“A viņam tur komats trūkst!”

Tā jau ir klasika – kad beidzas argumenti par tēmu, ķeras klāt vai nu gramatikai, vai ad hominem. Vai abiem reizē. Mīlā un karā visi līdzekļi labi. It kā valodas nepilnības liecinātu arī par kādiem prāta trūkumiem. (Reizēm jā, bet vai lasītājam pašam pietiek prāta izvērtēt, kur ir nezināšana, un kur – māksliniecisks paņēmiens?)

Bet redz, kā ir ar to valodu... Tā netika nonesta no debesīm uz māla plāksnes. Un autortiesības uz to nevienam nepieder, lai varētu droši apgalvot, ka tā ir pareizi, bet šādi nu gan ne.

Valoda veidojās līdz ar cilvēkiem un ir mainījusies nepārtraukti, reaģējot uz lietotāju vajadzībām. Un viena no vajadzībām (katrai valodai citā laikā, mums – pirms kāda simta gadu) ir nodrošināt iespēju sazināties lielākam skaitam indivīdu, tā, ka visi dzirdēto vai lasīto saprot apmēram līdzīgi. Tas ir svarīgs uzdevums. Tāpēc sava laika gudrākie prāti sanāca kopā un... kaut kādā mērā apcirpa valodai spārnus, notraucot visu lieko, dažādo, mainīgo, ieliekot valodu kastītē un pasludinot to par literāro valodu.

Tas bija vērtīgs un vajadzīgs solis. Pilnīgi noteikti. Bet kaut kā līdz ar literārās valodas dominanci publiskajā telpā mēs pavisam vairs nedomājam par visu valodas plašumu. Nav tā, ka eksistē tikai tā valoda, kas pierakstīta, trīsreiz rediģēta, divreiz koriģēta un iespiesta. 

Cilvēki joprojām sarunājas, sarakstās, sūta sev vien saprotamas zīmes un izdveš skaņas, kurām nozīme ir tikai kontekstā. Mūsu brīnišķīgajā tehnoloģiju laikmetā rakstītā teksta ir neiedomājami daudz. Subjektīvi pat šķiet, ka rakstām mēs vairāk nekā runājam. Un vai nu tiešām tas viss notiek kristāldzidrā literārajā valodā, kas tomēr ir visai ierobežota savā izteiksmes plašumā? Retorisks jautājums, protams.

Zinātniskie un populārzinātniskie teksti, svarīgas ziņas un fakti (viss, kas veido valodas lietotāju zināšanu kodolu) – tam visam būtu jābūt ārkārtīgi labā literārajā valodā. Pirmkārt jau tāpēc, ka tas ir standarts, ko apgūst visi valodas lietotāji, attiecīgi visiem arī būs saprotams. Otrkārt, standarti atvieglo arī tulkošanu, vienalga – cilvēku vai mašīntulkošanas rīku veiktu. Treškārt, tas viss būs skaidrāks un mazāk pārprotams arī pēc ilga, ilga laika. Kas zināšanu korpusam ir svarīgi.

Bet pārējā dzīve, kuras vēl ir tik neiedomājami daudz? Nav neviena iemesla mēģināt ielikt visu dzīvi literārās valodas kastītē. Proti likt komatus – brīnišķīgi. Nesanāk? Nu nekas, to vēstuli vecmāmiņai tāpat vari uzrakstīt, gan jau viņa sapratīs, jo jums tomēr ir kopīgs informācijas fons.

Atkārtošu vēlreiz tiem, kas pēdējā rindā: nav visai dzīvei jābūt pierakstītai literāri nevainojamā valodā. Tā ir mūsu visu valoda – lietojam tā, kā mums vajag. Un kā mēs spējam un protam. 

Jā, protams, es mēdzu vērtēt cilvēkus pēc viņu prasmes apieties ar valodu. Bet man tāds darbs. Zobārsti skatās sarunbiedriem zobos un veido viedokli, fizioterapeiti vērtē stāju, bet modes speciālisti, nu, tiem vispār grūti laiki...

Vienīgais, kas ir patiesi svarīgi, pirms kas tiek rakstīts un nodots publikas vērtējumam – vai tev tiešām ir ko teikt? Ja ir, vai spēj to pateikt skaidri, saprotami, nepārprotami un konkrēti? (Ja vien tā nav dzeja, protams, tur citi likumi.)

Es neņemu ļaunā, ja mani aicina kā tiesnesi izvērtēt, vai kādam netīkama persona nav kur nepareizi ielikusi komatu, bet es jēgu tam tiešām neredzu. Aiciniet arī zobārstus izteikt viedokli par jums netīkamu personu performanci, ja reiz meklējat, kur piesieties.

Sarunvaloda ienāk rakstītos tekstos, un tas ir tikai normāli, jo mums visa dzīve ir pārceļojusi uz rakstītu vidi. Par to nav jāšausminās, jāelš un jāpūš. Svarīgi, lai mēs viens otru saprotam, lai līdzīgi domājošie satiekas un tam visam ir arī kāda jēga.

Un es pie sirds allaž turu viedu padomiņu: pirms ko saki, pārdomā, vai tā ir patiesība, vai tas ir vajadzīgi un vai tas ir laipni.

Saraksti un uzskaitījumi tekstā – ko ar tiem iesākt?

Pārbaudītu un publicētu teorijas materiālu par to, kā veidot uzskaitījumus tekstā, teju nav nemaz. Ir viena Skujiņa no pagājušā gadsimta (1993. gads), uz ko atsaucas LVA savā ieteikumā, un ir viena piezīme Blinkenā. Ir vēl sīkas druskas jaunākā Skujiņā, kas ir pretrunā gan ar vecāko Skujiņu, gan Blinkenu.

Parunājos vēl ar MrSerge, vai viņam nav kas no poligrāfijas puses par to sakāms. Un mēs bijām apmēram uz viena viļņa par to, ka šajā jomā vajag svaigas vēsmas.

Tātad – kā gramatiski pareizi veidot uzskaitījumus un sarakstus tekstā? Īsā atbilde – tā, kā lasītājiem būs visērtāk un uzskatāmāk. Teksti netiek radīti gramatikas likumu apkalpošanai, teksti tiek radīti to lietošanai, tādēļ lasītāja ērtībām un saprotamībai būtu jābūt pirmajā vietā. 

Galvenais, ko tomēr būtu vēlams ņemt vērā – izvēlētā pieeja jāievēro konsekventi. Ja saraksta vienumi sākas ar lielo burtu, tad visi. Ja saraksta vienumi beidzas ar punktu (vai komatu, vai semikolu), tad visi vienādi (izņemot, protams, specifiskus gadījumus, kad puse saraksta ir īpašvārdi vai, piemēram, nodaļu nosaukumi, kam pašiem ir savas beigu pieturzīmes).

Atrastajos materiālos tiek piedāvāti trīs legāli veidi, kā tekstā noformēt uzskaitījumu.

1. Paskaidrojošā daļa beidzas ar kolu. Uzskaitījuma elementi sākas ar mazo burtu un noslēdzas ar komatu vai semikolu, beigās punkts. Nu, tāds kā viens super garš teikums ar vienlīdzīgiem locekļiem.

                                           

(Skujiņa V, Latviešu valoda lietišķajos rakstos, Zvaigzne ABC, 2014)

Bet praktiskais lietojums pašā gramatikai veltītajā literatūrā gan nav tik konsekvents un mums ir arī tādi uzskaitījumi, kur paskaidrojošās daļas beigās nav nekādas pieturzīmes. Tas atbilst principam, ka uzskaitījums ir kā viens garš teikums. Tādēļ drīkst arī tā. Ja drīkstēja Skujiņa, drīkstat arī jūs.

                                            

               (Skujiņa V, Latviešu valoda lietišķajos rakstos, Zvaigzne ABC, 2014)

Pie šī paša gan jāmin arī problēmgadījums, kur uzskaitījuma elementi ir vairāku teikumu garumā. Tad labā prakse it kā paredz, ka pirmais teikums beidzas ar punktu, bet uzskaitījuma vienības pēdējais – ar semikolu, tā turpinot to uzskaitījuma būtību. Es gan vēlētos aicināt pārdomāt, vai tik gariem gabaliem tiešām vajag uzskaitījuma formu. Lasītājiem tas noteikti nav ērti. Lūk, MrSerge iedeva vienu skaistu piemēru, kur uzskaitījums ir iepleties pa vairākām lappusēm, un beigās jau nu nemaz vairs nevar atminēties, ar ko tas viss sākās.

(Gudļevska, Miķelsone, Porīte, Pareizrakstības un pareizrunas rokasgrāmata, Avots, 2002, – pievērsiet uzmanību piemēriem pie defises – beigu semikolu izpelnījies tikai pēdējais elements no četriem)

2. Paskaidrojošā daļa beidzas ar punktu. Katra uzskaitījuma vienība ir jauns teikums vai rindkopa, kas sākas ar lielo burtu un beidzas ar punktu.

Te es jums uzrakstīšu piemēru, jo neko skaistu neizdevās uz ātru roku sameklēt un šī tomēr tāda primitīva lieta.

• Šis ir pirmais uzskaitījuma teikums.
• Šis ir otrais uzskaitījuma teikums.

Šī, šķiet, ir visneproblemātiskākā pieeja. Un labi der arī tad, ja uzskaitījuma vienumi ir veselas rindkopas. Te arī skaists piemērs, kur tekstā tas gluži labi darbojas. Teksts gan nav mūsu mēlē, bet domas ilustrēšanai der. 

( Edward R. Tufte, The visual display of quantitative information, 2007)

3. Paskaidrojošā daļa beidzas ar kolu, bet uzskaitījuma vienības tiek veidotas kā patstāvīgi teikumi vai frāzes. Šī ir nedaudz neierastāka pieeja, jo LVA savā skaidrojumā par to, kā tad veidot uzskaitījumus, to nemin kā vienu no iespējām. Bet Blinkena savā piezīmē šādu vaļību ļauj. Jo saprot cilvēku vajadzības! 

(Blinkena A, Latviešu interpunkcija, Zvaigzne ABC, 2009)

Pie šī es arī pievienotu tādus gadījumus, kur visi vienumi ir atsevišķi vārdi vai īsas frāzes. Piemēram, valstu saraksti, iepirkumu saraksti un tamlīdzīgi, kur pārspīlēti centieni lietot beigu pieturzīmes izskatītos vienkārši groteski. Ja katrs vienums sākas jaunā rindā, tad tas atdalījums jau tāpat ir skaidrs. Papildu pieturzīmes nekādu vērtīgu informāciju tādos gadījumos nenes.

(Ārlietu ministrija)

Šis piemērs gan man sabojāja noskaņojumu (tāpēc ielieku, lai arī jums pabojātu) – latviski tā ir Čehija. Čehu Republika ir amerikāņiem un citiem, kam ticis lietot pasaulē nejēdzīgāko valodu.

SECINĀJUMI

Ja jums jāveido saraksts vai uzskaitījums – dariet to! Ja ir ērti izmantot kādu no pieejām, ko par labām atzinis LVA ar Skujiņas svētību – droši un uz priekšu. Ja vajadzības šajā standartā tomēr neierakstās, tad nelauziet sevi un tekstu, paskatieties uz to brīvāk, jo pati Blinkena to ļauj.

Kurš gan cits tās vēsmas nesīs, ja ne mēs paši. Vēl arī der atcerēties, ka reizēm saraksti un uzskaitījumi nav tikai tas, kas pats sevi par tādu sauc. Vēl jau ir visvisādi elementi, it īpaši drukātos tekstos, kas pēc savas būtības arī ir šādi uzskaitījumi. Un tie tiek veidoti tā, lai būtu ērti nolasīt tajos pausto informāciju. Kam arī vajadzētu būt jebkāda teksta radīšanas pamatā. 

Un te arī skaists piemērs:

          

(Charlie Hebdo 2025. gada 7. janvāra izdevums)

Abās attēla pusēs ir saraksts, bet pieejamās vietas dēļ vienai pusei saraksta bumbulis ar kodu ir kreisajā pusē, bet otrai – labajā pusē. Un kāpēc ne? Nav tā, ka, paskatoties uz atvēruma labo pusi, notiek pārrāvums kontinuumā un mēs pēkšņi nesaprotam, kas tur rakstīts vai domāts. Es pat gribētu teikt, ka sekošana vizuālajam kodam, nevis gramatikai, šeit to sarakstu palīdz uztvert pat labāk.

Tiem, kas tikuši ierakstam līdz beigām, droši vien šķiet, ka nu jā, viss taču skaidrs, ko tur tik gari rakstīt par pašsaprotamām lietām. Bet tā gluži nav. Manā ikdienas darbā vienīgā izmantotā vadlīnija ir nepilnīgais LVA norādījums par uzskaitījumu veidošanu, kas der tikai daļā gadījumu. Un teorētiskajā literatūrā atsevišķi šī tēma vispār netiek aplūkota. Tikai kā blakusgadījums kola vai semikola lietošanai. 

Bet galvenā motivācija šī raksta tapšanai ir cilvēki, kas uzskaitījuma elementus sāk ar lielo burtu un noslēdz ar semikolu. Tas mani spēj saraudināt uz līdzenas vietas. Lūdzu, tā gan nedariet. Nekad.

Par svarīgām personām un viņu runām

Rakstu šo pirmajā janvārī. Gada pirmajā dienā, kad mēs visi esam pildīti ne tikai ar rosolu* un šampanieti**, bet arī labiem nodomiem visam nākamajam gadam.

Tā nu iegadījās, ka gadumijā izdevās noskatīties gan Ministru prezidentes, gan Valsts prezidenta uzrunu. Katrai runai bija savas kvalitātes un trūkumi satura ziņā, taču mani kaut kā vairāk aizķēra forma. Tēma, par ko es jau kādu brīdi prātoju, bet līdz šim nebiju nevienu domu aizprātojusi līdz galam.

Visi, kas redzēja abas uzrunas, būs vienisprātis, ka Evikai tā bija sausa, kokaina un nekāda, kamēr Edgars teju ielija katrā sirsniņā – dažus iedvesmojot, citus – sarājot, jo, kaut arī teksts nemainās, uztver to katrs no savas perspektīvas.

Bet kas tieši vainas bija Evikas runai? Saturs jau nebija slikts – diezgan plašs un saturīgs aizvadītā gada kopsavilkums, šis tas priecīgs, šis tas mazāk. Humora nekāda, bet visur jau arī nevajag. Balss tembrs patīkams, skatīties jauki. Tad kāpēc tomēr neaizķer?

Runas galvenā problēma ir veids, kā šādas runas tiek rakstītas. Tas ir – uz papīra. Īsta vai digitāla. Neesmu pētījusi, vai par to kaut ko ir teikuši kolēģi, bet – tā ir viena no valodas īpatnībām (turklāt – visās valodās, ne tikai latviešu), ka runātā un rakstītā valoda atšķiras. Atšķiras arī veids, kā mēs tekstu uztveram.

Rakstos teikumi ir garāki, konstrukcijas sarežģītākas, pakārtojumi, savrupinājumi, iespraudumi un blakus domas priekšā un pakaļā. Rakstos nav iespējams pievienot ne balss tembru, ne intonācijas, tādēļ noskaņa tiek radīta citos veidos – izvēloties noteiktus sinonīmus, kas precīzāk pauž sajūtas, veidojot sarežģītākus teikumus, lai paustu kaut kāda veida pārākumu, vai, gluži otrādi, izsakoties strupi, īsi, kā noskaldot.

Pamazām gan arī rakstītā tekstā ieviešas elementi, kā nebija iepriekš – slīpinājumi vai cita veida izcēlumi, lai lasot pie kāda vārda īpaši aizķertos. Brīvākos tekstos tiek pieliktas emocijikonas, kas īsajās saziņas formās sasniedz gluži vai sērgas apmēru.

Un tā nu mēs rakstīto tekstu veidojam un patērējam atšķirīgi no tā, kā mēs runātu. Lasot mēs varam lasīt ātri, lēni, atgriezties, pārlasīt, pasteigties uz priekšu, pasvītrot un iepauzēt, lai padomātu par nupat izlasīto.

Jūtat, uz ko es velku?

Runātais teksts darbojas pavisam citādi. Mums tur ir, pirmkārt, pats runātājs un viņa harizma. Balss tembrs, intonācija, ātrums. Acu kontakts. Smaids, ko var dzirdēt balsī. Daudz dažādu sīkumu, kam mēs pat nepievēršam uzmanību, bet kas iedarbojas uz mūsu maņām un rada kaut kādu iespaidu. Un ļauj uztvert tekstu kā kaut ko vairāk par to, kas tika vienkārši pateikts.

Un te nu mēs tiekam pie problēmas saknes. Tekstus, kas paredzēti nolasīšanai publiski, nevajadzētu veidot tieši tādus, kādus tos iesniegtu publicēšanai drukātā plašsaziņas līdzeklī... Tas ir ļoti nejauki pret tiem, kam šie teksti paredzēti.

Vecgada runas tam ir ļoti uzskatāms piemērs. Evikas runa uz papīra noteikti izskatās lieliski, un, kad tiks publicēta kaut kur, arī būs labi lasāma. Mēs varēsim skatīties uz to tekstu un reflektēt par to, kam piekrītam, kam nepiekrītam, kas par saldu, kas par asu.

Savukārt prezidenta uzruna rakstītā veidā būs sarežģītāk nododama. It īpaši tad, ja kādam ir vēlme pārrakstīt tekstu 1:1 no runas. Un jūtu līdzi tiem, kas pie tulkošanas likti...

Šeit gribas arī pieminēt aizvadītā gada lielisko seriālu “Asistente”, ko visi, kam nav slinkums, slavēja par dzīvo valodu. Nu, es tik ļoti sajūsmā gan nebiju (realitāte ir labi, bet pārāk daudz realitātes mēdz normalizēt to, ko cenšamies (un vajadzētu) labot, bet tas tā), un tomēr – nevaru noliegt, ka valodas aspekts bija atšķirīgi patīkams un ļoti baudāms. Un klusums un acu skatiens tika izmantots tur, kur mazāk talantīgie scenāristi būtu iebliezuši kaut kādu banālu frāzi, jo uz papīra, pēc kā tie kino darboņi vadās, citādi nevar redzēt, par ko ir stāsts!

Ko tad darīt? Šobrīd teju visa pasaule ir redzama ekrānos – vai nu kā rakstīts teksts, vai arī kā video. Un kaut kāda savdabīga izpratne par lietu kārtību liek gribēt, lai teksti sakristu gan runātā, gan rakstītā vidē. Bet varbūt nevajag? Varbūt pieņemam, ka tie ir dažādi spēles laukumi? Žurnālisti iebildīs, ka, nepierakstot visu vārds vārdā, nebūs precīzi, savukārt tie, kas dabū klausīties runas, dabūs arī ciest no šo runu kokainuma, ja tās būs radītas lasīšanai.

Es tomēr gribētu, lai mēs atzīstam, ka tie ir dažādi laukumi, un dodam žurnālistiem darbu, kur tie runas nevis nospiež no video, bet gan izraksta spilgtākos citātus un pārējo pārstāsta rakstītam tekstam piemērotā formā. Savukārt personas, kurām ticis tas cēlais uzdevums runas rakstīt, tās paši arī nolasītu skaļi un ieklausītos, ko tad tur var saklausīt.

Ja es kādreiz izdomātu turpināt studijas, šī būtu brīnišķīga tēma – runātā un rakstītā teksta veidošanas atšķirības, veiksmes un neveiksmes. Ja šo lasa kāds students – droši ņemiet ideju un īstenojiet Tikai kvalitatīvi, lūdzu!

Neizliksimies, ka rakstītais teksts ir tas pats, kas runātais. Jo tā nav. Izmantojot katra teksta pasniegšanas veida stiprās puses, teksti kļūs tikai labāki, un jūsu lieliskās domas – daudz patīkamāk baudāmas.

____

* Rosolistu un rasolistu kaujas man šķiet ļoti absurds žanrs. Rietumu kultūras apsēstība ar vēsturi un to, kā kas ir bijis pirmsākumos. It kā pirmsākumos cilvēki būtu kaut ko sapratuši no pasaules un lietu kārtības. Mēs tos salātus ēdam, un mēs drīkstam saukt tos tā, kā gribam. Nav jārokas vēstures dzīlēs meklēt kaut kādu patiesību. Tās tur nav. Un nekad nav bijis. Nav tāda viena pareizā veida. Neiedeva mums salātu recepti no debesīm uz māla plāksnes.

** Par šampanieti laikam gan drīkst saukt tikai to, kas no Šampaņas. Un te man sakāms apmēram tas pats, kas par rosolu. Ja mēs to burbuļūdeni tā saucam, tad saucam. Valodā galvenais ir nepārprotamība un saprašana. Visi mēģinājumi regulēt šādus jautājumus ar likumiem ir, mazākais, smieklīgi.

Kā es ienīstu angļu valodu...

Šodien projekta glosārijā ieraudzīju, ka 24/7 jātulko kā... 24/7, un tas bija pēdējais piliens. Ko es darīšu? Nu neko, tikai pastāstīšu, kāpēc šāds lokalizējums ir kaitīgs.

Jūs teiksiet – nu kas tur tāds! Kaut kas darbojas 24 stundas dienā, 7 dienas nedēļā. Tas tikai tāds saīsināts pieraksts, visi saprot, ko tas nozīmē. Un es teikšu, ka, pirmkārt, nez vai tiešām visi un vienmēr saprot, un, otrkārt, šādus ciparu ķiņķēziņus var lietot valodās, kurās nevajag galotnes locījumu norādīšanai. Ko redzam, to lasām. Latviešu valoda nav tāda valoda. “Veikals atvērts divdesmit četri septiņi.” Skaisti, nu. Tikai nav skaisti. To nav iespējams normāli izrunāt. Uzrakstīt, protams, var, bet viss rakstītais ir paredzēts lasīšanai. Un to nevar arī normāli izlasīt. Tikai interpretēt galvā simbolu nozīmi.

24/7 ir “diennakts”. Jo – ja kaut kas strādā naktī, tas pilnīgi noteikti strādās arī brīvdienās un svētku dienās. “Diennakts veikals.” Un viss, dzīvojam laimīgi. Nu galīgi nav tā, ka skaitļos ietverta kaut kāda maģiska nozīme, ko par visām varītēm vajadzētu paturēt. Mēs drīkstam lietot to, kas mums der. Kultūras taču arī atšķiras, ja lokalizējam, tad domājam par tiem, kas lokalizēto saturu skatīs.

Ja reiz par kultūrām, tad vēl viena sāpīga lieta ir vārds “fun”, kas slinkiem tulkotājiem un mašīntulkošanas rīkiem allaž pārvēršas par “jautri”. Bet tas nepavisam nav jautri. Viena precīza vārda, kas ietvertu kaut daļu no “fun” nozīmēm, mums nav, bet nevajag arī. Mums ir konteksts. Un konteksts pateiks priekšā, vai tas bija pasākums, kur visi smējās,* vēderus turēdami, vai tomēr vienkārši labi pavadīja laiku. Amerikānis aizies uz zoodārzu un teiks, ka bija “fun”. Viņam tiešām tur bija jautri? Žirafes stāstīja jokus? Lūši uzstājās kā klauni? Vai tomēr vienkārši patīkami pavadīja laiku? Konteksts un sinonīmi lai jūs pavada!

Komplektā pievienošu vēl pāris lietas, kas kaitina manu prātu. Tā sacīt, dalīta bēda – dubultbēda, jo jūs arī sāksiet bēdāties tur, kur agrāk nebēdājāties.

Trešās personas darītājs. Latviešu valodā, ja darītājs nav zināms, mēs izmantojam ciešamo kārtu. Vai arī darāmo, bet darītājs netiek pieminēts nekādā veidā. Angļu valodā mēdz iebāzt trešās personas vietniekvārdu. “They took away my dog.” Ja tekstā nav minēts, kas tie “viņi” varētu būt, tad latviešu valodā nekādiem “viņiem” tur nevajadzētu parādīties. Vai nu ciešamā kārta “suns tika aizvests prom”, vai bez darītāja “manu suni aizveda”. Ja parādās “viņi”, tad ir jāspēj atbildēt uz jautājumu, kas tie “viņi” ir. Tas būtu jauki.

Ko jūs gribētu vai negribētu. Ak, jaunā paaudze, kas nupat jau sāks domāt angliski, es uz jums skatos. Tas neveiklais “you would not want to...” ir ieteikums kaut ko darīt vai nedarīt. Jūs nevarat zināt, ko es gribētu vai negribētu, tāpēc nevajag nodarboties ar pieņēmumiem. Turklāt arī gari un liekvārdīgi. Un neveikli. Un kaitinoši. Man turpināt? Tu negribētu apdedzināt rokas > Sargi rokas / Var apdedzināt rokas. Tu negribētu piededzināt katlu > Nepiededzini katlu / Jāuzmanās no katla piededzināšanas.

Tas īsumā par manām sāpēm. Jā, kļuva nedaudz vieglāk.

*Teorētiski tur komatu nevajag, jo tas ir frazeoloģisms, bija kaut kāds atsevišķs izņēmums. Bet nespēju neielikt.

Atvainojiet, bet par ko mēs te atvainojamies?

Tēma par “atvainojiet” un “atvainojos” manus apziņas horizontus pirmoreiz šķērsoja pirms gadiem, nezinu, padsmit, kad televizora ekrānā kāda skolotāja par kaut ko tika apbalvota un intervijā izskanēja teikums: ““Atvainojiet”, nevis “atvainojos”, un mani skolēni zina, par ko ir stāsts,” (aptuvens atstāstījums, precīzi neatceros). Toreiz vien nodomāju, ka man gan šīs sakrālās zinības ir liegtas, jo es NEZINU. Nospriedu, ka gan jau kāda pūristu pasaules skatījuma atlieka, un dzīvoju tik tālāk.

Pēc tam ar šiem maģiskajiem vārdiņiem ceļi krustojos darbā. Kur viens klients bija cieti noteicis nekad nelietot formu “atvainojamies”, jo viņi nekad ne pie kā nav vainīgi un attiecīgi nav nekādas vajadzības tā atvainoties. Tikai un vienīgi “atvainojiet”. Kāds cits lūdz vienkārši bez tās vainošanās iztikt un lietot vārdu “diemžēl”, kur nu kontekstā tas būtu iederīgi.

Līdz patiesībai šajā jautājumā tā arī nebija sanācis aizrakties, jo nešķita ne pārāk svarīgi, ne aktuāli. Bet nu pēdējās dienās vienā tekstā redzot “atvainojamies” septiņdesmit tūkstošus reižu un tad vēl uzskrienot virsū tviterī, tomēr jāsāk domāt. Labākais laiks, lai tiktu ar šo skaidrībā, bija pirms tiem padsmit gadiem, nākamais labākais laiks ir tagad.

Tātad. Kur ir problēma? Pēc būtības atgriezeniskā forma “atvainojos” nav nekāda atvainošanās. Konservatīvākie valodnieki uzskata, ka tā ir “vainas noņemšana no sevis”, “es at-vainojos”. Vai arī vienkārši uz sevi vērsta darbība, ka “es pašlaik veicu atvainošanās aktu, un man diezgan vienalga, ko otra puse jūt, jo es ar šo no sevis vainu noņemu”. Es te izplūdu, bet nu apmēram tā.

Kurpretim “atvainojiet” ir kā lūgums otrai pusei “noņemt vainu”, nevis pašrocīgi to no sevis nokratīt.

Teiksiet, ka tas viss ir dzīves sīkumi? Es piekritīšu, nekādas baigās nozīmes tam tik tiešām nav. It īpaši tāpēc, ka valodas lietotāji šo šķīrumu starp diviem vārdiem neizjūt un uz labu laimi pamīšus lieto abus vārdus kā vienkāršas formulas (jo kuram gan rūp, vai ne). Un tomēr – ja es kaut ko zinu, tad pēc tam ignorēt ir grūti. Tas ir kā ar bērnībā iekaltiem zababonym (debiliem ticējumiem), kur nedrīkst vienā dvielī rokas slaucīt reizē, dot kaut ko pār slieksni u.tml.

Iedomājieties situāciju. Jūs tešat pa ietvi gaismas ātrumā, uzskrienat virsū kādam nabadziņam. Pasakāt “Oi, es atvainojos!” un diebjat tālāk, jo visa vaina jau ir nokratīta, ko tur vairs. Savukārt “Vai, atvainojiet!” (vismaz manā valodas izjūtā) paredz tomēr sagaidīt kaut kādu reakciju no cietušās puses, ka tā vainas noņemšana ir notikusi.

Savdabīgi, ka šo tēmu neatrodu  nevienā no valodas zinību grāmatām, kas man plauktā diezgan krietnā kaudzē stāv. Viss iepriekš lasāmais ir mana interpretācija par konkrēto tēmu no zināšanu galiņiem, kas sagramstīti šur un tur.

Tēzaurs neko daudz te nepalīdz. Nozīme abiem vārdiem šā kā tā ir ļoti tuva. Un rakšanās pa internetu nekādas skaidrākas atbildes nesniedz. Nedomāju, ka es šo problēmu būtu nosapņojusi. Kaut kur jau tai kājas aug. Bet nu jautājums principā paliek atvērts. Un stāsts jau par to pašu – iepauzēt, pirms ko teikt, un rūpīgi izvēlēties pareizos vārdus īstā vēstījuma nodošanai.

Kā intervēt valodnieku

Podkāsti un raidieraksti visās malās. Tēmas tādas un intervējamie šitādi. Un man allažiņ gribas, lai paaicina arī kādu lingvistu. Valodnieku. Tulkotāju kaut vai! Bet tad tiešām paaicina... Un... saruna ir garlaicīga. Un es nedomāju, ka tas tāpēc, ka es pati esmu valodniece un redzu tam priekškaram no otras puses. Drīzāk – valoda ir sarežģīta tēma ar savu vienkāršību. Valoda ir mums visiem. Mēs visi to lietojam. Kā nu kuram sanāk. Visi ir mācījušies, un visi zina tos pamatpostulātus, kas tāpat izlien katrā sarunā. Tas ir:

• lai labi rakstītu, ir daudz jālasa;
• jābūt iecietīgiem pret citu kļūdām, jo kam negadās, bet tik un tā jācenšas rakstīt pēc iespējas pareizāk;
• latviešu valoda nav maza;
• latviešu valodā var pateikt visu to pašu, ko citās valodās;
• anglicismi un ko ar tiem darīt (ko tieši tur varētu darīt?!);
• un tā tālāk (ievietojiet sausu komentāru pēc saviem ieskatiem).

Un, tā kā tēma ir valoda, tad visiem gribas izskatīties pēc baigajiem nažiem, attiecīgi sarunas reģistrs ir visai stīvs un formāls. Un tā tautiņās turpina veidoties priekšstats par valodniekiem kā baigajiem sausiņiem.

Intervētāju grūtības es visnotaļ saprotu. Ja man vajadzētu intervēt zeķu uzvilkšanas speciālistu, man arī nebūtu ne jausmas, ko ar tādu runāt. Jo zeķes man ir, velku, ar baigajām grūtībām nesastopos, ko tieši vesels speciālists (vai pat nozare) tur varētu krāmēties?!

Tādēļ es empātiski vēlos te ieskicēt dažas lietas, ko varbūt ir vērts pajautāt valodniekiem (bet vispār arī citu mazzināmu specialitāšu pārstāvjiem), kad kādu noķerat.

1. Kā tu nonāci savā jomā? Aicinājums vai nejaušība? Un ko atklāji par nozari, kad sāki iedziļināties?
2. Ko tieši dara valodnieki? Vispār un konkrēti intervējamā persona? Detalizēti!
3. Kas visvairāk patīk savā darbā? Un kas patīk vismazāk?
4. Kādas ir globālās tendences valodas jomā? Kā tas ietekmēs latviešu valodu?
5. Kurās mazāk acīmredzamās jomās valoda ir svarīga?
6. Vai darba dzīvē gadās arī kas smieklīgs?

Šis tā – iedvesmai, lai jūs zinātu, ka nav obligāti ar valodnieku jārunā par ka/kad un -īt/-ināt. Jo pēc sarunas tāpat nez vai tās konkrētās lietas baigi aizķersies prātā.

Ko es atbildētu uz pašas uzdotajiem jautājumiem? Nav ne jausmas, jāpadomā!

1. Vairāk nejaušība. Filoloģijas fakultāte bukletā bija daiļi aprakstīta, tā bija otrā prioritāte, pirmā bija komunikācijas zinātne, uz ko manā gadā bija pieteikušies VISI. Man bija plāns studēt literatūru, bet pēc pirmā semestra sapratu, ka tas nu būs pēdējais, ko es gribētu padziļināti apgūt. Paldies, nē, paldies. Bet valodniecība bija strukturēta, faktos un patiesībās balstīta, saprotama un noderīga. Tur arī paliku līdz maģistra studiju beigām. Paralēli sāku strādāt par korektori, kas man nedz patika, nedz padevās, labam korektoram nedaudz citas kvalitātes ir vajadzīgas. Bet – izrādās, ka daļu no prasmēm tomēr var uztrenēt.

2. Kā kurš. Daži māca, citi pēta. Mūsdienās ļoti daudz darba valodniekiem sagādā visas pasaules digitalizācija, mašīnmācīšanās un valodas dabūšana tīmeklī tā, lai to pēc tam varētu izmantot citiem mērķiem. Mans ikdienas darbs ir tulkošana un rediģēšana. Un šī darba rezultāts nereti kalpo par nākamo barību mašīntulkošanas rīkiem.

3. Patīk rediģēt gatavu tekstu. Vai tulkot mārketingu, kur ir plašākas izpausmes iespējas. Bet dienās, kad nekas nesanāk, ļoti novērtēju, ka mašīntulkošanas rīki “sausajās” tēmās palīdz ātri tikt uz priekšu. Tulkotu tekstu rediģēšanu kaut kādā mērā uztveru kā sportu – atrast veiksmīgāko veidu, kā kaut specifisku pateikt. Un te arī tas jautājums, vai latviešu valodā var pateikt to pašu un tāpat kā angļu valodā. Reizēm var, reizēm jāmeklē kompromisi. Bet atslēga uz pareizo izteiksmes līdzekļu atrašanu primāri ir saprašana. Saprast būtību avota tekstam (vai avota domai, ja teksts ir rakstīts latviski). Ko man te mēģina pateikt un kā man par to būtu jājūtas. Ja to saprot, tad var lūkot pēc valodas līdzekļiem, kas to vislabāk atspoguļos mērķa valodā. Jo visbiežāk tad, ja kāds apgalvo, ka “šito latviski nevar pateikt”, tas drīzāk nozīmē, ka nevis nevar, bet runātājs pilnībā neizprot būtību, tāpēc ir bail pazaudēt tulkojumā. Šis jo īpaši attiecas uz frazeoloģismiem. “Two birds one stone” neslēpj nekādu dziļu iekodētu domu, ko nepaustu “divi zaķi ar vienu šāvienu”.

Nepatīk valodas mācīšana ārzemniekiem. Man gan tas nav jādara. Bet, cik ir nācies, tās ir šausmas. Mums nav normālu resursu, nav digitālu resursu, nav Duolingo latviešu valodai. Tas ir briesmīgi. Un man šķiet arī visai nežēlīgi, ka mēs esam tik, nezinu, skopi. It kā latviski drīkstētu runāt tikai latvieši. Un visi malējie – lai peras kā pliki pa nātrēm un pierāda, ka ir šīs valodas cienīgi. Visa mana apbrīna tiem ārzemniekiem, kas latviešu valodu ir iemācījušies! (Te gan es nerunāju par tiem, kas latviešu valodas vidē dzīvo kopš dzimšanas un joprojām nerunā. Tiem fuj ar kaudzīti!)

4. Globālās tendences ir brīnišķīgas un šausmīgas reizē. No vienas puses, angļu valodā kā mells mākulis pārņem visu digitālo telpu. No otras puses, vēl nekad iepriekš citām valodām nav bijušas tādas digitālās iespējas. No jebkuras pasaules valodas tulkot jebkurā pasaules valodā sekunžu laikā! Un kaut kādā mērā šie procesi līdzsvarojas. It kā tās angļu valodas ir visur pārāk daudz, bet ir arī iepriekš nebijušas iespējas visu tulkot savā valodā ciešamā (un bieži pat ļoti labā) kvalitātē. Šis man nedaudz atgādina laikus, kad tika veidota latviešu valodas literārā valoda. Tas ir process, kas valodu standartizē, bet vienlaikus arī noplicina. Sarunvalodā katrā valsts stūrī kartupeļus sauc savā vārdā, literārajā valodā ir tikai viens apzīmējums. Un tie malējie pamazām izzūd. Kas it kā ir bēdīgi, bet – valodas standartizācija pilnīgi noteikti ir galvenais pīlārs valodas saglabāšanā. Līdzīgi kā kopjot koku – mazāk svarīgos zarus nozāģē, lai vairāk spēka paliek stumbram. Un ar globalizāciju ir līdzīgi – kaut kas no valodas dailes un ekspresijas mums droši vien būs jāziedo, bet tā ir normāla cena par iespējām, ko mēs saņemam pretī. Es turu visus īkšķus, lai tās komandas, kas stādā pie mašīnmācīšanās rīkiem un visa kā cita (ko es pat nespēju iedomāties), lai tā valoda tiktu tālāk, dara savu darbu izcilā kvalitātē, jo tas ir nākotnes pamats.

5. Mūsdienās tik populārās stāvizrādes un dažādi humora pasākumi tiešā veidā balstās uz valodas kājām. Tas, cik joks būs veiksmīgs, ir atkarīgs no tā, cik precīzi, strukturēti un trāpīgi būs veidots teksts. Pat vissmieklīgāko joku var nogalināt slikta sintakse. Un otrādi – saliekot akcentus un uzsvarus pareizajās vietās, uzsverot būtisko un neizplūstot nebūtiskajā, pat viduvējs joks pareizā kontekstā var izsaukt smieklu vētru. “Kā” pastāstīt ir ne mazāk svarīgi par “ko” pastāstīt.

6. Biežākie izklaižu avoti manā darbiņā ir pārrakstīšanās kļūdas, kā arī mašīntulkošanas rīku piedāvātās versijas par doto tēmu. Viens no maniem mīļākajiem joprojām ir Google Translate jaunības dienu veikums: Tavs pārlūks, šķiet, ir cepumi invalīdiem. (Cepums tam, kas uzminēs, kāds teksts tika ievadīts angļu valodā!)

Paldies, ka izlasīji tik daudz burtu! Un atvaino par reklāmām blogā, bet tos divus centus mēnesī tomēr gribas nopelnīt.

Personvārdu došana — kur vilksim robežu?

Janvāra pēdējā dienā internetus pāršalca ziņas par neparastākajiem bērnu vārdiem. Un šaubu nav — Miesassargs uzvarēja ar atrāvienu. Mazulīt, tev pat nav gadiņš, bet tu jau esi slavenība! Varbūt tāds bija vecāku nolūks?

Reizē ar izbrīnu klātesoši bija arī komentāri par to, kā kaut ko tādu var pieļaut. Un klasiskais jautājums, kas uzpeld gandrīz visās sarunās par personvārdiem — kāpēc vēsturiski sastopamo Otto nedrīkst, bet Miesassargu, redz, drīkst.

Atkāpei par Oto un Otto — ir viens vecāks bloga ieraksts. Bet īsumā — šāda rakstība neatbilst mūsdienu latviešu valodas gramatikai. Un gramatika šobrīd ir vienīgā robeža, kas ir novilkta personvārdu izvēlē. Iespējams, bija vēl kaut kāds noteikums par klaji rupjiem vārdiem, bet to droši vien var komentēt tikai dzimtsarakstu nodaļas darbinieki. Es Otto droši vien atļautu kā vienīgo izņēmumu, jo vectēvi un tā. Bet ar piebildi, ka tas bērns jau uzreiz var tikt pasē pierakstīts kā “Mani sauc Otto ar diviem “t””. Jo tieši no šādiem skaidrojumiem mūs glābj gramatikas normu ievērošana. Lielākoties.

Tātad, par Miesassargu. Man gribētos pajautāt tiem, kas ir sašutuši — kur jūs vilktu robežu? Kādiem kritērijiem jāizpildās, lai vārda reģistrēšanu drīkstētu atteikt? Jo, kad tā iedziļinās, tad vairs nemaz tik skaidri tā bilde nezīmējas.

- Neļaut likt klaji rupjus vārdus! Labi, “Dirsu” nereģistrēs. Bet ja vārds būs “Putamadre”? Specifisks, bet nav rupjš! Rupjš tikai tiem, kas prot spāņu valodu.

- Neļaut likt rupjus vārdus ne latviešu, ne citās valodās! Labi, bet kur būs tas reģistrs, kur tās valodas varēs pārbaudīt? Dzimtsarakstu nodaļā nestrādā poligloti. Un kas būs Pērse latvietim, tas būs Dirsa igaunim. Pastāv iespēja, ka kādā no pasaules valodām teju ikviens vārds kaut ko rupju nozīmēs...

- Likt tikai latviskas cilmes vārdus! Labi, bet tad mums tas vārdu loks būs izcili mazs, un pastāv risks neiedomājāmi daudziem atkārtojumiem un dublikātiem, jo uzvārdi jau arī nav pārāk unikāli...

- Nereģistrēt vairāk kā 100 viena vārda nēsātājus gadā! Un iedomājies — decembrī piedzimst mazulis, un dzimtsarakstu nodaļā paziņo, ka Gustavu, Jāņu, Augustu un citu vārdu gada norma jau izpildīta, bet vēl ir pieejami Teņi. Tik daudz, ka var ielikt pat dubultvārdu Tenis Tenis.

Redziet, tā arī ir tā problēma ar demokrātiju. Mēs iezīmējam robežas, bet tas, kas notiek šo robežu iekšienē, jau ir atkarīgs no cilvēku veselā saprāta, kas ir, ko tur liegties, ļoti stiepjams lielums. Kur mēs velkam tās robežas, ko pārkāpt nedrīkst? Mūsdienās ir tik daudz jauktu ģimeņu, kas neizbēgami ienes arī latvieša ausij neierastākus vārdus. Tā pati dažu valodu un kultūru neizbēgamā klātbūtne ikdienā zīmē savus rakstus. 

Likt bāriņtiesai risināt neparastus vārdus? Bet kurš noteiks to, kas ir neparasts, kas nav? Pēc kādiem kritērijiem to vērtēt? Teiksiet — pēc veselā saprāta? Bet kā to izmērīt? Kāpēc Miesassargs ir slikts, bet Hanters, Teilore un Fišers pieņemami?

Neliegšos, arī mana uzacs izbrīnā paceļas, lasot šos vārdu sarakstus. Bet — tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc dzīve tomēr ir laba. Cilvēkiem ir iespēja izpausties sava radošuma un intelekta robežās. Pārējiem, protams, ir visas tiesības to vērtēt. Un ir tomēr labi cepties par personvārdiem, ne kariem, korupciju, klimata krīzi vai citām šausmīgi lielām tēmām.

Piebildīšu, ka vairāk par unikāliem vārdiem mani kaitina plaši sastopamu vārdu variācijas, kas atšķiras tikai ar vienu burtu. Ej nu un zīlē, kā tad bija pareizi. Eduards vai Edvards, Gundars vai Guntars, Evita vai Evika, Iveta vai Ivita, Marika vai Marita... Lūk, tas sarežģī dzīvi sabiedrībā, bet vai tāpēc jāizskauž?