garšīgi un ātri

Lai nesanāktu tāpat kā slavenajā H.Bidstrupa karikatūrā par gatavošanos svētkiem, jau kādu laiku neatņemama saldētavas satura sastāvdaļa ir kārtainā mīkla. Tikai jāļauj vaļa fantāzijai un garšīgas uzkodas var pagatavot stundas laikā. Par saldajām versijām man neprasiet, man pie dūšas labāk iet sāļš. 

Gatavojoties Ziemassvētku pasākumam ģimenes vidū, pēc tam, kad biju sacepusi tradicionālos pīrādziņus, ienāca prātā ideja par pesto standziņām. No brīža, kad izcēlu no saldētavas vajadzīgās sastāvdaļas, līdz brīdim, kad izslēdzu cepeškrāsni nebija pagaājis vairāk par stundu. 

Šodien, atkārtojot eksperimentu, iedomājos, ka šo gadu blogā vajadzētu noslēgt ar kādu garšīgu postu un safotografēju procesu, cerībā, ka kādai no jums šis varētu aiztaupīt kādu stundiņu laika virtuvē... 

Tātad, manā rīcībā bija divas pakas ar Latvijas maiznieka kārtainās mīklas ar 4 plāksnēm katrā un aptuveni 200 gr. pesto. 

Mīklas plāksnes izņēmu no paciņas, un atstāju uz brītiņu atkausēties.
Katru mīklas plāksni izrullēju nedaudz lielāku un plānāku.





Uz vienas plāksnes izlīdzināju apmēram 1 ēdamkaroti pesto un otru izrullēto plāksni uzliku virsū. Ar rokām nedaudz jāpiespiež klāt.





Ar picas nazi, bet tam ne obligāti jābūt picas nazim, sagriezu iegūto plāksni greniski uz pusēm un tad 2-3 cm platos taisnstūrīšos. Katram vidū uztaisīju iegriezumu.

Tālāk ir pirkstu veiklības pārbaudījums - viens taisnstūra gals ir jāizver cauri vidus iegriezumam, lai abas mīklas kārtas savītu kopā un cepoties tās nesāk dzīvot katra savu dzīvi. 

Savirpinātos cepumiņus kārto pannā, apsmērē ar olu un liek cepeškrāsnī. Cep līdz mīkla ir uzcēlusies un virspuse kļuvusi zeltaini brūna. Teorētiski, apsmērēšana ar olu nav obligāta, bet man patīk tas īpašais spīdums, kuru rada ola...

 

 Ja šķiet, ka pirksti nebūs tik veikli, lai tiktu galā ar šāda izmēra mīklas gabaliņiem, plāksnes var nerullēt plānākas un lielākas - vienkārši atkausēto plāksni pārsmērēt ar pesto, otru pa virsu un griež 2 - 3 cm platās strēmelēs. Arī uztaisa iegriezumu vidū un savij kopā, vienu galu izverot cauri iegriezumam. 

Lai jums izdodas! 

džinsi sērkociņam

Man šķita, ka esmu šo tēmu šim gadam aizvērusi. Ar pirmo mēģinājumu neizdevās, auduma nav, vairāk mēģinājumu nebūs. Tā domāju es, nevis mūza un iedvesma, abas rokās sadevušās. 

Būt blakus audumu lielveikalam un paiet garām? Neiedomājama greznība. Īpaši, ja bode pilsētas vietā, kur man negadās katru dienu būt. Protams, iegāju. Kaut kādas neskaidras idejas bija - it kā vajag mēteli, it kā blūzi. Un pat modeļu bildes bija atmiņā savu noteiktu vietu ieņēmušas. Klīdu. Parasti šādus mirkļus es saucu par iedvesmas meklēšanu - skaties uz raibajiem audumu gabaliem, uz galdiem sarindotajiem baķiem, līdz ir klikšķis - uzreiz ir skaidrs, ka patīk un kas taps. Tas notika brīdī, kad tukša skatiena vadīta paņēmu rokās nelielu džinsa gabalu - mīkstu un patīkamu un ar jau pielīmētu plānas trikotāžas oderi. Cerībā, ka ir pieejams vēl kāds kriksītis, pārcilāju visus auduma gabalus tajā grozā. Bez panākumiem. Uz aci šķita, ka var būt par maz. Izmēriju - 80 cm garš gabals. Teorētiski vajadzētu pietikt. Tā kā klikšķis bija, veikalā to gabalu atstāt nedrīkstēja. Pēc tam ilgi mocītos pārmetumos, ka vajadzēja tomēr pirkt.

Nevaru noliegt, ka tajos nedaudzajos rītos, kad temperatūras stabiņš bija noslīdējis zem nulles, ar bažām skatījos uz mazo dēlu un vairākas reizes pārprasīju, vai nav auksti, kaut kur manos zemapziņas dziļumos bija dzimusi doma par biksēm ar plānu oderi. Vienīgajā sniegotajā rītā izmēģinātais variants ar džinsenēm apakšā un lietus biksēm pa virsu, netika atzīts par derīgu izmantošanai aukstākās dienās.... Un ej tu mežāzim pierādi, ka taisne ir taisna! 

Jau toreiz, kad konstatēju, ka uzšūtās bikses derēs pēc gada, ja ne vairāk, sapratu, ka izmantojot to pašu piegrieztni, vienkārši nav jāliek klāt vīles tiesa - jāgriež precīzi pēc piegrieztnes. Nu dulla, kas dulla - šoreiz nemērīju pilnīgi neko! Pēc iedomātās shēmas ņēmu un izgriezu. Pirmā reize, kad gribējās visu iemest kaktā un klāt kādu brīdi neķerties, pienāca priekšējās kabatas šujot. Sākumā nevarēju saprast - kapēc jau otro reizi man neiet vienā un tajā pat vietā! Kad cīņa bija izcīnīta, sāku papīrus kopā likt. Vaina bija piegrieztnē - vai nu biju izņēmusi citu bikšu kabatu detaļas, vai arī piegrieztnes kvalitāte ir zem katras kritikas. Tiku līdz bikšu staru sašūšanai. Atkal tas pats, kas iepriekšējā reizē - greizi garumi... Bet varbūt man rokas abas kreisās? 

 

 

Lai kā būtu ar tām piegriestnēm un citiem šķēršļiem, tie visi ir paredzēti, lai procesu padarītu interesantāku un uzvaras garšu saldāku. Vēl viens darbiņš ir pabeigts un valkātājs, uzvilcis bikses bildēšanai, klusiņām nočukstēja - cik silti! 

viņai

Kaut kad garām ejot manīju kādu čivinām, ka ir jādodas ciemos pie Viņas. Pārlasīju kalendāru - skaidrs, tā nebūs vārda dienas ballīte! Uzprasījos uz tiešu tekstu par ielūguma detaļām, padsmit reizes pārprasīju, vai ir izdomājis, ko dāvanā jāsarūpē. Kad neskaidrības dēļ mana pacietība jau grasījās izbeigties, man tika paziņots - dāvināšu cepuri un šalli! Tādu kā tev! Adīšot pats - amats tak jau apgūts :)

Līdz pilsētas centram man kā līdz mēnesim. Pārmalusi galvā visas zināmās Pārdaugavas bodes, jau saplānojusi braucienu uz ellē-ratā Buļļu ielas bāzi (maniem ikdienas maršrutiem tas ir tuvāk un ērtāk kā centrs!), kur reiz bija vairākas tirgotavas ar pietiekamu dziju piedāvājumu, pa ceļam ieskrēju Prismā pēc taustāmām naudas zīmēm. Nevar tak zināt, vai tur, ellē-ratā, kāds maksājumu kartes apkalpo! Tālāk arī neaizbraucu, jo atcerējos, ka šajā lielbodē arī ir diezgan plašs piedāvājums. Saņēmusi dāvinātāja akceptu izvēlētajai krāsu gammai, tā arī paliku nezinot - ir tur tajā pilsētas nomalē vēl dzīvība vai nav... 

Pilna optimisma nokļuvusi mājās, stellēju darba vietu augšā, lai jaunietis var sākt darboties. Bet kas tev deva - tieši tajā vakarā iestājās x stunda literatūrā lasāmajai grāmatai, kura līdz nākamajai dienai jāpiebeidz un vēl jāuzraksta apraksts. Lasīt viņam riebjoties, bet teju 200 lpp pāris stundās izlasa bez aizķeršanās. Es biju pabeigusi darbu pie adāmmašīnas, kad viņš pielika punktu pēdējam teikumam burtnīcā.

 
Te nu bija - adīšu pats! :)