Žāvas ir pieņemts uzskatīt par garlaicības vai noguruma pazīmi, tomēr neviens nevar noliegt, ka cilvēks žāvājas ne tikai tad, kad viņam gribas gulēt, vai ir garlaicīgi. Atlēti, kā piemēram – sprinteri vai smagatlēti, bieži vien ir novērojuši, ka žāvājas pat ļoti aktīvu nodarbību laikā, turklāt pie milzīgas slodzes. Žāvas turklāt ir neizskaidrojami lipīgas: ja kāds jums blakus žāvājas, tad neapšaubāmi ir nepārvarama vēlme žāvēties...
Viena no hipotētiskām žāvu funkcijām tiek minēta ogļskābās gāzes krāšanās smadzenēs. Tomēr tas nespēj izskaidrot šo “lipīguma” faktu.