bez aizķeršanās

To, ka viņai šogad būs 12.klases izlaidums, es zināju. Kā nonācām līdz tam, ka es šūšu kleitu, precīzi aprakstīt nevarēšu. Iespējams, kādā sarunā dēlam būšu minējusi - ja ar gatavas meklējumiem galīgi nevedas, varu uzšūt. Tikai jāsaprot, ko! 

 

vīrietis audumu veikalā

Šad tad, kad turp dodos es, viņš ienāk līdzi. Ja ideja un vīzija mums kopīga, tad arī meklējumus veicam kopā. Ja turp dodos savas galvā izauklētās idejas realizēšanai materiālus meklēt, viņš mēdz ienākt līdzi, bet starp kastu un plauktu rindām klīst savā nodabā un mani netraucē.

Todien jau grasījos doties prom, bet viņš stāvēja un pētīja, kas atrodams krāsainās kokvilnas audumu grozos. Kad starp rūpīgi salocītiem auduma gabaliem atradām šo motīvu ar Sniegbaltīti un mazāko no rūķīšiem, abi sasmējāmies un abiem prātā bija viena un tā pati asociācija. Es īsti pielietojumu vēl neredzēju, bet viņš mani pārliecināja - izdosies lieliska dāvana! 

Vai tad man grūti papildināt savus tā jau ne mazos kāmja krājumus?!

Pagāja teju pusgads un tuvojās brīdis, kad vajadzēs dāvanu. Laicīgi sāku, bet tāpat pabeidzu iepriekšējā vakarā. Ar katru darbu arvien vairāk pārliecinos par to, ka atbilstu vienam no diviem cilvēku tipiem, par kuriem komentārā pie viena mana posta šogad ierakstīja brāļa sieva - esmu cilvēks, kam darbi vislabāk vislabāk vedas, ja termiņš papēžus svilina. 

Asociācijas realizēšana dzīvē kārtējo reizi pirms dāvanas pasniegšanas, smaids un neviltota sajūsma, izpakojot to! 

Brālīc, tu esi lielisks!   

 

Lai labāk varētu saprast, ka šūšanas darbi šajā projektā ir daudz plašāki par sānu vīlēm un rāvējslēdža iešūšanu, jāskata kreisās puses bildes.

 

Par kleitu, (krust)meitu un studenta sindromu

Šoreiz man šķita - es taču varu savādāk! Es varu sākt darbu ar krietnu laika rezervi, ierēķināt laiku mierīgai kļūdu labošanai dienas gaismā, nevis nakts mellumā ar apziņu, ka rīt tam virs nebūs laika un gribēšanas; izbaudīt katru vīli līdz pēdējam milimetram un paņemt atelpu, ja zvaigžņu stāvoklis un mūza uz pleca iesaka paņemt pāris brīvas dienas... Smiešos īsi - HA!

Kurā brīdī tas notika, vairs neatceros, vien zinu, ka laiks līdz mīļās krustmeitas vidusskolas izlaidumam tajā brīdī likās ļoti ilgs. Varētu būt rudens semestra vidus, kad piekritu šai avantūrai - uzšūt  izlaiduma kleitu. Kādu mēnesi vēlāk satikāmies uz mēru noņemšanu un manu žurnālu krājumu pāršķirstīšanu. Tajā brīdī man tapa skaidrs, ka savam sirdsmieram taisīšu maketu no vienkārša, neko neizsakoša auduma, jo standarta izmēru / piegrieztņu piedāvājums noteikti nav paredzēts viņai. Tikai tad, kad būs viss kārtībā ar šo, ķeršos pie īstā auduma griešanas. Sekoja tāds garāks laika sprīdis, kad cīnījos ar sevi un motivāciju un uz krustbērna īsziņām centos sacerēt mierinošas atbildes....  

Kaut kur starp Lieldienām un maija brīvdienām tika izgrieztas maketa detaļas. Sadiedzu, satikāmies, piemērīju. Sapratu, ka augšdaļa nekam neder. Gandrīz jau noķēru krenķi, bet pēc mulsuma brīža sapratu, ka vienīgā iespēja tikt pie vajadzīgā rezultāta ir ļauties lidojumam - griezu, locīju, spraudu  un atkal griezu, līdz bijām ieguvušas kaut ko, kas līdzinās mūsu abu izsapņotajam... Safočējām iegūto un nolikām aptuvenu laiku, kad  varētu doties pakaļ audumam. 

Bet man kaut kas nedeva mieru... līdz galam nepatika rezultāts un galvā griezās miljons domas, kā pārstrādāt to, kas nepatika... Pieredzes tak man nekādas ar tik svarīgām kleitām! Un izvēlētais audums arī izrādījās tik ļoti tāls no manas vēlmes viegli tikt ar visu galā :(   Atceros, kā knibinājos ar īstā auduma piegriešanu un fonā vāvuļoja Eirovīzijas dziesmu konkursa atkārtojums. Viens no tur redzētajiem tērpiem pielika punktu manām šaubām. Piegriezumu īpaši mainīt nevajadzēs, bet piekoriģēt gan! Pirmā laikošana, otrā laikošana un jau jūnijs klāt. Šausmas pamazām pārņēma prātu - tikai 10 dienas atlikušas, bet man nekas vēl nav gatavs!! 

Viena nedēļas nogale bez pātraukumiem un 3 darbadienu vakari. Egoisms pārākajā pakāpē un klapes uz acīm par bērniem pie gadžetiem. Neko citu jau tobrīd piedāvāt nevarēju, bija jāpaspēj! Paspēju. 

Par meitu un kleitu uzrakstīju. Tagad par studenta sindromu -  svarīgā atlikšanu uz pēdējo brīdi! Tik ļoti gribas tikt vaļā no šīs mana rakstura trūkuma parādības!!! Tagad cenšos atsaukt atmiņā kaut vienu reizi, kad ir bijis savādāk. Neizdevās. Tik ļoti gribētos, bet kā lai to panāk? Un vai vispār vajag tikt vaļā no mūzas, kurai patīk saspringti termiņi? Domājot par to, šķiet, ja viņa būtu mana meita, tad tikai izlaiduma dienā uzzinātu, vai vispār būs kleita, ko vilkt mugurā!

 

Manas atziņas pēc darba? 

- ik minūte, ko ieguldīju šajā darbā, ir katra viņas smaida vērta! Jau sākot ar brīdi, kad bijām pabeigušas maketu un līdz gatavībai vēl bija ui, cik tālu! 

- viņas ticība man bija apbrīnojama - pati jau sen būtu aizskrējusi uz bodi pēc kleitas! Katrai šuvējai novēlu tādus klientus! 

- jebkurš dzīvelīgs un plūstošs audums ir ļoti viegli "savācams", ja oderei izvēlas batistu! Pirms šīs kleitas par to vien nojautu, tagad zinu par visiem 150 %, ka vasaras kleitām oderei jābūt tikai no plānas kokvilnas...

- nekas nav nepaveicams, ja skaidri zini, ko gribi panākt! Un ja arī detaļas nav zināmas, laiks un process visu saliek vajadzīgajās vietās!

Ehh, ja man būtu meita.....