Pabeidzu meitas vīratēvam mednieku cimdus. Tumši pelēki... nefotogēniski.
Un nu - saliku dzijas sev priekšā, šēžu un skatos uz tām kā auns uz jauniem vārtiem... Adu paraugus, nekas nepatīk, neko nezinu, neko negribu...
Skatos uz pērlēm... visu vasaru pēc tām ilgojos, bet tagad, kad brīvas rokas - arī negribu...
Ko tas nozīmē? Depresijas nav, iedvesmas nav, darbaprieka nav... nekā nav, galīgs bankrats... - tikai slinkums bezgalīgs... un jau kuro dienu...
Mūzi, mans Mūzi, kur esi aizblandījies, kādus ceļus ej? Lūdzu, atgriezies!
Re, tik vien kā puķīti rozīti uzmeistaroju... fotošopā...
Jācer, ka darbaprieks kādreiz atgriezīsies pie manis.
