To es šodien sev jautāju, palūkojoties pa logu. Hmm, kalendārā sarkanais nav. Sēru lentes klāt arī nav...
Ak, pareizi!!!
Šodien taču Liepājai dzimšanas diena! 386 paliek!
Pagājušajā gadā gribēju draugos salikt bildītes, bet tā arī neizdevās tajā nedēļā, tad nu šodien te padalīšos ar manis un Mārtiņa uzņemtajām bildēm pēdējo trīs gadu garumā, kamēr dzīvojam šeit. Skaista ir mana pilsēta. Atceros, daudzu gadu garumā teicu, ka Liepāja ir mana sapņu pilsēta. Tā nu arī šeit tagad dzīvoju. :)
Lūk, universitāte, kas grezno pilsētas centru:
Tā kā vēlējos parādīt pašu pilsētu, cik tā ir skaista, tad centos izvairīties no fotogrāfijām ar mums pašiem. Tomēr man ļoti patīk dekorācijas svētkos. Te - Lieldienu zaķa vilcieniņš 2009. gadā.
Un lieldienu olas ar cālīšiem gadu iepriekš.
Valsts svētkos 2008. gadā karodziņi vējā griezās kā dzirnaviņās.
Un pats Zatlera kungs bija atbraucis parādi komandēt.
Gaismas tilti tika krāšņi un koši iediegti 2008. gadā.
Katru gadu Ziemassvētku laikā bērni pir Kurzemes var izbaudīt priekus piparkūku pilsētiņā - skraidīt un slēpties namiņos un šļūkt no ziemeļbriežu muguru slidkalniņiem.
Un arī svētku salūts Jaungadā ir krāšņš.
2009. gada vasarā notika tāds interesants pasākums kā Boubble Flash Mob. Pēkšņi pie Kurzemes saradās cilvēki ar burbuļpūšamajiem un sāka pūst burbuļus. Ha, es jau gaidīju ar fočiku rokā.
Viens no skatiem, kur acs aizķeras, iebraucot pilsētā, ir Tirdzniecības kanāls ar lielo, zilo kuģi tajā. Šķiet, tas visu laiku ir uz vietas.
Ja esam tikko iebraukuši pilsētā no Rīgas, tad kreisajā pusē no mums Liepāju ieskauj Liepājas ezers. Te tas laiskojas saules rieta zeltainajos staros.
Bet pa labi plešas zilā jūra. Cik gan dažāda tā var būt! Šeit visas bildes ir tapušas prakstiski no viena punkta (no viena izejas celiņa uz jūru pie XL Salas) dažādos gados, dažādos dienas laikos, dažādos gadalaikos.
Bet te - Karosta. Arī dažādi gadi un gadalaiki. Ziemas bildes ir bildējis Mārtiņš šajā ziemā - trīs nedēļas iepriekš.
Un vēl ziemīgais logs no slimnīcas loga divus gadus atpakaļ.
P.S. Un šovakar arī sniga sniegs - mums ir balti svēkti!
P.S.S. Un tomēr ielikšu arī šo bildīti. Dažas dienas pirms Tās dienas gāju un domāju, kas tad mums bija tāds kopīgs. Nez, kādēļ tādas domas toreiz nāca prātā. Jo zinu, ka kādreiz to biju prātā likusi kopā. Vēlāk, kad tika daudz rakstīts par šo notikumu, tad sapratu - mēs tak abi esam ūdensvīri, nedaudz savādāki. Un nu mums ir viena kopīga diena: man - atnākšanas, viņam - aiziešanas. Aizgāju pie piemiņas vietas, vienā rokā divas rozītes, otrā - mana dzimšanas dienas torte...
Un jā, bija arī viens kopīgs notikums. Bija 2003. gada
Eirovīzija. Es dejoju meitenei, kura palika rezervistos.
Grīnrūmā sēdēju tieši aiz viņa. Kad paziņoja rezultātus, protams, lekšana gaisā, hajs, un viņš fiksi pagriezās pret mani, paprasīja: "Vari, lūdzu, paturēt?", un iedeva man savu telefonu un šķiltavas. Un aizskrēja. Intervijas, apsveikumi. Kādu pusstundu gaidīju. Telefonā ap 50 neatbildētu apsveikuma zvanu. Pēc tam, kad beidzot uzmeklēju viņu, viņš tik fiksi mani apskāva, ka es nošmulēju viņa balto žaketi ar savu koši rozā lūpeni. "Ai, sīkums!", viņš ātri izmeta, pateicās, un aizsteidzās tālāk.
Njā, sīkas personiskas atmiņas, tomēr tās vienmēr ir bijušas patīkamas.
Un eh, kā man rīt gribas uz šo!!!!!
:) :) :)
