vasaras garša

Kādam tā ir zemeņu, citam aveņu un vēl citam melleņu garša. Katram sava un tik ļoti īpaša! Man tā ir biešu lapiņu zupa. To dienu, kad varēšu vārīt šo zupu, gaidu kā bērns Ziemassvētkus! Un parasti vairāk par vienu reizi nesanāk, bet šis gads laikam ir izņēmums - izdevās vasaras garšu izbaudīt vairāk kā vienu reizi!

Pats ēdiena nosaukums visu pasaka priekšā - gatavošana notiek, kad biešu vagai ir pienācis retināšanas brīdis. Zupai nepieciešams tik vien kā krietna sauja mazo bietīšu, sauja burkāni (ja lieli, tad pietiek ar dažiem),  kartupeļi un vārīta ola garšas pilnībai. 

Es daru tā - notīru kartupeļus un burkānus, lielākās bietes atdalu no lapām un arī noskrāpēju nost dārza garšu. Ripiņās sagrieztus burkānus un bietes vienā ēdamkarotē eļļas apcepu, tad pieleju ūdeni, pievienoju sāli un parastās zupas garšvielas: lauru lapu un piparus smaržīgos un parastos.  Tā kā trauku mazgāšana nav mana mīļākā nodarbe, apcepšanu veicu katliņā. 

Kad ūdens kādu brīdi jau vārījies, pievienoju zupas izmērā sagrieztus kartupeļus. Tad, kad kartupeļiem līdz gatavībai nepieciešamas vēl pāris minūtes, pievieno smalki sagrieztas biešu lapas. Dažas minūtes vēl pavāra, ņem nost no uguns un atstāj ievilkties. Ievilkšanās perioda ilgums ir atkarīgs no tā, cik veikli izdodas vārītas olas nolobīt un sasmalcināt.

Ja ļoti uznāks kāre, tad noteikti vēl kādu reizi šovasar vārīšu zupu ar vasaras garšu. Tomēr tagad ir sajūta, ka gaidīšu šai vasarai ir gana. Gaidīšu nākamo vasaru!

kafija ar pienu

  

Pirms kāda laika nosolījos sev, ka nepirkšu nevienu jaunu auduma gabalu, pirms nebūšu esošos krājumus sašuvusi. Ha! Kaut nu tas būtu tik vienkārši! Bet ne par to ir šis stāsts!

Savu zvaigžņu stundu šoreiz bija sagaidījis pirms pāris gadiem iegādāts miesas krāsas mākslīgā zīda audums ar smuku faktūru. Modelis, lai arī laika gaitā detaļas bija mainījis, bija jau izdomāts. Atkal biju izdomājusi, ka neapgrūtināšu sevi ar piegrieztnes meklēšanu, bet zīmēšu to pati no kursos iegūtās blūzes pamatpiegrieztnes. Cik viegli tiku līdz izgrieztām detaļām, tik grūti man gāja ar šūšanu! Kārtējo reizi pārliecinājos, ka vienkāršā ābeces patiesība - obligāti sadiegt un pielaikot - būtu aiztaupījusi man čupiņu nervu un arī gatava būtu bijusi krietni ātrāk. Ievērot šo vienkāršo noteikumu apņemos katru reizi, kad šūšanas process ir bijis ar piedzīvojumiem, bet nākamajā reizē atkal jūra ir līdz ceļiem. Šis laikam jānoraksta uz rakstura īpatnībām :D

Jau sen gribēju brīvu, garu kleitu ar kuplu apakšu. Pirms vēl biju ķērusies pie šūšanas, mani darīja bažīgu auduma plānums un grūtības, kādas rasties, veidojot daudz mazas ieloces. Te nu mani atkal glāba pinterest krātuvē pamanītais padoms, ieloču veidošanai talkā ņemt dakšu. Ir gadījies riņķa līnijas zīmēt, izmantojot katla vāku, stūrus apaļot, palīgā ņemot monētu, bet to, ka reiz šūšu ar dakšas palīdzību, līdz tai dienai iedomāties nevarēju! Šis vienkāršais padoms to, kas varēja pārvērsties murgā, padarīja apbrīnojami vienkāršu - nebija pagājusi ne puse stundas, kad visa svārku daļa bija gatava savienošanai ar augšu!

Laika plānojums man vienmēr ir klibojis, tā pat arī tas, ka mana pašsajūta un noskaņojums ir vērā ņemams apstāklis, kura dēļ bieži vien tālāk nešuju. Līdz ar to kleitas pirmizrāde no piektdienas pārcēlās uz sestdienu. Un varbūt labi, ka tā - Kuldīgas dzīru noskaņa un pašas pilsētas burvība ļāva vairāk noskaņoties fotografēšanas procesam.

Vīra pirmais komentārs par auduma izvēli nebija glaimojošs - viņam pietrūkstot raksta un košuma. Spītējos pretī, ka man tak ir daudz košu rotu, kuras izmantot. Tiesa, pirmizrādes dienā šo apgalvojumu piemirsu un sākumā biju izvēlējusies melnu kakla rotu ar melniem auskariem. Viņš to piefiksēja, kad bijām jau kādu gabaliņu nobraukuši un nepaslinkoja braukt atpakaļ, lai es pildītu savu solījumu. Dienas beigās viņš pusčukstus atzinās, ka esot bijis lepns, vērojot pretī nācēju sejas!