs filmas, man vēl vairāk gribas doties šādā pat ceļojumā... 

Te vēl neliels ieskats:


Attēli ņemti šeit: http://www.acmefilm.lv/lv/film/cels-2010/

Francis Usāns "Aforismi"

Attēls ņemts šeit: http://didzis.weebly.com/uploads/2/4/9/0/249004/4803857.jpg


Kolosāla aforismu grāmatiņa - pozītīvisma pote lasītājam. :) Izlasīta vienā rāvienā, kopā ar kolēģi priecājoties par jautrākajiem un patiesākajiem aforismiem. :) Vienreizēji laba. Iesaku.
Autors pēc pamatprofesijas ir inženieris elektromehāniķis. Kā grāmatas priekšvārdā minējusi Astrīda Skurbe, viņš pasauli redz spilgti un krāsaini un prot to izteikt īsi, precīzi un tēlaini.
Pēcvārda autors - Aivars Eipurs - saka: "Katram ir iespēja paņemt kādu no šiem aforiemiem par vienu no savas dzīves kredo un reizēm ar to paspīdēt. To darot, neaizmrstiet pateikt, ka to sacerējis Francis Usāns."
Tad nu es tā ari daru, izrakstot sev tuvakos. :)

Ieskatam:

Dažreiz notiek dīvaini- cilvēks, cerību pilns, stāda ābeles, kopj augļu dārzu, bet Dievs ņem un godalgo to ar bagātīgu kartupeļu ražu.

***

Arī ellē ziemu var pārlaist, jo tur nav apkures problēmu.

***

Daudzi pārmet vakardienai. Nelaimīgie - ka tā atnāca, laimīgie - ka par ātru aizgāja.

***

Izlieto ūdeni grūti sasmelt, vieglāk turēt muti ciet.

***

Kamēr grābeklim ir zobi, ķemme optimismu nezaudē.

***

Cūcība aizgaldā nav noturama.

***

Dažs dīķi pārpeldējušais jūtas jūrnieku saimei piederīgs.

***

Dziedāšana ir prieks par runātspēju, dancošana - jūsma par staigātprasmi.

***

Grūti saņemt sevi rokās, ja tās ilgi klēpī turētas.

***

Katram reizi dienā der aiziet pie sirdsapziņas uz kafiju.

***

Meli vienskaitlī nepastāv.

***

Nevar īsti iepazīt cilvēku, ja viņa biktstēvs nav pļāpa.

***

No rātna peramā zēna izaug pacietīgs grēkāzis.

***

Stūrī iedzītais apskauž pie sienas piespiesto.

***

Tiem, kam nav, ko teikt, parasti netrūkst, ko piebilst.

***

Viegli piedot tam, kas citam nodarījis pāri.

***

Draugu un sabiedroto pa īstam var novērtēt, tikai redzot, kā viņš kārto rēķinus ar savu pretinieku.

***

Ja veca mīlestība neatplaukst, dvēseli skārusi rūsa.

***

Nav stipra tā armija, kurā katrs zaldāts sapņo kļūt par ģenerāli.

***

Saka - ir jumts virs galvas. Bet - cik augsti ir grirsti?

***

Strauss neslēpj galvu smiltīs - viņš komunicē ar kurmi.

***

Viegli pamanīt, kurš pieliek plecu, grūtāk - kurš arī stumj.

***

Aizsniedzot virsotni rāpus, ne mundieris prātā, ne tā gods.

***

Jo biežāk nagi aplauzti, jo mazāk melnumu zem tiem.

***

Spriežot pēc runām, vakaru ir vairāk nekā rītu.

Gunta Micāne " Prieka pilna sirds"


Attēls ņemts šeit: http://virja.lv/images/products/9789984853703.jpg


Sen izlasīta, tik nebija sanācis padalīties ar iespaidiem. Šī ir grāmatiņa ir ar mīlīgiem dzejolīšiem, kas patiks bērniem un priekšā lasītajiem. Man patika bērnišķīgi naivie, mīļie pantiņi. Daži jau tādi nopietnāki - skolniekiem. Un, tā kā skola jau vairs nav aiz kalniem, ieskatam, manuprāt, feinākos ierakstīšu arī te. Varbūt noder skolas gada sākumam. :)



Mīkliņa

Mini manu mīkliņu:      
                             Kas tas ir?
Mazs un spurains tārpiņš
                              Lapas šķin.
Vai tu zini,                  
                   Par ko tārpiņš kļūs
Tad, kad izaugs,          
Tad, kad pārsteigs mūs?

Tas būs taurenītis!
Tas būs taurenītis!
Tas būs taurenītis!
La-la-la-la-la!
                              /Gunta Micāne/


             Naktstauriņš

Dienas tauriņš tāpēc krāsains,      
        Ka tam saule matos.
Naktstauriņš no Mēness atbrauc  
        Lielos Greizos ratos.
Ceļu viņam zvaigznes rāda            
      Šurp uz mūsu māju.
Dedzu lampu, dedzu sveci,          
   Lai to sveicinātu.
                                 /Gunta Micāne/    
    

Lauku Ilzīte

Basām kājām lauku ilzīte       
Pļaviņā ganos gāja.               
              Dusmīgais tēvocis - pelēkais pelašķis -
To rāja un raudināja.             
         "Kam slikti ganīji sarkanās skudras?
Vai nezināji, ka viņas gudras?
        Kam tālu lidoja punktainās mārītes?
            Kāpēc uz rožziediem sēdēja spārītes?"
Ilzīte maza, bet liela ir pļava,   
Viss ņirb un kustas.                
Katram ir dzīve sava,             
      Tik mazajai ilzītei - lauku puķītei - 
Drauga un aizstāvja nav(a)...  
Arī tā raibajā pasaulē gadās,   
Ja tev ir pelēkie pelašķi rados.
                                            /Gunta Micāne/


Uz skolu

Aiziet vasara pār kalnu,
Aiziet puķēs dusēt,    
     Līdz pat jaunam pavasarim
Viņai sēklās klusēt.    

Meitenes un zēni prasa:
"Kur ir mūsu somas?  
Rīt ir jāsāk lasīt, rakstīt,
Domāt gudras domas."

Arī es uz skolu skrienu,
Steidzos pretī draugam,
     Tā mēs gadiem katru dienu
Abi kopā augam.        
                                                 /Gunta Micāne/


Sālsmaize ar pipariem

Jurim māja pagaldē,    
Pēterim - zem sola,    
Mazā māsa iekārtojas
Lielā veļās grozā.      

Mikus skapī apgulstas,
Vika - senā lādē,      
         Atnāks mamma, tai ar prieku
Varēs mājas rādīt.    

 Kad nu ir tas brīdis klāt
  Un sālsmaize var sākties,
    Mamma ņemas visus bārt,
          Sauc: "Kurš te beidzot valdīs?

      Uz grīdas viss, kas lādē bij'!
 Zem galda jaunā sega!
  Jau atkal būdas saceltas!
          Ak, kāds ar jums man negals!"

  Sālsmaize ar pipariem...
  Pipari uz mēles...            
  Visas mājas sagrautas.    
 Izjauktas ir spēles!        
                           /Gunta Micāne/

2014. gada 2. augusts

Neesmu pazudusi.

Neesmu pazudusi, baudu vasaru. Jaunas ziņas top. Gaidiet. ;)
Atvaļinājums dara savu. Gan atpūšos, gan lasu. Par visu sīkāk turpmākajās dienās! 
Re, pierādījums, ka es rakstu. :D