viņai

Kaut kad garām ejot manīju kādu čivinām, ka ir jādodas ciemos pie Viņas. Pārlasīju kalendāru - skaidrs, tā nebūs vārda dienas ballīte! Uzprasījos uz tiešu tekstu par ielūguma detaļām, padsmit reizes pārprasīju, vai ir izdomājis, ko dāvanā jāsarūpē. Kad neskaidrības dēļ mana pacietība jau grasījās izbeigties, man tika paziņots - dāvināšu cepuri un šalli! Tādu kā tev! Adīšot pats - amats tak jau apgūts :)

Līdz pilsētas centram man kā līdz mēnesim. Pārmalusi galvā visas zināmās Pārdaugavas bodes, jau saplānojusi braucienu uz ellē-ratā Buļļu ielas bāzi (maniem ikdienas maršrutiem tas ir tuvāk un ērtāk kā centrs!), kur reiz bija vairākas tirgotavas ar pietiekamu dziju piedāvājumu, pa ceļam ieskrēju Prismā pēc taustāmām naudas zīmēm. Nevar tak zināt, vai tur, ellē-ratā, kāds maksājumu kartes apkalpo! Tālāk arī neaizbraucu, jo atcerējos, ka šajā lielbodē arī ir diezgan plašs piedāvājums. Saņēmusi dāvinātāja akceptu izvēlētajai krāsu gammai, tā arī paliku nezinot - ir tur tajā pilsētas nomalē vēl dzīvība vai nav... 

Pilna optimisma nokļuvusi mājās, stellēju darba vietu augšā, lai jaunietis var sākt darboties. Bet kas tev deva - tieši tajā vakarā iestājās x stunda literatūrā lasāmajai grāmatai, kura līdz nākamajai dienai jāpiebeidz un vēl jāuzraksta apraksts. Lasīt viņam riebjoties, bet teju 200 lpp pāris stundās izlasa bez aizķeršanās. Es biju pabeigusi darbu pie adāmmašīnas, kad viņš pielika punktu pēdējam teikumam burtnīcā.

 
Te nu bija - adīšu pats! :)