Nr.2 - klusiņām izteikts sapnis

Doma, ka man vajag jaunu mazo somiņu, bija jau sen. Pa brītiņam iegriezos kādā somu bodē, taču nekad neko lāgā nevarēju atrast sev pa prātam. Pamazām sāku domāt, ka jāšuj pašai. Ja bija skaidrība ar procesu, tad jautājums par gala rezultātu joprojām bija atklāts.

Reiz kādā sestdienā, kad kopā ar mammi devāmies audumu bodes apstaigāt, ieminējos, ka šūšu sev jaunu mazo somiņu, jo esošā jau krietnu laiku man kalpojusi un ir morāli novecojusi. Izdzirdējusi manu plānu, mamma kautrīgi ieminējās, ka arī viņai tāda neliela, šķērsām pārliekama somiņa noderētu. Tā kā pašai vēl nekādas sajēgas par procesu un materiāliem nebija, mana doma un mammas vajadzība tika noglabātas tālākā apziņas nostūrī.

Tad sekoja piedzīvojums ar pasūtīto somu, un straujiem soļiem pietuvojās mammas dzimšanas diena. Tā kā citu ideju dāvanai nebija, no apziņas nostūriem tika izvilkta doma par somu. Pamata prasības man bija skaidras - vajag tādu, lai ietilpst maks, atslēgas, telefons un vēl kāds krikums.

Forma bija pamazām manā galvā izkristalizējusies. Kopš manā mājā ienāca trešais šujamaparāts, arī par materiālu vairs nebija šaubu - būs āda. Sagādnieka lomu atkal uzticēju vīra brālim un tad jau atlika vien sākt darboties.

 

 

Lai arī maka izmēri bija zināmi, tomēr bija nelielas bažas, ka varētu nederēt. Tādēļ pēc dāvanas pasniegšanas kā uzmācīga muša kritu uz nerva, lai saliek visu iekšā un es varu pārliecināties, ka neemu kļūdījusies. Smaids mammas sejā un fakts, ka viss ir tā, kā vajag - kur vēl foršāku sajūtu, kad esi gatavojis pārsteigumu uz dullo!

Un tagad, lai es nebūtu kurpnieks bez kurpēm, ar steigu jāķeras klāt pie nākamās - manējās! Citādi var pienākt brīdis, kad kaut kas svarīgāks atkal manu vajadzību pastums malā ;)

ilgi meklētais pārsteigums

Mums sievietēm, bet domājams ne tikai mums, ir lietas, kuras ir šķietami neaizvietojamas. Mīļākā soma, ērtākās kurpes, vislabākā kosmētika un tā sarakstu varētu turpināt nepārtraukti. Un tad, kad šai lietai pienāk loģisks gals, mēdz iestāties mērena panika vai vismaz riebums pret alternatīviem priekšmetiem. Kāda pieņem alternatīvu un dzīvo mierīgi tālāk, kāda spītīgi turas pie sava un meklē identisku aizstājēju. Meklēšanas procesā tiek iesaistīts tuvākais cilvēks, bet process ir nebeidzams, jo labi zinām, ka divi identiski priekšmeti nemēdz būt. 

Un tad, kā gaisma tuneļa galā bez rezultāta nobrauktajiem kilometriem, daudzajām veikalos pavadītajām stundām, strīdiem un ķīviņiem uzrodas brāļa sieva (es), kurai ir nepieciešams savest kārtībā šujmašīnu - šujmašīnu, kas var pielikt punktu bezgalīgajiem braucieniem pa bodēm, pazaudētajam laikam un nervu šūnām. Vajadzēja vien manai motivēšanai atrast pareizos tekstus un process varēja sākties.
Stāsts ir par ļoti mīļu somu, kuras mūžs bija beidzies, bet veikalnieki nebija pamanījušies iepirkt tieši tādu modeli. Un man laikam arī tas aiztaupīja kaudzīti nervu šūnu, jo bija jāuztaisa tikai kopija. Spiegu pastāstiņu cienīgas epizodes, vīrieša sūtīšana uz šūšanas materiālu bodēm, n-tās sazvanīšanās, kur sarunas sākumā ir jautājums: "Vari runāt?", un beigu beigās arī elektriķu darba tehnoloģiju pielietošana ir tas, kā varu raksturot somas tapšanas procesu.

 

 

Telefona zvans no laimīgās saņēmējas - kur dzirdi sajūsmu ik vārdā un paldies katra vārda galā. Jautājumu virknes un sajūsmas radītas klusuma pauzes mijās nepārtraukti. Mans nopelns ir somas kopija, bet vēl viens ordenis par izdomu ir jāpiešķir pasūtītājam, kurš ar viņas mīļo somu padusē ir gājis iznest atkritumus un atnācis pie manis, lai varu visu izpētīt, ir iepazinies un izveidojis lielisku kontaktu ar visu šujamveikalu, uz kuriem viņu sūtīju, pārdevējām, palīdzēja meklēt tehniskus risinājumus vietām, kur man nebija ideju kā to lai dabū gatavu un krita man uz nerva 2 nedēļu garumā, līdz saņēma kāroto pārsteigumu.
Dienā, kad atdevu gatavo somu, šķita - viss, ādu kādu brīdi nešūšu! Kā jums šķiet, kas ir nākamais priekšmets, kurš manā darbnīcā tapa? :)

atgriezumu zelta stunda

Tajā vakarā šūt gribējās tā, ka acīs cērt. Un bija tak jāiemēģina mana jaunā draudzene no stāsta par sarunu dūmu mutuļos. Tā kā plānā bija izmēģināt jaunās mašīnas iespējas, izvēlējos pēc formas un tehnoloģijas ārkārtīgi vienkāršu priekšmetu - karstumizturīgu cimdu virtuvei. Vēl viens faktors, kādēļ izvēlējos šūt ar jauniegūto mašīnu, bija esošās mašīnas niķīgums, šujot vairāk par 3 standarta kokvilnas kārtām.

Jau rakstīju, ka man ir grūti vieglu roku izmest ārā kaut ko, kas reiz var pārtapt noderīgā lietā. Šīs manas īpašības rezultātā bija iekrājušies dažnedažādu kokvilnas audumu atgriezumu gabaliņi. Tie, par kuriem šodien rakstu, savu zelta stundu gaidīja ilgi. Salasīju viena auduma gabaliņus, izgludināju, paskatījos, padomāju, paplānoju - izdomāju ko un kā darīt un ķēros pie darba. Pēc pāris stundām varēju doties uz virtuvi izmēģināt jauno izstrādājumu! 

 

Forma savulaik noskatīta no vienas cālenes radītajiem karstuma cimdiņiem. Viņas idejas un radošums joprojām ir man kā paraugs uz ko tiekties. Kā arī šujmašīna nepievīla - vietās, kur viņas modernā līdziniece pārbaudītu manu pacietību, šī gāja pāri tik viegli! Un šis fakts iedvesmoja pirmajam darbam ar ādu, par ko būs arī mans nākamais stāsts

saruna dūmu mutuļos

Spriežot pēc virsraksta, šis būtu ievietojams kategorijā par nedarbiem, ja stāsts būtu par manu sarunu. Bet saruna pīpētavā nebija man - runātāji bija mans Lieliskais un viņa kolēģis. Var padomāt - kāds gan viņai ir labums no vīra pļāpām brīvbrīžos! Un arī man nemaz prātā nebūtu ienācis, ka man būs kāds labums. Bet ir. Un manu radošo izvirtību loku šī saruna ir tikai paplašinājusi.

Nu tā, pietiek runāt aplinkus - šīs sarunas rezultātā manā īpašumā nonāca vēl viena īpaša šujmašīna - darba kārtībā esoša 1864.gada amerikāņu firmas Wheeler & Wilson šujmašīna "smagiem" materiāliem. 

Sākumā, kad vīrs pateica, ka ir iespēja pie tik senas mašīnas tikt, īsti nezināju, vai tāda man ir vajadzīga, bet tad, kad man izstāstīja, ka iepriekšējā saimniece ir šuvusi ar to ādu, man vairs nebija šaubu, jo mans mūsdienīgais "brālis" pie vairāk kā trīs standarta kokvilnas kārtām sāk spēlēt izturības spēli ar manu pacietību!

Pāris dienas tā nodzīvoja pie manis, gaidot savu kārtu. Es, savukārt, gaidīju uz vīra brīvo laiku - lai viņš apskatās ar vīriešcilvēka skatu. Kamēr es gaidīju, mans lieliskais nogādāja to pie sava tēva. Mūsu opītim vienmēr nagi niez savest kārtībā kādu aparātu! Viņš to apčubināja pēc labākās sirdsapziņas - iztīrija, saeļļoja, uztaisīja jaunu pamatni un pierīkoja mūsdienām vienu ļoti nepieciešamu lietu - elektromotoru. Palīgā, pats par sevi saprotams, tika pieaicināts arī vīra brālis, kurš šajā procesā bija norīkots nepieciešamo sīkumu sagādnieka lomai - nodarbei, kas viņam vislabāk padodas un patīk! Kārtējo reizi sapratu, cik lieliskā ģimenē esmu ieprecējusies - manām reizēm vājprātīgajām idejām teju vienmēr tiek atrasts kāds saprātīgs budžeta risinājums! 

Pāris reizes paciemojos pie meistariem apčubināšanas procesa laikā un drīz vien jau varēju vest savu "jauno" draudzeni uz mājām. 

Par jaunieguvumu priecājos kā mazs bērns, bet bija arī nedaudz bail ķerties klāt. Kādu vakaru, saēdusies drosmi, un, izmantojot mirkli, kad mājās esmu tikai es pati, nolēmu izmēģināt. Ar ādu gan nolēmu nesākt - pirmais darbs viņai manās mājās bija karstuma cimds virtuvei. Bet par to jau citā stāstā!